Iesaki rakstu: 
"Astoņi krēsli tukši nepaliks - tur sēdēs un algu saņems vai nu tie, kurus Tu ievēlēji, vai tie, kurus ievēlēja citi. Ej un balso par savējiem!" - tā vakar tviterī saistībā ar nedēļas nogalē gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām aicināja kāds man nepazīstams, bet acīmredzami prātīgs un loģisks cilvēks vārdā Māris Millers.
Tiešām loģiski. Pirmkārt, balsot, kā zināms, vajag, jo citādi tavā vietā par saviem savējiem nobalsos citi. Otrkārt, tā neapšaubāmi ir viena prātīga doma, raugoties uz raibo plejādi, kura ir aizrautīgi (un, protams, caurcaurēm nesavtīgi) gatava pārstāvēt mūsu valsts un tās iedzīvotāju intereses visas Eiropas likumdevējinstitūcijā, - atrast šajā varzā kādu, kas izskatītos pēc savējā.
Es tiešām godīgi centos - nevienu partiju un nevienu kandidātu vārdā neminēšu, taču īsi pastāstīšu, kā man gāja. Pareizāk - negāja.
Vispirms atsijāju visus acīmredzamos jokupēterus, pasaku pasaules mistiķus un entuziasma pārpilnus venerologus, kuru uzstāšanās pēdējās nedēļās ir likušas visā nopietnībā bažīties, vai tik zemiskā bālā spiroheta viņiem nav paklusām piezagusies un sagrauzusi īpaši svarīgus valstiskās domas savienojošus neironus.
Ar to jau lielākā daļa sarakstu atkrita bez vārda runas. Savukārt vēl pēc tam, lai cik saskanīgi un centriski es arī ikdienā nebūtu noskaņots, bez vārda runas atsijāju arī tos, par kuriem es pēc valsts valodas referenduma nebalsošu vairs nekad, - jo, lai cik valstiski pareizas domas viņi arī nepaustu, šiem ļaudīm es neticēšu nekad.
Savukārt nedaudzos atlikušos sarakstus atļāvos vērtēt pēc tiem cilvēkiem, kurus šo sarakstu veidotāji uzskatījuši par saviem pašiem, pašiem, pašiem labākajiem un izcilākajiem, - vai nu citādāk būtu tērējuši tādas summas, lai šo ļaužu noģīmji manī raudzītos vai no katra žurnāla atvēruma un mikroautobusa pēcpuses.
Viens, ja ticēt viņam pašam, esot visā pasaulē izcili pieprasīts savā specialitātē, - bet nezin kāpēc tagad šis unikālais speciālists lien darīt kaut ko tādu, ko līdz šim nav darījis un ne tikai nemāk, bet arī nejēdz (jo, ja kaut druscīt jēgtu, vismaz savos reklāmtekstos neputrotu Eiropas programmas ar Eiropas projektiem).
Otrs esot izdarījis teju ne visus pēdējo gadu labos darbus valstī, glābis slimnīcas un pensijas, remdējis ciešanas un centies augšāmcelt mirušos, - bet savai reklāmas kampaņai no neskaidriem avotiem saķeselējis tik daudz naudas, ka gribot negribot rodas jautājums (bez atbildes, protams) - kāpēc gan arī šo milzu naudu šis dāsnulis neiztērē sev tik svarīgajiem līdzcilvēkiem, bet ķiņķelē savām virtuālajām pārvērtībām.
Trešais esot vaiga sviedros Eiropas mērogos cīnījies ar ofšoriem, kamēr viņa kompanjons Latvijas zemniekiem uz priekšdienām esot salasījis apaļu miljardu naudas, - bet nezin kāpēc pat Latvija joprojām ir pilnum pilna ar nezin kam piederošiem milzu uzņēmumiem, savukārt zemnieku saņemtie maksājumi joprojām ir pārliecinoši mazākie Eiropā.
Ceturtais nostiprināšot Latvijas ietekmi Eiropā un pasaulē, - bet, kā izrādās, visā nopietnībā uzskata, ka viņa personiskā nonākšana kādas apšaubāmas reputācijas bankas ne tikai ietekmē, bet faktiski pilnīgā finanšu atkarībā - tas nav nekas slikts, ja vien attiecīgos lēmumus pieņēmis kāds cits un tas noticis nevis vakar, bet pirms dažiem gadiem.
Piektais nadzīgi aizstāvēšot latviešu tautas un lojālo Latvijas pilsoņu intereses, - bet visu iepriekšējo pilnvaru termiņu šai jomā izcēlies tikai ar gudru vārdu plūsmām - gluži tāpat kā viņa pārstāvētā bezgala principiālā politiskā organizācija ik uz soļa bijusi gatava uz faktiski jebkuriem "kompromisiem".
Un tā tālāk, un tā tālāk. Nezinu, kā būs uz Saeimas vēlēšanām, bet attiecībā uz šīs nedēļas beigās paredzēto pasākumu iespaids tiešām tāds, ka sarakstu veidotāji atlasījuši visus tos nebūt ne malkas cirtējus, kurus viņiem ir paklusa vēlme dabūt tālāk prom no acīm un pašmāju lēmumu pieņemšanas. Ja izdosies ievēlināt - labi, ja ne - skaitīsies caurkrituši, un nevajadzēs ar viņiem īpaši cackāties.
Būs tikai taisnīgi, ja Māris Millers un pārējie, kuri šajā kompānijā atrod "savējos", par viņiem arī nobalso. Es tur diemžēl, lai cik uzmanīgi raudzītos, saskatu tikai tādus "savējos", kas ir vienīgi paši savējo savējie. Tad kāpēc lai es ietu uz šādām vēlēšanām?
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
