Kas ļauj kļūt par “iepirkumu karali” - “noderīgums” pareiziem cilvēkiem vai vienkārši korupcija?
Pietiek lasītājs01.04.2022.
Komentāri (9)
Iesaki rakstu: 
„Pērn 100 lielākie iepirkumu konkursu uzvarētāji savā starpā sadalīja iespaidīgu summu - 2,568 miljardus eiro. Salīdzinot ar Forbes iepirkumu karaļu topu 2020. gadā, šī summa pieaugusi par 33%,” – šādus datus publicējis biznesa izdevums Forbes. Papētot šos datus sīkāk, izrādās, ka līdz ar uzņēmumiem, kuri spējuši uzvarēt dažādu valsts institūciju izsludinātajos iepirkumos, ir arī tādi, kuri daudzus desmitus miljonu saņēmuši, pateicoties viena konkrēta valsts uzņēmuma labvēlībai.
Visuzskatamākais piemērs ir „iepirkumu karalis”, Pietiek lasītājiem jau labi zināmais īpatnas uzņēmējdarbības prakses cienītājs un ciparu kombinācijas „666” cienītājs, uzņēmējs Andris Ramoliņš, kura ģimenes uzņēmumi pērn no valsts spējuši saņemt grandiozu summu – 60,87 miljonus eiro saistībā ar pasūtījumiem „mežizstrādē, grants un smilts karjeru izstrādē”. „Iepirkumu karaļu” sarakstā pieminēti divi ar viņu saistīti uzņēmumi – SIA Vella kalpi un SIA Līgo auto.
„Tā kā meža izstrādātājiem iepriekšējos gados bija noslēgtas vispārīgas vienošanās, arī viņiem aizvadītais gads nav sagādājis vilšanos. Piemēram, SIA Vella kalpi un SIA Līgo auto īpašnieki, vispārīgo vienošanos ietvaros ar VSIA Latvijas valsts meži noslēdzot 60,87 miljonus eiro vērtus līgumus par kokmateriālu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, ierindojušies TOP 100 ceturtajā vietā. Pērn šie mežinieki nebija pat pirmajā desmitniekā,” – tā šo „viena valsts uzņēmuma labvēlības faktoru” neitrāli apraksta Forbes.
Taču būtība ir nedaudz cita – Ramoliņu ģimenes bizness pagājušajā gadā ir ticis pie Latvijas apstākļiem grandiozas summas, tiekot pie vienas konkrētas valsts kapitālsabiedrības pasūtījumiem. Cik godīgi un caurspīdīgi tas noticis, - Forbes nav painteresējies ne par šo, ne par citiem saraksta „brīnumiem”, taču fakts ir tāds, ka tieši šī uzņēmumu grupa ir demonstrējusi visgrandiozāko „veiksmi” ar valsts iepirkumiem.
Šajā sakarā nevar neatcerēties divus apstākļus – pirmkārt, publiski jau izskanējušās ziņas par „iepirkumu karaļa” īpašajām attiecībām ar valsts prezidentu Egilu Levitu, kuras A. Ramoliņš publiski demonstrē, sava mājas uzņēmuma mājas lapu izgreznojot ar fotoattēlu, kurā redzams kopā ar valsts galvu. Šādi attēli liek nekavējoties iedomāties par Krieviju, kur tāpat dažādos veidos tiek demonstrēta tuvība valsts vadītāja „ķermenim”, kas ļauj ar negodīgiem paņēmieniem iegūt valsts naudu.
Un ir vēl otrs fakts – kā zināms, tikai pirms dažiem mēnešiem amatu atstāja tieši VSIA Latvijas valsts meži valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks. Oficiāli viņam nekādi pārmetumi netika izteikti, taču neoficiāla informācija liecina, ka valsts menedžeris bijis dramatiskas izvēles priekšā – „pa labam” atstāt amatu vai arī rēķināties ar to, ka tiesībsargāšanas iestādēm nāksies skaidrot valsts naudas aizplūšanu īpaši lielos apmēros īpaši tuviem cilvēkiem.
Domājams, ka vismaz zināmu skaidrību šajā jautājumā varētu ieviest pilns pārskats par Latvijas valsts mežu un „iepirkumu karaļa” pagājušā gada „attiecībām” – dokumentācija par iepirkumiem, informācija par to, cik godīgi tie notikuši, ar kādiem argumentiem atsijāti konkurenti un vai tādi vispār ir bijuši. Cerams, ka jaunā Latvijas valsts mežu vadība publiskos visu šo sabiedrībai nozīmīgo informāciju, - vai arī par šo tēmu ieinteresēsies KNAB.
Red.piez. Jau divas nedēļas mēs gaidām skaidrojumus un dokumentāciju par „iepirkumu karaļa” fantastisko veiksmi. Taču pagaidām nekas no pieprasītā nav saņemts, - Latvijas valsts mežu vadība mēģina attaisnoties ar… preses sekretāra ilgstošu atvaļinājumu, tā vēl sabiezinot radušos šaubu ēnu.
Seko mums 
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.