2022.gada 28.martā, mēnesi pēc agresorvalsts Krievijas uzbrukuma Ukrainai portālā PIETIEK tika publicēts mans raksts ar virsrakstu “Mēs iesim līdz galam”. Tas bija laiks, kad Stambulā norisinājās sarunas starp Krievijas un Ukrainas delegācijām, kur Krievija iesniedza ukraiņiem savas prasības, kas iekļāva padsmit punktus.
Līdz šim brīdim krievu puses prasību pilns saraksts publiski nav pieejams. Cik var spriest no pieejamās informācijas, tad ukraiņi bija piekrituši savam neitralitātes un ārpus bloku statusam ar nosacījumu, ja tiks sniegtas trešo valstu drošības garantijas. Toreizējais ukraiņu delegācijas vadītājs Dāvids Arahamija savā nesenajā intervijā paziņoja, ka konfliktu toreiz bija iespējams novērst, neatklājot gan visas krievu prasības, bet pieminot tikai vienu - neiestāšanos NATO.
Toties ir zināms, ka pēc sarunu beigām šis kungs vērsās Eiropas Padomē ar vēstuli lūdzot atcelt pret oligarhu Romānu Abramoviču ievestās sankcijas, jo, redz, Abramovičs, kas tiek dēvēts par Putina maciņu, ir devis lielu ieguldījumu humanitārajā jomā.
Arahamijas skandalozo interviju var noklausīties šeit - https://youtu.be/6lt4E0DiJts?si=mPTQv8vBeLSFsP9h.
Iepriekš pieminētajā rakstā biju formulējis četrus iemeslus, kāpēc neitralitātes statuss neatbilst Ukrainas interesēm un kāpēc sarunu vešanai ar agresoru nav jēgas. Šie iemesli ir šādi.
Pirmkārt, kā rāda pieredze, trešās puses garantijas ne vienmēr ir akmenī iecirstas un 100% drošas.
Otrkārt, Ukraina nav Šveice vai Zviedrija, kurām nav sauszemes robežu ar potenciālo agresoru.
Treškārt, kā atkal rāda pieredze, Kremlis, ja tam būs tas nepieciešams, uzspļaus uz līgumiem un saistībām.
Ceturtkārt, Kremļa žurka ne reizi vien publiski ir apliecinājusi, ka nekad neatteiksies no mērķa pakļaut Ukrainu savai ietekmei, un par to šaubām nevajadzētu būt.
Pilns raksta teksts atrodams šeit - https://www.pietiek.org/raksti/mes_iesim_lidz_galam.
Pēc šīm sarunām sekoja virkne dažādu “miera plānu” no valstu līderiem – sākot no Francijas un Itālijas galvenajām amatpersonām un beidzot ar Āfrikas cilšu vadoņiem. Šodien Eiropā politiķiem sāk nākt saprašana par to, ka nekādas konstruktīvas sarunas ar Kremļa žurku nav iespējamas un iemesls tam nav ne tas, ka pēdējais ir galvenais vaininieks Bučas un Irpiņas slaktiņos, ne arī tas, ka ir izsludināts starptautiskā meklēšanā par ukraiņu bērnu nolaupīšanu, un pat ne tas, ka nekad neatteiksies no Ukrainas iekļaušanas savā ietekmes zonā.
Galvenais ir tas, ka Eiropas līderi sāk izjust tiešu apdraudējumu savām valstīm. Un kāpēc par to būtu jāšaubās, ja jau tieši pirms iebrukuma Ukrainā Kremlis caur savu ārlietu ministra vietnieku Rjabkovu ASV un Krievijas sarunās Žēnēvā paziņoja ultimātu Rietumiem – NATO, savāc savas pekeles un vācies prom aiz 1997.gada robežām.
Pat līdz kliņķim “denacificējušies” vācieši saprot, ka Merkeles un viņas priekšgājēju piekoptā politika Putinversteher nestrādā, un tagad runā par to, ka Ukrainas sakāves gadījumā Krievijai būs nepieciešami 6 līdz 9 gadi, lai atkoptos un pa tiešo sāktu apdraudēt NATO dalībvalstis, turklāt pirmās sarakstā būs Baltijas valstis.
Ja savulaik krievu cars Pēteris pirmais mēģināja “izcirst logu”’ uz Eiropu, kas pilnība tā arī neizdevās, tad šodien Kremlis ir pieteicis karu Rietumu civilizācijai un atbilstoši arī sabiedrotie - islāmistu radikāļi un “raķešu vīriņš” no Ziemeļkorejas.
Pēdējā laikā ārvalstu un ukraiņu medijos tiek runāts par it kā samilzušo konfliktu Ukrainā starp politisko varu un Bruņoto spēku (BS) vadību, un tas nav bez pamata, ņemot vērā Zeļenska neseno interviju laikrakstam The Sun, kā arī nule kā publiskajā telpā izskanējušos pārmetumus ģenerālim Zalužnijam no kādas Ukrainas parlamentārietes par karadarbības plāna trūkumu.
Arī es vienā no iepriekšējiem saviem rakstiem izteicu līdzīgu pieņēmumu, tikai tas nenozīmē, ka Zalužnijam ir pienākums atklāt šo plānu man vai dāmītei no Radas, ja tāds plāns arī būtu. Nu, noņemsiet Zalužniju, bet ko liksiet vietā? Varbūt Zeļenska kancelejas vadītāju un, kā runā, faktisko lietu kārtotāju Andreju Jermaku vai to dāmīti no Radas?
Visus valsts neatkarības gadus Ukrainas BS līdzīgi ka no PSRS mantotais militāri rūpnieciskais komplekss bija atstāti novārtā, tāpēc cerēt, ka pēkšņi uzradīsies kāds Manšteina vai Rommela līmeņa stratēģis, kas radīs lūzumu kara gaitā, nevajadzētu.
Ukraiņu ģenerālštābs caur kļūdām un neveiksmēm ir nonācis pie acīmredzot vienīgās pareizās stratēģijas konkrētajos apstākļos - maksimāli saglabājot savu dzīvo spēku, nodarīt pēc iespējas lielākus zaudējumus pretiniekam. Attiecīga arī taktika - kur nepieciešams, atkāpties, ieņemot izdevīgākas pozīcijas, bet, kur tas iespējams, atspiest pretinieku no viņam izdevīgām pozīcijām. Paralēli tam tiek veikti triecieni militāriem un militāri rūpnieciskiem objektiem dziļā aizmugurē, tai skaitā Krievijas teritorijā.
Ja trūkst iztēles vai nav iespēju uzspiest pretiniekam sev izdevīgu manevrējošu karu, tad nekas cits neatliek. Kā apgalvo Zalužnijs savā The Economist publicētajā rakstā, tad, ņemot vērā pieejamos resursus, šāds karš ir izdevīgs agresoram, bet bīstams Ukrainai, un man nav iemesla šo apgalvojumu apšaubīt.
Jautājums ir par to, kā izmainīt situāciju tā, lai laiks strādā ukraiņu labā. Ar papildu bruņojuma piegādēm un augstām tehnoloģijām vien šeit līdzēts nebūs. Kas būtu nepieciešams no Ukrainas puses, lai mainītu situāciju?
Pirmkārt, valsts mobilizācija totālam karam un iesākumam to vīriešu kārtas Ukrainas pilsoņu vecumā no 18 līdz 40 gadiem iesaukšana dienestā, kas pašreiz, izvairoties no dienesta, vai citu iemeslu dēļ uzturas ES dalībvalstīs, bet tiem, kas mēģinās izvairīties, ir kara tiesa. Pēc atbilstošas apmācības mobilizētos varēs nosūtīt uz fronti nodrošinot tur esošo vienību rotāciju. Otrkārt, reāla cīņa ar korupciju ar sodiem atbilstoši kara laika likumiem pret korumpantiem. neatkarīgi no ieņemamā amata vai sabiedriskā statusa. Nevar prasīt no karavīra motivāciju frontē, ja turpināsies korupcijas skandāli.
No sabiedroto puses - bruņojuma piegādes. Par artilērijas, munīcijas un aviācijas nozīmi ir runāts iepriekš, tāpēc neatkārtošos. Jāpiegādā ieroči, kas dos iespēju dod triecienus militāriem un militāri rūpnieciskiem objektiem, ka arī ar to saistītai infrastruktūrai Krievijas teritorijā. Un tie būtu - ballistiskās raķetes Pershing II ar darbības rādiusu 1700 km un spārnotas raķetes Tomahawk ar darbības rādiusu 2500 km. Papildus tam nepieciešami tālās darbības bezpilota lidaparāti ar darbības rādiusu 1500 km un vairāk.
Ir pienācis pēdējais laiks atteikties no “sarkano līniju” novilkšanas pašiem sev, kuras vēlāk tāpat tiek pārkāptas, bet tiek zaudēts laiks, ko izmanto pretinieks. Bailes no konflikta eskalācijas ir kretīnisms. Rietumu civilizētās pasaules ienaidnieki savu pretinieku neizlēmību uztver kā vājuma pazīmi un signālu eskalācijai, turklāt tiek radītas jaunas konflikta zonas, ka tas ir pašreiz Tuvajos Austrumos.
Otrkārt, pašu pieņemto sankciju ievērošanas kontrole un bargi sodi to pārkāpējiem. Papildus tam – “krāna piegriešana” naudas plūsmai par pārdoto naftu un gāzi. Šeit jāstrādā Ķīnas un Indijas virzienā, izmantojot visas pieejamās diplomātiskās un ekonomiskās sviras. Būs jāiespringst, bet runa jau ir par izdzīvošanu.
Un beidzot - savu labsajūtā ieslīgušo un “aptaukojušos” sabiedrību izglītošana. Runā, ka demokrātiskās valstīs mediji ir neatkarīgi no varas. Varbūt arī ir, bet to nevar teikt par šo mediju peļņas kāri. Publicēs dajebko par attiecīgu samaksu, un gadās, ka publicē maldinošu informāciju, kā likums, no anonīmiem avotiem. Politiķiem ir jāskaidro ārpolitikas mērķi plašām masām, it īpaši tiem, kas tālāk par sava miesta alus bāru nav bijuši. Pretējā gadījumā savēlēs kārtējos trampveidīgos populistus un Kremlim noderīgus idiotus.
Ja visi šie pasākumi tiks realizēti, tad vēl redzēs, kurai pusei ir strupceļš.
Kāds pateiks - nu labi, krievi tiks patriekti no okupētām teritorijām, Krimu ieskaitot, bet vai tāpēc konflikts beigsies? Karstā fāze beigsies, ja ukraiņiem būs skaitliska un labi bruņota armija, kas būs spējīga atbildēt uz katru Krievijas raķešu triecienu ar divtik stipru triecienu pa Krievijas teritoriju. Papildus tam drošības garantijas no rietumvalstīm, un nav obligāta dalība NATO, kuras rīcībspēja, „pateicoties” tādām valstīm kā Turcija un Ungārija, ir apšaubāma. Britu ekspremjera Borissa Džonsona plāns Ukrainai var būt noderīgāks, bet tā jau tēma atsevišķam rakstam. Spēcīga Ukraina kā civilizētās Rietumu pasaules priekšpostenis ir šīs pasaules interesēs.
* Literārs pseidonīms