Iesaki rakstu: 
Kas ir Liāna Langa?[1] Ar šo jautājumu es vēršos pie tevis, latvieti. Vienalga, kas un kāds tu esi – vīrietis vai sieviete, jauns vai vecs, bagāts vai nabags, Latvijā vai svešumā. Tu atzīsti sevi par latvieti, tātad esi mans tautietis.
Es pats esmu vienkāršs cilvēks no tautas – “reņģu ēdājs”, kā mūs reiz nodēvēja viens no mūsu dižajiem ministru kungiem. Nevaru lepoties ne ar varu, ne ar miljoniem, ne ar Oksfordas diplomu, ne ar sabiedrības cieņu un atzīšanu. Ar kādām tad tiesībām es vēršos pie tevis? Ar tām pašām, Dieva dotajām, ar kurām Sokrats vērsās pie saviem brāļiem atēniešiem, nebaidīdamies no viņu dusmām un pašam sev ceļu uz nāves spriedumu bruģēdams.
Es zinu, ko tu tagad man teiksi, un jau iepriekš atbildēšu. Pirmkārt, viss šajā uzrunā paustais nekādā ziņā nav Telos redakcijas viedoklis, bet tikai manējais. Ja dusmojies, tad, lūdzu, vērs savas dusmas uz mani, nevis uz viņiem. Otrkārt, es neesmu Liānas Langas radinieks, draugs, kolēģis vai partijas biedrs. Es viņu personīgi nemaz nepazīstu; tikai vienreiz, sabiedriskā vietā saticis, pateicu viņai “labdien”. Tici vai ne, bet man patiešām nav nekādas personiskas intereses viņu aizstāvēt un reklamēt.
Un, treškārt, lai cik dīvaini tas neskanētu, šis jautājums pamatu pamatos nav par Liānu Langu. Tu vari atbildēt: viņa ir dzejniece, publiciste, sabiedriskā aktīviste. Bet man nav vajadzīgi biogrāfiskie dati; tos es jau tāpat zinu. Šis jautājums nav par Liānu Langu. Šis jautājums ir par tevi. Un arī par mani, jo esmu tāds pats latvietis kā tu. Šis jautājums ir par mums visiem. Esi godīgs pats pret sevi, ieskaties savas dvēseles dziļākajos nostūros un pajautā sev: kas ir Liāna Langa?
Liāna Langa ir tavas sirdsapziņas spogulis. Tu esi tāds pats parasts vidusmēra latvietis kā es. Skolas gados steidzies mājup cauri Purčiku, Zoļiku un Kengeraksu dzelzsbetona kārbu ellei, galvu plecos ierāvis, un tava sirds pamira, kad dzirdēji draudīgo: “Ej, ti, gans, idi sjuda!” Pazemības rūgtumu norīdams, cik nu mācēji, lauzījies krieviski – ar priekšnieku, ar pārdevēju, ar sētnieku, ar ārstu…
Tu taču nekad neuzdrošinātos savā zemē pieprasīt, lai padomju kolonists runātu ar tevi, nožēlojamo aborigēnu, šīs zemes valodā! Tu negribēji atkal sadzirdēt klasisko “ņe poņimaju”, “sobačij jazik” un “govoriķe po-čelovečeski”. Un tu iedarbināji psiholoģiskos aizsardzības mehānismus. Kā priekšzīmīgs vergs tu beidzot pārliecināji sevi, ka viss ir kārtībā un ka tā tam visam ir jābūt. Galu galā tavi vecāki un daudzi citi latvieši tavu acu priekšā bija rīkojušies tāpat un tev kopš bērnības bija pastāvīgs uzskatāms piemērs, kam sekot.
Tavas dvēseles mugurkauls kļuva mīksts un lunkans, kā glicerīnā izmērcēts. Tu ātri vien iemācījies pielāgoties un nesprēgāt. Tu gāji uz kino, skatījies franču filmas ar Žanu-Polu Belmondo krievu dublējumā un biji priecīgs. Tu lasīji latīņamerikāņu rakstniekus krievu tulkojumā un biji laimīgs.
Atnāca Atmoda, Latvija atjaunoja neatkarību, bet ikdienas praktiskajā dzīvē nekas nemainījās. Kad pie tevis pēc izsaukuma ieradās elektriķis vai klozetpodu meistars, tu pēc inerces joprojām iztapīgi runāji ar viņu krieviski. Un tad atnāca Liāna Langa ar savu kampaņu “Atkrievisko Latviju” un izrāva tevi no tavas komforta zonas.
Liāna Langa objektīvi darbojas tavā vārdā, tevis dēļ un tavam labumam, lai tu savā zemē saskaņā ar tās Satversmi galu galā varētu runāt savā valodā un lai tavā zemē dominētu tavas tautas kultūras zīmes. Vai tad tas nav pašsaprotami? Bet tu biji pārāk kūtrs. Tu biji pieradis pie sava verga stāvokļa. Un tā vietā, lai palīdzētu Liānai Langai, tu sāki prātuļot un racionalizēt savu kūtrumu, – lai tikai neko nedarītu. Bet dvēseles dziļumos tu tik un tā saprati, ka viņai ir taisnība: galīgi dumjš taču tu neesi! (Ja negribi atzīties man, tad nemelo vismaz pats sev.)
Tu teici, ka Liāna Langa kurinot nacionālo naidu. Tu dažkārt pat negodīgi izkropļoji viņas kampaņas nosaukumu, padarot to par “Atkrievo Latviju” un parādot to visu tā, it kā viņa aicinātu uz genocīdu vai masu deportācijām pēc etniskā principa, kā naciste. Bet tu taču saproti, ka ne uz ko tamlīdzīgu viņa neaicina. Pirmkārt, visi tie Latvijas pilsoņi, kuri nav latviskas izcelsmes un ģimenē runā citā valodā, tomēr vienlaikus atzīst Latvijas valsts latvisko identitāti un iekļaujas tajā, ir mūsējie. Otrkārt, krievu valodas un Krievijas simbolu dominance Latvijā nav normāla parādība, bet padomju okupācijas atlieka, no kuras Langa aicina mūs visus atbrīvoties. Kur tu saskati problēmu?
Tu teici, ka Liāna Langa šķeļot Latvijas sabiedrību. Protams, kā gan citādi: aicinājums visiem Latvijas pilsoņiem publiskajā telpā vienoties ap vienu latviešu valodu un kultūru ir šķeļošs, – tā nu gan ir dzelžaina loģika! Kas attiecas uz latviešiem klaji naidīgajiem padomju migrantiem un viņu pēctečiem, tad viņi pie mūsu sabiedrības nemaz nepieder; līdz ar to ne par kādu “šķelšanos” ar viņiem nevar būt runas.
Tu teici, ka krievu valoda un kultūra neesot vainīga ne pie Latvijas okupācijas, ne pie pašlaik notiekošā Krievijas iebrukuma Ukrainā. Tu šļupstēji: “Bet Puškins…! Bet Dostojevskis…! Bet Čaikovskis…!” Bet tu, tautieti, taču saproti: pašai krievu valodai un kultūrai kā tādai objektīvi nav nekādas vainas (tāpat kā jebkurai citai); tomēr Latvijā kā no Krievijas imperiālisma cietušā zemē šai valodai un kultūrai ir īpaša negatīva simboliska nozīme – kā impērijas robežstabam un īpašuma zīmei. Nav jābūt semiotikas profesoram kā Umberto Eko vai Jurijs Lotmans, lai to apjēgtu.
Tu kā izlepis estēts rauci degunu un stāstīji, cik ļoti tev nepatīkot Liānas Langas tonis, stils un darbības metodes. Bet viņa cenšas un darbojas tevis dēļ, tavā labā, kamēr tu sēdi, rokas klēpī salicis. Nepatīk Langas stils? Sāc darīt pats un dari labāk!
Kas ir Liāna Langa?
Liāna Langa ir tavas sirdsapziņas dzelonis. Tu apskaud un ienīsti viņu tādēļ, ka viņa ir drosmīga, bet tu ne. Tādēļ, ka viņa uzdrīkstas, bet tu ne. Tādēļ, ka viņa rīkojas, bet tu tikai sēdi uz dīvāna un nīgri čāpstini sociālajos tīklos.
Nemelo vismaz pats sev: tu saproti ne tikai to, ka viņai ir taisnība, bet arī to, ka tu spēj darīt tāpat, kā Liāna Langa. Kad tu televīzijā redzi kādu ļoti spēcīgu svarcēlāju vai izveicīgu akrobātu, pret viņiem tu taču nekādu naidu un nīgrumu nejūti? Un tas ir saprotams, jo tu apzinies, ka tev šādu spēju – vai tās būtu iedzimtas vai ietrenētas, tas nav svarīgi, – vienkārši nav. Bet to, ko dara Liāna Langa, – to tu spēj. Tu taču spēj pieprasīt, lai tevi apkalpotu latviski. Tu taču spēj protestēt pret filmu subtitriem vai priekšvēlēšanu debatēm krievu valodā, vai divvalodīgiem paziņojumiem kāpņu telpās. Kādas ķermeņa daļas tev pietrūkst, lai to paveiktu?
Bet tu esi gļēvs. Tev nav drosmes. Tava sirdsapziņa tevi urda un dzeļ kā lapsenes dzelonis. Un tieši tādēļ tu ienīsti Liānu Langu – kā dzīvu, staigājošu pārmetumu.
Vai atceries, kā tu brēci no Saeimas tribīnes, Langu par “provokatori” lamādams? Tu sauci viņu par “Krievijas aģenti” – gluži kā tas zaglis, kurš visskaļāk kliedz: “Ķeriet zagli!” Tu rakstīji par viņu denunciācijas Valsts drošības dienestam un pēc tam sociālajos tīklos ievietotos videoklipos taisnojies par savu rīcību, acis zem tumšām brillēm slēpdams un pats savu negodu simtkārtīgi vairodams. Ja uzskatīji savu rīcību par morāli pareizu, tad kādēļ taisnojies?
Kad padomju migrantu pēcteči Feisbukā zākāja Langu visdrausmīgākajiem vārdiem, tu verdziski ķiķināji, liki tīkšķus un piebalsoji. Un varbūt arī pats rakstīji ķengājošus komentārus par viņas privāto dzīvi… ārējo izskatu… un vēl šo… un vēl to… Un varbūt vēl arī krieviski, lai saimnieks novērtētu. Un galu galā vairs ne ar ko neatšķīries no uz Krieviju aizlidojušās Kremļa lakstīgalas Andreja Mamikina…
Nu, un tagad pasaki man: vai tas nav zemiskuma kalngals? Tu kā šakālis aprej savu tautieti – latviešu sievieti, kura pašaizliedzīgi cīnās par tavām interesēm, – un atdod viņu saplosīšanai tavas tautas ienaidniekiem. Kas var būt vēl apkaunojošāks?
Atgādināšu tev: 1963. gada 5. decembrī jauns latviešu students Bruno Javoišs uzkāpa 76 metrus augstajā Rīgas radiotornī un okupantu karoga vietā uzvilka paša šūto sarkanbaltsarkano Latvijas karogu, protestējot pret Latvijas pārkrievošanu. Par šo varoņdarbu viņš tika apcietināts, notiesāts un septiņus gadus pavadīja izsūtījumā Mordovijā.
Kā toreiz būtu rīkojies tu? Ļauni ķiķinātu un priecātos par tautieša notiesāšanu? Vai varbūt pats nodotu viņu padomju milicijas un VDK rokās? Varbūt arī par Gunāru Astru tu noziņotu, “kam vajag”? Tu saki – nē? Bet kādēļ lai es tev ticētu, redzot, kā tu šeit un tagad izturies pret Liānu Langu?
Naktī uz 2021. gada 24. februāri Jēkabpilī latviešu zemnieks Gundars Kalve demontēja vienu no okupācijas laikā uzslietajiem kauna simboliem – tā saucamā “Lielā Tēvijas kara” memoriāla sastāvā esošo padomju lielgabalu – un iegāza to Daugavā. Tātad rīkojās tā, kā valstij vai pašvaldībai būtu jārīkojas jau pirms trīsdesmit gadiem.
Tā vietā, lai nekavējoties piešķirtu Kalvem augstāko valsts apbalvojumu, neatkarīgā Latvija atalgoja viņu patiesi dāsni: prokuratūra naski cēla viņam apsūdzību, latviešu prese nodēvēja viņu par “zagli”, un šis zemessardzē dienējošais patriots tika aši vien atstādināts no zemessarga amata pienākumu pildīšanas. Redz, kā! Vai arī tu biji Kalves vajātāju starpā? Varbūt, par viņa nedienām avīzēs lasīdams, domāji: “Tā viņam arī vajag; nav ko te sprēgāt”?
Javoišs, Astra, Kalve, Langa un ne tikai viņi – šie cilvēki darīja un dara to, kas būtu jādara katram latvietim. Arī tev.
Kas ir Liāna Langa?
Liāna Langa ir tavas apslēptās un pazaudētās drosmes gaismeklis. Paskaties uz savu vēl neseno pagātni, tautieti! Ilgus gadu desmitus tu baidījies no ēnām – piķa melnajiem šausmu veidoliem, kas nepārtraukti snaikstījās tev visapkārt un, kā tev pašam šķita, bija ik mirkli gatavi tevi saplosīt un aprīt. Tu drebēji bailēs kā apses lapa, – tāpat kā drebēja tavi vecāki un, iespējams, arī vecvecāki (atkarībā no tā, cik vecs tu esi). Un savus bērnus tu mācīji baidīties un drebēt.
Tu lūdzi visus debesu un zemes dievus, lai ēnas tevi neaiztiktu vai, sliktākajā gadījumā, saplosītu tavu kaimiņu tavā vietā. Tev šķita, ka jebkura, pat visniecīgākā kļūdainā kustība, pārāk augstu izslieta galva vai skaļāk pateikts vārds pievērsīs tev draudīgo melno rēgu uzmanību un tev pienāks gals. Latviski runāt ar pārdevēju nedrīkst, pilsonību padomju migrantiem liegt nedrīkst, Pārdaugavas okupekli nojaukt nedrīkst, devītajā maijā ar sarkanbaltsarkano karodziņu staigāt nedrīkst…
Un tad atnāca Liāna Langa un ar savas drosmes spožumu izgaismoja visu tev visapkārt. Tu ieraudzīji, ka šie tumšie ķēmi, kas vairākās paaudzēs bija paralizējuši tavu un tavu priekšteču prātu un gribu, gaismas staru priekšā atkāpjas un pazūd. Un kas tad, izrādījās, visus šos ilgos gadus bija metis tās šausmīgās ēnas? Pāris cauru kirzas zābaku, sarūsējis Tulas patvāris un tu pats! Šajā jaunatklātajā spozmē tu, iespējams, ieraudzīji, cik varonīga ir ukraiņu tauta; atšķirībā no tevis tā cīnās nevis pret tukšām ēnām, bet pret reāliem, miesiskiem ienaidniekiem. Lai arī viņu piemērs tevi iedvesmo!
Lai cik Liāna Langa tev nepatiktu, tev – protams, ja esi intelektuāli godīgs, – ir gribot negribot jāatzīst viena lieta. Patriotiski latvieši ir veikuši patriotiskus darbus arī pirms Langas. Taču Langa beidzot ir iedarbinājusi mašīnu, kuru tik viegli vairs nevarēs apstādināt. Viņa ir radījusi varenu lavīnu, kas traucas lejup pa kalna nogāzi, pieaug un plešas platumā, un apstādināt to vairs nav iespējams. Un – viņas darbi ir veiksmīgi un vainagojas ar panākumiem! Paskaties: krievu valoda patiešām pazūd no Latvijas bankomātiem, izkārtnēm, oficiālajiem dokumentiem. Kurš to panāca? Liāna Langa.
Varbūt tu to pagaidām neapjēdz, bet tu pats ilgtermiņā baudi Langas pūliņu sarūpētos labumus. Jo viņas darbība padara mūsu valsti un sabiedrību latviskāku, nostiprina mūsu pārliecību, izceļ mūsu identitāti citu tautu acīs un arī mūs pašus padara drosmīgākus un cieņas vērtus. Tas ir ceļš uz skaidru, skaistu, stabilu, latvisku Latviju – tādu, kādu to 1918. gadā vēlējās redzēt mūsu valsts dibinātāji.
Kā jau teicu pašā sākumā, šī uzruna būtībā nav par Liānu Langu, bet par katru no mums. Jo konkrētajai personai, konkrētajam indivīdam šajā gadījumā nav izšķirošas nozīmes: viņas vietā varētu būt jebkura cita vai jebkurš cits: Kalniņš vai Kalniņa, Bērziņš vai Bērziņa… Mīļo tautieti, es gribu, lai tu saprastu: Liāna Langa ir platoniska ideja. Pārfrazējot Voltēru, ja Liāna Langa neeksistētu, viņu vajadzētu izdomāt.
Esi kā Liāna Langa! Vai, precīzāk – esi Liāna Langa!
Cel galvu augstāk, latvieti, un esi beidzot saimnieks savā zemē!
[1] Iedvesmu šim jautājumam autors smēlās no Ainas Rendas (Ayn Rand) romāna “Atlants iztaisnoja plecus” (Atlas Shrugged, 1957) pirmajiem vārdiem: “Kas ir Džons Golts?” (“Who is John Galt?”)
Pārpublicēts no telos.lv
Seko mums 
Kāds cilvēks man pārsūtīja iekšējās sarakstes vēstuli, rakstītu vēl 2022.gadā, kurā viena no galvenajām “progresīvajām ”ideoloģēm Krista Burāne apspriež un piedāvā kultūrpolitikas plānu Latvijai līdz 2027.gadam.
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
