Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Kas ir mana Galileja?

Arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs
14.04.2020.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dārgie brāļi un māsas Kristū. Jūdiem bija paraža pēc apbedīšanas vēl trīs dienas apciemot kapu, lai pārliecinātos, ka aizgājējs patiešām ir miris; tā vismaz šī paraža tiek skaidrota. Bet pie kapa sievietes sastop eņģeli, kurš viņām saka: “Nebīstieties!” Tātad eņģelis sēž pie kapa, akmens ir atvelts no kapa, bet pirms tam sievietes bija raizējušās par to, kas šo akmeni varētu atvelt, jo viņas nesa arī smaržzāles, lai varētu ar tām svaidīt Jēzus miesas.  Viņas pienāk pie kapa, un tur akmens ir atvelts, uz šī akmens sēž eņģelis, tērpies baltās drānās, un viņa izskats ir kā zibens. Redzams, ka tā ir būtne, kas nāk no debesu realitātes. Protams, viņas ir pārbijušās.

Sievietes bija pirmās, kas ieticēja

Un šī būtne viņām saka: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis. Nāciet un aplūkojiet to vietu, kur Kungs bija nolikts! Un ejiet steigšus un pasakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir augšāmcēlies, un, lūk, Viņš pirms jums aizies uz Galileju. Tur jūs Viņu redzēsiet.” Lūk, šis eņģeļa vēstījums. Viņš ieaicina sievietes, lai viņas ierauga, ka Jēzus šajā kapā nav. Protams, eņģelis atnāca nevis tāpēc, lai Jēzu izlaistu no kapa (to Jēzus bija izdarījis pats), bet eņģelis atvēla kapakmeni, lai cilvēki varētu pienākt un pārliecināties, ka kaps ir tukšs.

Tad sievietes, kā mēs dzirdam, bailēs un lielā priekā (šīs dimensijas apvienojas kopā) ātri iziet no kapa un steidzas to vēstīt Viņa mācekļiem. Bet pa ceļam viņas sastop Jēzu, kurš viņām saka: “Esiet sveicinātas!” Latviski šis sveiciens skan varbūt ļoti ikdienišķi, bet Evaņģēlijā šis oriģinālais teksts burtiski nozīmē “Priecājieties!” Pirms tam ir teikts, ka viņām bija liels prieks, atklājot, ka Jēzus ir dzīvs. Šis vārdu salikums – liels prieks – ir vēl vienu reizi ir minēts Evaņģēlijā, vietā, kad trīs gudrie atnāca un ieraudzīja Jēzus bērniņu, pirms tam mērojuši tālu ceļu. Tātad šis lielais prieks parādās, Jēzum piedzimstot un pēc tam – Viņam augšāmceļoties.

Tukšais kaps ir zīme tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Pats par sevi tas vēl nevar kalpot par izsmeļošu pierādījumu, bet interesanti, ka sievietes meklē krustā sisto, bet atrod un sastop augšāmcēlušos. Eņģeļa un pēc tam arī Jēzus parādīšanās tieši sievietēm, kas ir zīmīgi, ir apliecinājums tam, ka sievietei ir nozīmīga loma Kristus mācekļu vidū. Tas ir pārsteidzoši, ka pirmās bija tieši sievietes, kurām tika uzticēts nest augšāmcelšanās vēsti un turklāt par to raksta visi evaņģēlisti. Jēzus laikā sievietēm nebija tiesību liecināt tiesā, viņas netika uzskatītas par ticamiem lieciniekiem.

Jūdaismā tai laikā arī bija ļoti negatīva attieksme pret sievietēm kā pret lieciniecēm. Ja evaņģēlisti būtu gribējuši padarīt savu Evaņģēlija tekstu ticamāku lasītājiem, tad viņi noteikti būtu izvairījušies no tāda kompromitējoša fakta pieminēšanas, ka pirmās Kristus augšāmcelšanās liecinieces bija sievietes. Interesanti, ka šeit Jēzus sūta viņas pie apustuļiem, lai viņas aiznes tiem šo vēsti. Tas nozīmē, ka viņas savā ziņā kļūst par apustuļu apustulēm, tos evaņģelizējot. Tātad Jēzus par savas augšāmcelšanās vēstnešiem izvēlējās tos, kuri tai laikā bija mazvērtīgi pasaules acīs. Mīļie brāļi un māsas Kristū, tā tas notiek visos gadsimtos jau divtūkstoš gadu laikā, arī šodien.

Šķēršļi ticībai

Visi augšāmcelšanās apraksti min to, ka pirmā tukšā kapa liecinieku reakcija bija izbīlis. Vienīgi sievietēm tas gāja pārī ar prieku. Bet nedaudz iepriekš Evaņģēlijā ir pieminēti karavīri, un tika teikts, ka viņi bija kā miruši. Gan karavīri, gan sievietes saskārās ar to pašu realitāti, taču tikai sievietes beigās pārņēma prieks, liels prieks. Toties karavīri, lai arī viņi bija vīri spēka gados, bija kā miruši.

Te ir paradokss un tāda smalka evaņģēlista ironija: mirušais, kā izrādās, ir dzīvs un dzīvie, tie, kurus uzskata par dzīviem, ir kā miroņi, kā mirušie. Bet Jēzus augšāmcelšanās nes dzīvību visiem. Arī pagāniem, arī karavīriem, kuri sargāja kapu. Bet kāpēc šie karavīri, pretstatā sievietēm, neatvērās uz šo jauno realitāti? Acīmredzot viņu sirdis bija apcietinātas, viņi nemeklēja Dievu un tāpēc viņiem arī pietrūka skaidrojošā vārda, viņi nebija to gatavi uzņemt.

Tālākajā Evaņģēlija aprakstā mēs redzam korupciju. Ļoti pazīstams vārds. Tautas vadoņi jau bija izmantojuši tautas saziedoto naudu netīriem mērķiem, lai gan tā bija domāta tempļa uzturēšanai, ziedota Dieva godam. Viņi bija uzpirkuši Jūdasu, lai tas nodod Jēzu. Pēc tam viņi šo naudu izmanto, lai samaksātu karavīriem - lai arī viņi zināja, ka kaps ir tukšs, un fakts, ka Jēzus ir augšāmcēlies, bija acīmredzams, viņi, līdzīgi kā pirms dažām dienām Kajafa, uzskatīja, ka labāk, lai nomirst viens, nekā visi aiziet bojā. Respektīvi, labāk mēs šo faktu noslēpsim, nekā atzīsim savu kļūdu, ka esam notiesājuši nevainīgu cilvēku un viss, ko viņš teica, bija taisnība.

Tāpēc tautas vadoņi atkal izmanto tempļa naudu, lai samaksātu karavīriem. Iepriekšējā dienā viņi bija bažījušies, ka mācekļi varētu būt nozaguši Jēzus miesu, bet tagad viņi paši samaksā zaldātiem, lai tie apgalvo, ka, viņiem guļot, mācekļi šo Jēzus miesu ir izzaguši no kapa. Interesanti, ka karavīri nedodas pie priekšniecības (tie bija romiešu karavīri), jo kā tad viņi varētu priekšniecībai pateikt, ka savas sardzes laikā ir gulējuši? Tad viņi par to saņemtu smagu sodu. Tāpēc šie karavīri dodas pie nozieguma pasūtītājiem, labi apzinādamies, kuri tie ir, lai meklētu tur atbalstu un palīdzību. Un viņu intuīcija tos nepieviļ, jo tautas vadoņi ir gatavi spert nākamo korupcijas soli – piesegt šo noziegumu.

Jūdu Augstās padomes jeb Sinedrija locekļiem viņu personiskā pozīcija, pašlabums un viņu izkropļotie priekšstati par to, kādam jābūt Dievam, kādam būtu jābūt Viņa sūtītajam Mesijam, traucēja viņiem pieņemt patiesību par Jēzus augšāmcelšanos.

Vēsts, kas ir domāta visiem

Šodien nekas nav mainījies. Tomēr pirms tam gribas pievērsties vēl kādam jautājumam. Kāpēc Jēzus liek iet uz Galileju? Galilejā Jēzus uzsāka savu kalpošanu, tur Viņš sapulcināja savus pirmos mācekļus un tur, pirms debesīs uzkāpšanas, Viņš vēlas satikties ar mācekļiem un sniegt pēdējās instrukcijas.

Galilejai Svētajos Rakstos ir arī simboliska nozīme. Kā raksta pravietis Jesaja: tā ir pagānu Galileja, tā ir zeme, kur valda sinkrētisms. Jesaja grāmatā, uz kuru atsaucas evaņģēlists Matejs, ir rakstīts, ka tumsa pārklāj tautas (šo tekstu lasām pirms Ziemassvētkiem), bet tad pār šīm tautām uzspīd gaisma. Un ir teikts, ka tieši pār pagānu Galileju uzspīd dievišķā gaisma. Tātad Jēzus vēlas piepildīt šo pravietojumu pilnā mērā. Šeit ir vēstījums ar milzīga universālisma lādiņu. Vēsts par Jēzus augšāmcelšanos ir domāta visiem cilvēkiem, arī pagāniem, visām zemes malām un visām tautām.

Es aicinu, lai mēs sev uzdodam dažus jautājumus. Pirmais – kas man traucē pieņemt šo tukšā kapa faktu un Jēzus augšāmcelšanās faktu? Ja esmu to pieņēmis vai arī, ja vēl šaubos, varu sev jautāt – kur ir mana Galileja šodien?

Kā tas notiek šodien?

Vakar pāvests Francisks savā vēstījumā “Pilsētai un pasaulei” teica: “Šodien Baznīcas vēsts atskan visā pasaulē: "Jēzus Kristus ir augšāmcēlies!" – "Viņš ir patiesi augšāmcēlies!" Tāpat kā jauna liesma, šī Labā Vēsts iedegās naktī: naktī pasaulē, kas jau tagad cīnās ar laikmeta izaicinājumiem un kuru tagad nospiež pandēmija, kas mūsu lielo cilvēku saimi nostāda grūta pārbaudījuma priekšā. Šajā naktī atskanēja Baznīcas balss: "Kristus, mana cerība, ir augšāmcēlies!" (Lieldienu sekvence).”

Nebaidies, “es esmu augšāmcēlies un es vienmēr esmu ar tevi!”, saka Kristus.

“Vienlaicīgi pēdējo nedēļu laikā,” tā saka pāvests, “miljoniem cilvēku dzīves ir pēkšņi mainījušās.” Un šeit ir tā Galilejas iespēja. Pāvests saka: “Daudziem mājās palikšana ir bijusi iespēja pārdomāt, apturēt steidzīgo dzīves tempu, būt kopā ar mīļajiem un izbaudīt viņu kompāniju. [..]

Šis nav vienaldzības laiks, [..] šis nav egoisma laiks, [..] šis nav šķelšanās laiks, [..] Šis nav nevērības laiks. [..] Vienaldzība, egoisms, šķelšanās un nevērība nav vārdi, ko šajā laikā vēlamies dzirdēt. Mēs vēlamies tos uz visiem laikiem padzīt! Liekas, ka tie valda tad, kad mūsos uzvaru gūst bailes un nāve, tas ir, kad mēs neļaujam Kungam Jēzum uzvarēt mūsu sirdīs un dzīvē. Lai Viņš, kurš jau ir pieveicis nāvi, paverot ceļu uz mūžīgo pestīšanu, kliedē mūsu nabadzīgās cilvēces tumsu un ieved mūs savā godības pilnajā dienā, kas nepazīst saulrietu.”

Rezumējot – kas ir mana Galileja šodien? Kur mēs varam sastapt augšāmcēlušos Kristu, kurš dāvā dzīvību? Tā ir mana ģimene. Jau ir dzirdamas liecības, cik lielu svētību ir nesuši jaunie ierobežojumi – tiek no jauna atklāta ģimenes vērtība, ģimenes locekļi beidzot ir spiesti uzsākt reālu dialogu savā starpā, konfrontēties ar realitāti, nevis bēgt no tās projām.

Mana Galileja šodien - tie ir mani tuvākie, tā ir mana tauta. Tā ir mana ticīgo kopiena. Kā mēs redzam šodien, tad šī ticīgo kopiena ir izkliedēta, dievnamos mēs nepulcējamies. Mūsu ģimene ir mūsu mājas Baznīca. Ja tā nav, tad tai ir iespēja par tādu kļūt šajā pandēmijas laikā. Vai man ir brāļi un māsas ticībā, ar kuriem varu padalīties savās problēmās, savā ticības izpratnē un pieaugt ar viņiem ticībā? Var teikt – apmainīties ar to dāvanu, kas katram ir dota.

Visbeidzot – mana Galileja, tie ir mani sirds dziļumi, kur ir Dieva gara klātbūtne. Varbūt no tiem dziļumiem ikdienas dzīves steigā esam bēguši prom un vairījušies ieskatīties, kas tur patiesībā notiek. Ja esam bēguši no sevis, tad uzreiz var pateikt, ka neesam mīlējuši sevi. Jo Dievs mūs aicina mīlēt tuvāko kā sevi pašu, tātad mīlēt sevi pašu kā dvēseles un miesas vienību. Kā būtni, kuras sirds dziļumos mājo Dieva gars. Mīlēt sevi nozīmē spēt ieskatīties sevī, pieņemt sevi tādu, kāds es esmu, un padarīt sevi par nesavtīgu dāvanu citiem un Dievam.

Lai Dievs mums palīdz to īstenot. Ejiet uz Galileju un tur jūs viņu, kas ir augšāmcēlies, sastapsiet! Āmen.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kad pie lietas ķeras kariņveidīgi āksti

FotoVēl nesen tāda lupatveidīga radība premjera krēslā, kam Kariņš uzvārdā, ierunājās, ka naudas mums esot “tik daudz kā nekad”. Taču nevieni krājumi nav bezgalīgi, un arī lielums “tik daudz” agrāk vai vēlāk izsīks (vai tiks izpļeckāts, kas Latvijas gadījumā ir ticamāk).
Lasīt visu...

21

Kad medijs vienkārši ienīst baznīcu un ar apskaužamu periodiskumu nomelno pat savu, vietējo - Latvijas kristīgo baznīcu

FotoTikai pirms dažām dienām vietējais TVNET publicēja rakstu par nesen atvērto Krievijas bruņoto spēku katedrāli (BS Katedrāle). Šis raksts no Eiropas vērtību virsotnes ar mājieniem un ļoti tiešiem secinājumiem liek lasītājam saprast, ka BS Katedrāle nav demokrātiska, nav taisnīga un tīri cilvēciski ir viltīga un zemiska.
Lasīt visu...