Iesaki rakstu: 
Nedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Un tad man pielēca: VDK maisos ir kartīte, kas 80. gadu sākumā izrakstīta uz Ivara Bičkoviča vārda! Aģenta segvārds – Raitis. Un visiem Robertiem un Raitiem vārdadiena bija pirmdien!
Protams, ir viedoklis, ka visvisaugstākajām amatpersonām tāpat kā karalienei viduslaiku pasakās jābūt ārpus jebkādām aizdomām. Tomēr man grūti piekrist tam, ka iespējamie stukači no augstākajiem amatiem padzenami, bet tie, kuri ilgstoši bija pie varas, izveidojot un izmantojot stučīšanas sistēmu, – kompartijas un padlatvijas augstākā vadība – bez kādiem sarežģījumiem ieņēmuši un ieņem augstākos amatus arī pašlaik.
Čekas maisu publicēšana neapšaubāmi ir ievilkta pārāk ilgi. Šajā kaudzē ir lēvenis materiāla, kas faktiski ir agonējoša režīma saproducēta makulatūra, un aizskartajām personām jau sen būtu bijusi iespēja šo situāciju izskaidrot. Tas gan nemazina publikas jautrību gadījumos, kad pieķertie personāži, kuru karjera “orgānos” neizraisa šaubas, tēlo nevainīgus antiņus. Skaidrojumi itin līdzīgi kā proftehskolas meitenei, kad izrādās, ka tā ir stāvoklī, lai arī tam nav itin nekāda iemesla. Ja nu vien ar pliku dupsi reiz dušās nosēdusies uz netīra krēsla – vairāk neko!
Neliela atkāpe: Valsts drošības komiteja bija liels kantoris ar funkciju sadali pa nozarēm. Aģentu kartītēs atzīmēts, kurš departaments ar kuru strādā, un šīs ziņas, manuprāt, ir svarīgākas par daudz ko citu. Tā, lielākā daļa manu studiju biedru, kuri trāpījuši kartotēkā, ir ar vienu skopu ierakstu: gads un “1. daļa”, tātad izlūkošana. Tulkojot sadzīves valodā – jauns zinātnieks brauc uz konferenci vai simpoziju un pēc tam raksta atskaiti. Nosodīt varam, protams, jo šādi tika stiprināta sovjetu sistēma.
Sašutums tomēr visvairāk gāzies pār sadzīviski tā dēvētajiem stukačiem, kurus kartītē raksturo ieraksts “5. daļa”. Manā skatījumā, ir milzīga atšķirība, vai šāds 5. daļas kadrs parādās 80. gadu beigās, kad sistēmas deģenerācija jau sasniedza arī “orgānus”, bet plāni, kā zināms, jāpilda, vai arī tas ir drošs, pārbaudīts aģents no 70. gadiem.
Rīgas Kinostudija jau kopš seniem laikiem bijusi drošībnieku sevišķi uzraudzīta – kartotēkā krietni daudz Latvijas kinomākslas dižgaru un sīkāku gariņu. Viena no kartītēm man sevišķi iepatikās – Viesturs Alksnītis, kādreiz ūberpopulāras komerctelevīzijas seja, segvārds “Džeina”. Par savām attiecībām ar VDK šo to ir stāstījis intervijās, bet dokuments paver precīzāku ainu. Proti, jaunais aktīvists sācis savu stučīšanas karjeru jau 1974. gadā, kam nav nekāda sakara ar naivajiem stāstiem par darbošanos Vides aizsardzības klubā – tas dibināts 1986. gadā. Nonācis Maskavā, paņemts uz 1. nodaļu, tātad izlūkošanu, – nopietns solis karjerā. Pēc paša stāstiem, gadu speciāli apmācīts, un man nav pamata neticēt. Bet 1985. gadā nodots atpakaļ 5. daļai, jo nekam citam kā stučīšanai acīm redzot nav derējis.
Kartotēka ir daļa no mūsu vēstures, tādi nu esam bijuši. Kādi būsim? Ko rādīs mūsu specdienestu kartotēkas pēc divām trim paaudzēm? Kādus stāstus izdomās šodienas “proftehmeitenes”, kas nejauši ne tur apsēdušās?
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
