Kariņa (Ašeradena, Rinkēviča, Reira...) OIK shēmotāju valdība - precīzi tas, PRET ko vēlētāji nobalsoja Saeimas vēlēšanās
Imants Liepiņš26.12.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
OIK afēras, Parex un Citadele, KNAB nekompetence un regulāra izmantošana politisko konkurentu aplikšanai ar krimināllietām, bēgļu un migrantu mīlēšana vairāk nekā atbalsts pamatiedzīvotājiem - šī ir tā politika, pret kuru 6. oktobrī viennozīmīgi nobalsoja vēlētājs, un kura ir tā, kas atgriezīsies mūsu valstī, ja tiks apstiprināts Jaunās Vienotības politiķa vadīts kabinets.
Šodien iestājas rekords: aprit 81. diena pēc Saeimas vēlēšanām, kopš nav izveidota jaunā valdība - iepriekšējo rekordu uzstādīja 1925. gadā, kad Hugo Celmiņa kabinetu tikai 80. dienā pēc vēlēšanām nomainīja Kārļa Ulmaņa otrais kabinets.
Nesekmīgi beidzoties Jāņa Bordāna un Alda Gobzema oficiālajiem mēģinājumiem sastādīt Ministru kabinetu, prezidents deva iespēju izmēģināt Jaunajai Vienotībai veiksmi neoficiālā kārtā. Ko tad nozīmē tie iespējamie ministru un premjera kandidāti, kas nosaukti līdz šim? Kādu politiku un kādas, piedošanu, “vērtības” viņi iemieso?
Krišjānis Kariņš - nav uzrādījis izšķirīgas valstsvīra kvalitātes nevienā karjeras posmā, kā biznesmenis pirms tam arīdzan visai parasts. Skaļākā lieta, ar ko palicis kolektīvajā atmiņā - inspirējis un ierosinājis “Ojāru Grinbergu tiesas farsu” (norīkoja iecelt Ventspils brīvostas valdē vecu karjeras komunistu, Viļņas Augstākās PSKP skolas absolventu, bet brīdī, kad tas neizdevās, arīdzan pēc tiesu lietas izgāšanās visās instancēs nenosedza valstij nodarītos zaudējumus).
Arvils Ašeradens - bija starp tiem, kas deviņdesmito gadu sākumā par 9500 latiem privatizēja AS Diena koncernu (kuru
Edgars Rinkēvičs - samērā aktīvs ārlietu ministrs, taču visiem radusies sajūta, ka viņa vadītā ministrija pēdējā laikā lielākus resursus pielieto nevis Latvijas interešu veicināšanai ārzemēs, bet gan migrantu interešu lobēšanai Latvijā.
Ilze Viņķele kā ministra amata kandidāte - viņas sistemātiski neoliberālā politika, “dzimumu lomu grāmateles”, izteikumi pret pensionāriem un ģimenēm utt. nodrošināja to, ka viņa no 1. vietas sarakstā tika nosvītrota uz pašu pēdējo, turklāt ar 2867 mīnusiem kļuva par visvairāk svītroto kandidāti savā Zemgales vēlēšanu apgabalā.
Jānis Bordāns (gan kā premjera, gan kā ministra kandidāts): Latvijas ceļa neoliberālās prihvatizācijas politikas dalībnieks deviņdesmitajos, šajā tūkstošgadē - maksātnespējas administratoru un tiesu izpildītāju - miljonāru “ziedu laiku” tieslietu ministrs. Viņš astoņdesmitajos bijis komunists, deviņdesmitajos - brīvā tirgus liberālis, divtūkstošajos - nacionālists (it kā) un tagad - konservatīvais. No komunisma laiku amatpersonas par laupītājkapitālisma laiku politiķi: lielāku kažokmetēju varētu ar lukturi pameklēt.
Jānis Reirs (neatkarīgi no tā, kurā ministrijā varētu tikt ierotēts) sabiedrībai saistās ar Prudentia “biznesiem” un visu pārējo bagāžu, kas viņam velkas pakaļ jau kopš komjaunieša laikiem.
Nešaubīgi, ka piedāvājumā ir vēl citi ministru kandidāti, tomēr tie vismaz ir kaut cik jauni, un tiem - atšķirībā no augšminētajiem - nevelkas pakaļ afēru astes bezmaz no LPSR laikiem. Tāpat šobrīd nav liela jēga aplūkot tādus vairāk pierastus politiķus (Dūklavs, Čakša, Judins, bars ar saskaņiešiem), kurus uz valdības veidošanas sarunām neaicina - patlaban jāvērtē tie, kuri tajās piedalās!
Vārdu sakot, ja Kariņa (vai kāda cita jenota) vadītā valdība taps, tad šī būs precīzi tā pati vecā politika, kuru raksturo OIK shēmas, valsts īpašuma privatizācijas un izlaupīšanas, bezgalīgs karš par ietekmi KNABā un citās represīvajās struktūrās (paraugiet, kā Strīķe/Potapova un Jurašs uzsver: “Atlaist KNAB priekšnieku Straumi!”, jo vairāk Straumes vadībā KNAB arestē kukuļotājus!).
Kariņa/Ašeradena/Rinkēviča valdība būs tā, kas arvien stādīs migrantu integrāciju latviešu vidū augstāk par nepilsoņu integrāciju. Pabalsti bēgļiem būs augstāki nekā latviešu ģimenēm, utt. Krīzes gadījumā atkal tiks glābti baņķieri - multimiljonāri, kamēr tauta varēs emigrēt. Toties, kad bankas būs izglābtas, tās ar viltus konkursu palīdzību atkal privatizēs vajadzīgajiem darboņiem, no valsts budžeta par to vēl piemaksājot un pārkreditējot ar latvāņiem aizaudzēto premjera sievas zemesgabalu pie Līgatnes.
Aizvadītajās Saeimas vēlēšanās vairākums Latvijas vēlētāju nobalsoja pret šo politiku.
Dažs nobalsoja par ģimenes vērtībām, cits balsoja par nacionālo stāju, cits - par konservatīviem uzskatiem, cits - par liberālu attieksmi pret katru indivīdu, daudzi - par plikiem populistiskiem saukļiem, ka tikai tie būtu pretēji līdzšinējai koruptīvajai politikai. Pat saskaņiešu vēlētāji sākuši atvirzīties nost no saviem ilggadējiem politfavorītiem - Saskaņai krītas gan procents, gan saņemto balsu absolūtais kopskaits, gan iegūtie mandāti. Tomēr teju itin visus vēlētājus vieno kopēja nostāja: gatavi drīzāk nobalsot par Gobzemu un Pūci (ar visiem viņu trūkumiem), nevis to politiku, ko iemieso Kampara “tumbočka”, OIK shēmas un “dzimumu lomas grāmateles”, lai kādās partijās tagad šī politika nebūtu transmutējusies un uz kurieni šie darboņi nebūtu pārmetušies.
Lūk, kā šo pašu aspektu apskata politologs Filips Rajevskis: “Partiju iepriekš piesauktā "jaunā politika" tiek izmesta miskastē. [...] Kariņa [mēģinājuma] laikā nekas netika runāts par deklarāciju un darāmajiem darbiem, bet tika dalīti portfeļi. Tagad portfeļu dalīšana turpināsies, bet pēc tam partijas sāks meklēt, kurš varētu būt premjers.”
Būdams pieredzējis spēlētājs šajā vidē, Vējonis šos visus faktus zina labāk par mums. Tagad viņam jādod savs vērtējums, vai turpināt visu to pašu vēlētājiem rūgti noriebušos politšļuru, vai tomēr atbalstīt to, ka vēlētāji balsoja par pārmaiņām. Jā, katrs vēlētājs balsojot cerēja uz citādām pārmaiņām, taču cerēja uz viennozīmīgi kaut ko citu, nevis atkal kārtējo reizi redzēt ministru krēslos tos pašus OIK shēmotājus un valsts īpašuma prihvatizatorus, migrantu mīlētājus un “tumbočkas” naudas saņēmējus.
Attēlā - komjaunatnes funkcionārs Jānis Reirs padomju presē.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
