Iesaki rakstu: 
Mana saskarsme ar nu jau vai ikkatrā publikācijā minēto koronvīrusu sākās pilnīgi negaidīti - esmu diezgan liela optimiste (laba veselība, laba imunitāte, mazu bērnu nav)… atgriezos no Indonēzijas februāra pašās beigās un nolaidos kopā ar “slaveno irāni”… Protams, mēs sēdējām pavisam blakus – lieliski viņu atceros (līdzīgs Abu Meri, starp citu).
Atgriezāmies mājās, neko nezinot, nākošajā dienā Facebook pamanīju, ka meklē pasažierus… piezvanīju, apjautājos un saņēmu atbildi: jums obligāta mājas karantīna!!! Iesākumā pamatīgi iekarsu un pajautāju meitenei pa telefonu, vai viņa maksās manu hipotēku - man saliktas lekcijas, mēnesi biju ceļojumā, darbi stāv, telefons kūp…. Nosmējos ar teikumu: “Un kā Jūs domājiet mani piespiest? Kā pārbaudīsiet?”
Dusmīga nometu telefonu… un sāku domāt… sāku domāt par to, ka vadu lekcijas – manā klasē katrā lekcijā ir padsmiti cilvēku… viņiem mājās ir bērni, mīļie cilvēki, vecāki… kas būs, ja es nejauši kādam ko pielaidīšu? Kā rīkotos es, ja kāds, kam uzticos, ko tādu nodarītu man? Ticamības moments tam, ka biju inficēta, uz to brīdi bija 1% (nekad neslimoju), bet... ja nu… jau nu liktenis pasmejas un nostrādā šis nieka 1%?
Kā es dzīvošu, ja zināšu, ka manis dēļ ir miris kāda bērns, kāda mīļotais? Kā es spēšu paskatīties acīs, ko es pateikšu savam attaisnojumam? Ko? To, ka nepadomāju… ka negribēju? Vai tas līdzētu, ja es to būtu nodarījusi tieši TEV? Tu būtu pie manis lekcijā, es smaidot stāstītu, cik forši gāja Bali, un pēc nedēļas reanimācijā TU zaudētu to, ko mīli… ko TU man pateiktu?
Tā sākās mūsu karantīna kopā ar vīru – bijām vieni no pirmajiem Latvijā. Zvanīju atpakaļ infektologiem, atvainojos… par savu egoismu…
Uz karantīnu kā jebkuru citu lietu var skatīties no divām pusēm – viens: esi ieslodzīts, nevari pelnīt, stress par to, vai būsi slims, simptomu meklēšana, panika. Mani šis variants īpaši nevilināja, tādēļ nolēmu, ka Dievs man devis otro medus mēnesi ar vīru… Mēs gulējām, cik kāro sirds, skatījāmies TV, beidzot atradu seriālus par citplanētiešiem (ak, Dievs, kā man patīk fantastika!) - līdz trijiem četriem no rīta stresā lidoju cauri tālām galaktikām, raudāju kopā ar bojā gājušajiem kosmonautiem, reizēm pat izcīnīju kādu kauju sensenajā jaunības spēlē “Age of Empires II”!!!
Barbora.lv mūs glāba no bada – un, protams, par godu karantīnai mierinājām sevi ar gardumiem – augļi, kulinārijas šedevri, uz kuriem parasti esmu slinka… šis laiks sev ir kas tāds, ko mēs skrējienā nekad nespējam atrast. Īstenībā es biju laimīga – lai cik traģikomiski tas neizklausītos – kopā ar vīru runājām, diskutējām, kalām nākotnes plānus – divatā…
Pamanījos izdarīt desmitiem sīko darbiņu, kuriem nekad nebija laika – noslīpēju logu ailes, nokrāsoju, pārlakoju durvis (mājā vienmēr ir, ko darīt, un man ļoti patīk remontēt!). Vīrs savukārt stundām krāmēja loriņus garāžā, uzstādīja pasaules rekordus apļos ar kvadru mūsu dārzā, un, liekas, laimīgākais par karantīnu bija mūsu suns - mega tusiņi kopā ar saimniekiem, kas gan var būt foršāks?
Karantīna ir beigusies, esam atgriezušiem ierastajā ikdienā un sapratuši, ka gribam vairāk būt mājās, kopā… ir tik ļoti daudz forša, ko var darīt ģimenē. Pašreiz – laikā, kad visiem lūdz palikt mājās, es to uztveru kā dāvanu – kā laiku padomāt! Protams, ir un būs grūti – ar naudu! Arī mums vīrusa panika ievieš korekcijas. Tieši šī iemesla dēļ ir dzimusi ideja atkal turēt vistiņas – jau top viņu māja.
Es savukārt iepirku sēklas, pieteicos Facebook dārznieku grupā un sākšu audzēt dārzā ne tikai skaistu zālāju, bet kartupeļus, kāpostus un dilles! Krāju burciņas marinēšanai un jūtos kā varonis! Latvieši ir sīksta tauta – mēs izdzīvosim, lai arī kā būtu!!! Jo mēs spējam viens otru balstīt! Mēs esam kā viena liela ģimene!
Ko vēlējos ar šo visu pateikt? Tikai to, ka šī ir mūsu iespēja… iespēja atgriezties pie dvēseles… sadzirdēt savus mīļos, apņemt bērnus, samīļot kaķi un izrunāties ar suni… un pārstāt skriet mūžīgajā vāveres ritenī, kam nav ne gala ne malas…
Es izdarīju savu izvēli – nekļuvu par slepkavu! Mēs visi esam pelnījuši dzīvot! Lūdzu, paliec mājās – kopā ar tiem, ko mīli!!!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.