Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējā nedēļa Rīgā mums ir bijusi dramatiskiem notikumiem un pārdzīvojumiem pilna, tāpēc, šķiet, ir vietā un laikā dalīties ar savu vērtējumu par piedzīvoto un to, kas ir darīts. Un tas viss, protams, ir cieši saistīts ar karu Ukrainā un 9. maija notikumiem Rīgā.

Jauna realitāte policijas darbā

[1] Daudzu lietu uztvere var tikt iedalīta divos laika posmos – pirms un pēc 2022. gada 24. februāra. Kā Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas (DKKN) komitejas vadītāju, bet arī kā vienkārši rīdzinieci mani nepatīkami pārsteidza ziņa 1. martā, ka kāds Rīgas pašvaldības policists darba laikā formā ir fotografējies pie okupācijas pieminekļa Pārdaugavā kopā ar Latvijas Krievu savienības organizēto "nočnoj dozor" kompāniju, kas bija skaidrs atbalsta vēstījums agresorvalstij.

Es nekavējoties prasīju policijas vadības skaidrojumu šai rīcībai un pārrunāju ar vadību to, ka mūsu valsts drošības un spēka struktūrām, tai skaitā pašvaldības policijai, ir jāapzinās, ka viņi pauž valsts oficiālo nostāju, kas šajā situācijā ir politisks, militārs un ekonomisks atbalsts tikai un vienīgi Ukrainai, – attiecīgi policista rīcība, apzināti fotografējoties pie okupācijas pieminekļa, bija absolūti nepieļaujama.

Diemžēl turpmākajās nedēļās parādījās ziņas, ka RPP policisti bija aizturējuši vai brīdinājuši par "neatbilstošu" uzvedību miermīlīgus protestētājus pret Krieviju un karu. Reaģējot uz to, es šo plašāko kontekstu, kurā atrodas Latvija un mūsu varas iestādes, pārrunāju jau krietni plašākā sanāksmē ar RPP augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem.

Es arī uzsvēru, ka policisti, kuri nepiekrīt Latvijas valsts oficiālajai nostājai kara kontekstā vai kuriem ir problēmas strādāt saskaņā ar to, manā vērtējumā, nedrīkst strādāt Rīgas pašvaldības policijā. Es apzinos Rīgas kā galvaspilsētas lomu Latvijas valstiskuma stiprināšanā, tāpēc uzskatu, ka ir tik svarīgi šo apziņu nodot gan RPP policistiem, gan visiem Rīgas pašvaldības visdažādāko nozaru darbiniekiem.

[2] Piektdienas, 6. maija, rītā es sasaucu komitejas ārkārtas sēdi, lai uzklausītu juridisko vērtējumu par ierobežojumiem attiecībā uz norisēm pie padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinošiem pieminekļiem, tāpat uzklausījām Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku, kurš uzsvēra nulles toleranci un asu tiesībsargu reakciju uz jebkādām, pat mazākajām, provokācijām 9. maijā. To pašu apliecināja arī Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks Juris Lūkass.

[3] Jāatzīst, ka 9. maijs noritēja salīdzinoši mierīgi, valsts un pašvaldības policistu klātbūtne bija ievērojama, cilvēku skaits, salīdzinot ar citus gadus sirmajā Rīgā piedzīvoto, bija līdz pat 10 reižu mazāks (pēc liecinieku teiktā). Bet, manuprāt, tur bija divas kardinālas kļūdas, kas ievērojami pastiprināja sabiedrības neapmierinātību ar varas iestāžu rīcību, – izstādes "Slava Ukrainai! Varoņiem slava!" pārvietošana aiz žoga un nolīgtu apsardzes darbinieku iesaiste ziedu nolikšanā – risinājums, kas tika izmantots iepriekšējā gadā Covid-19 ierobežojumu laikā, šogad kara kontekstā ieguva pilnīgi citu nozīmi.

[4] 10. maija rīta notikumus pie okupācijas pieminekļa es neietekmēju un arī nevienam neatvainojos.

Sprādzienbīstamā situācija

[5] 10. maijā jau pēc darba dienas beigām, ieskatoties sociālajā vietnē "Twitter" un uzzinot par notikumiem pie okupācijas pieminekļa, es nekavējoties (ap plkst. 19.00) sazinājos ar Rīgas pašvaldības policijas priekšnieku Juri Lūkasu; cik man zināms, 15 minūšu laikā tika dots uzdevums RPP Instruktoru vienībai un papildu patruļām no citām Rīgas apkaimēm doties uz objektu. Vēl pēc kādas stundas es RPP priekšniekam izteicu ierosinājumu kopā doties uz notikuma vietu un pārliecināties par tur notiekošo. Es tur pavadīju nepilnas 3 stundas. Es varu komentēt tikai savu saziņu ar RPP (ne VP).

[6] Ko es tur redzēju? Cilvēkus, kas ar skaņu pastiprinošām iekārtām aizrautīgi dziedāja, acīmredzot padomju armijas dziesmas, tajā skaitā "Katjušu", kuras vārdā cita starpā ir nosaukti padomju raķešu palaidēji; dzirdēju tādus izsaucienus kā "mi pobedili", skaļus lamuvārdus "bļ-j, na-j"; redzēju Saeimas deputātus, kas viennozīmīgi atbalstīja tur notiekošo, policistus, kas aizrādīja atsevišķiem klātesošajiem, bet ne visiem; un redzēju ļoti (!) agresīvu klātesošo reakciju uz puišiem, kas tur ieradās ar Latvijas un Ukrainas karogu, bet arī policiju, kas viņus sargāja.

[7] Ko es būtu sagaidījusi? Tā kā Valsts policijas priekšnieks solīja nulles toleranci un asu reakciju 9. maijā pret jebkādām provokācijām, kas ir pretrunā mūsu valsts nostājai gan kara Ukrainā jautājumā, gan Latvijas okupācijas pieredzes interpretācijā, tad tādai pašai bija un turpmāk ir jābūt visu Latvijas tiesībsargājošo iestāžu rīcībai līdz pat Ukrainas uzvarai karā un arī vēl mūžīgi pēc tam. Ne tikai vārdos vadības līmenī, bet arī darbos visu policistu izpildījumā dabā. Visiem iesaistītajiem šobrīd ir jāapzinās – ja šādu asu attieksmi, sargājot Latvijas valstiskumu, neparādīs "mana" (lasi – Latvijas) policija, tad tauta jutīsies spiesta iziet ielās un šo attieksmi demonstrēt policijas vietā. Šis ir ārkārtīgi jutīgs, sprādzienbīstams moments, un to es esmu paudusi gan Valsts policijas, gan Rīgas pašvaldības policijas vadībai.

Valstisko vērtību sardzē

[8] Neatkarīga Latvija, valsts valoda, kultūra un labklājība, kā arī Eiropu vienojošās vērtības, kas viss kopā ir mūsu valsts demokrātiskās iekārtas pamatā, ir jāaizstāv un, ja vajag, tad jāaizstāv arī ar fizisku spēku. Tas ir visu varas iestāžu, un jo īpaši spēka struktūru, uzdevums. Ja attiecīgie darbinieki to nedara, tad tā ir sabotāža – manuprāt, to var tulkot kā nelojālu attieksmi pret savu valsti, nolaidīgu darba pienākumu veikšanu, kā rezultātā ir jāvērtē atbilstība ieņemamam amatam.

[9] Ak, jā, manā vērtējumā, katrs, kas savā argumentācijā runā par iespēju pieminēt jebkurā karā, tai skaitā 2. pasaules karā, kritušos, ir aicināts to darīt Brāļu kapos, kur ir apbedīti karavīri arī pēc 2. pasaules kara sākuma (Latvijas teritorijā) 1940. gadā*. Divas reizes gadā to dara augstākās valsts amatpersonas un ir aicināti darīt arī Latvijas iedzīvotāji – 8. maijā, atzīmējot 2. pasaules kara beigu dienu, un 11. novembrī, godinot Latvijas brīvības cīnītājus. Pieņemot, ka visi Latvijā dzīvojošie un – saskaņā ar atsevišķu "Saskaņas" un LKS deputātu no Saeimas un RD teikto – arī tie, kas pulcējas pie okupācijas pieminekļa, esot Latvijas patrioti, kritušo godināšana šajos abos datumos būtu patiesi loģiska.

[10] Nobeiguma vietā vēl trīs pārdomu tēzes.

Par okupācijas pieminekli – šī gada 24. februārī beidzās periods, līdz kuram vēl varēja pārliecināt sabiedrību par nosaukuma maiņu, jauna satura piešķiršanu, informatīvo plākšņu izvietošanu, lai skaidrotu vēsturi u. tml. Tas viss ir nokavēts. Ja kāds joprojām tam tic, viņš/-a ir vai nu gļēvs, vai ne pārāk gudrs cilvēks, vai vienkārši nelojāls Latvijas valstij. Tas ir mans personīgais viedoklis. Vienīgā iespēja šobrīd ir demontēt šo objektu galvaspilsētas centrā.

Par paralēlajām kopienām Latvijā – ņemot vērā nozīmīgo Latvijas iedzīvotāju skaitu, kas atbalsta Krievijas uzsākto karu Ukrainā**, ir jābūt ļoti nopietnai sarunai un vienošanās starp valsts vadību un tiesībsargājošajām iestādēm, ka šobrīd tiek mobilizēti visi iespējamie spēki, lai izietu cauri zināmam spriedzes periodam, kura laikā tiek īstenota nulles tolerance un asa reakcija uz jebkādām provokācijām, kas kompromitē Latvijas valsts drošību, valsts pamatvērtības vai demokrātisko iekārtu. Cik vien ilgu laiku tas prasīs. Neatkarīgas, veselas Latvijas un mūsu bērnu nākotnes vārdā. Līdz šim mēs esam darbojušies, tā teikt, "mīļā miera labad", lai izvairītos no neērtībām, saglabātu ārējo mieru, bet izrādās – vienā būtiskā mūsu sabiedrības daļā ir mērķtiecīgi kultivēts naids pret valsti, kurā tā dzīvo. Mums ar savu rīcību ir jāapliecina, ka no saviem pilsoņiem mēs prasām Pilsonības likuma 18. pantā***minēto uzticību Latvijas valstij.

Par tiem, kuriem ir dubultpilsonība vai citas valsts pilsonība un vienlaikus ir tik nepanesami dzīvot neatkarīgā Latvijā, – man nav cita padoma kā vien tas, ka ir obligāti jārod iespēja dzīvot citā valstī. Citādi jau tie ir vienkārši naidā un neapmierinātībā zaudēti dzīves gadi. Turklāt es nopietni domāju, ka valsts varētu veidot repatriācijas programmu, izmaksājot kompensāciju tiem cilvēkiem, kas vēlas pārcelties uz dzīvi Krievijā, pie nosacījuma, ka tiek atsavināti visi īpašumi Latvijā, atsakās no LR pilsonības (ja ir vēl kādas valsts pilsonība) vai uzturēšanās atļaujas u. tml., tā teikt, pavisam sarauj attiecības ar Latviju. Abas, vai pat visas trīs, puses laimīgas.

To visu es rakstu, jo man patiesi rūp manas valsts un sabiedrības drošība, valsts vara, kuras darbs un kalpošana neatkarīgo Latviju stiprina un ceļ, vairo tās labklājību, sniedz cilvēkiem ticību mūsu varēšanai un atgriež pašcieņu. Šī ir mana galvenā motivācija būt politikā.

http://www.rigasbralukapi.lv/apbedijumi-1940-1990/

** https://www.lsm.lv/raksts/kas-notiek-latvija/raksti/kas-notiek-latvija-aptaujas-rezultati-latvijas-iedzivotaji-par-krievijas-iebrukumu-ukraina-un-putinu.a447274/

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/reportaza-pie-pieminekla-uzvaras-parka-sanakusie-atkartoja-kremla-propagandu.a456340/

*** https://likumi.lv/ta/id/57512-pilsonibas-likums

* Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece, Konservatīvie

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

"Rail Baltica" projekts kā aklās zarnas izgriešana caur papēdi

Foto“Pašlaik nav kārtīga saimnieka “Rail Baltica” īstenošanai”, “Valdība nav iestāde, kas apmaksā rēķinus”, “Premjere Siliņa parāda nostāju – vēlas skaidru atbildību”, “Tā kā līdz šim – turpināt nevēlos” – lūk, virsraksti dažādos plašsaziņas līdzekļos. Visbeidzot, uzstājoties Saeimas ārkārtas plenārsēdē ar atskaiti par savas valdības paveikto, premjere sacīja vēsturiskus vārdus, ka “Rail Baltica” projekta pašplūsma ir beigusies.
Lasīt visu...

21

Vairums mikroģeneratoru īpašnieku būs spiesti pāriet uz dinamiskās enerģijas uzglabāšanas sistēmām

FotoApritējis vairāk nekā mēnesis, kopš ieviesta jaunā elektroenerģijas neto norēķinu sistēma un mājsaimniecībās uzstādīto mikroģeneratoru īpašnieki vairs nevar izvēlēties – ziemā atgūt vasarā tīklā nodoto elektroenerģiju vai arī to pārdot biržā par tirgus cenu. Turpmāk uzstādīto mikroģeneratoru īpašnieki visu saražoto elektroenerģiju varēs vai nu notērēt paši, vai arī pārdot biržā par aktuālo cenu, kas, būsim atklāti, ne vienmēr ir izdevīga.
Lasīt visu...

12

Vai bēdīgi slavenais Raimonds Lejnieks – Puķe mēģina apkrāpt tautu?

FotoJa pēdējos gados mēs esam uzmanīgi sekojuši līdzi gan politikai, gan masu mediju ziņām, tad mums droši vien nav palicis nepamanīts kāds jauns vīrietis ar dubultu uzvārdu – Raimonds Lejnieks – Puķe.
Lasīt visu...

12

Visa „Rail Baltica” projekta vadība precīzi līdzinās tam, ko rekomendē sabotāžas veikšanai

FotoKāds Jums palika iespaids pēc raidījuma „Kas notiek Latvijā” par Rail Baltica? Šoreiz bez cipariem, bet vienkārši novērojums. Pārsmējos.
Lasīt visu...

21

Ašeradens paziņo, ka grib celt nodokļus, un vēlētāji metas nobalsot par “Jauno Vienotību”: loģika te interesantāka nekā paši vēlēšanu rezultāti

FotoViens no nedaudzajiem negaidītajiem momentiem aizvadītajās vēlēšanās — “Jaunās Vienotības” pārsvars pār Nacionālo apvienību, kaut gan aptaujas konsekventi rādīja pretējo, turklāt tas notika pēc tam, kad JV pārstāvis Arvils Ašeradens informēja sabiedrību par iespēju celt pievienotās vērtības nodokli (PVN).
Lasīt visu...

21

Sabiedrības integrācijas fonds lūdz „Re:Baltica” atmaksāt neatbilstoši iztērētos valsts līdzekļus par radīto saturu svešvalodā

FotoŅemot vērā diskusijas publiskajā telpā par nodibinājuma “Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica” (attēlā - tā pārstāve Inga Spriņģe) projekta “Šķelšanās” vērtēšanu un mediju redakcionālo brīvību, Sabiedrības integrācijas fonds (Fonds) skaidro pieņemto lēmumu. Fonds ir konstatējis, ka projekts nav īstenots atbilstoši konkursa nolikumam, kas paredz veidot saturu latviešu valodā, bet daļēji īstenots svešvalodā. Aktivitātes īstenotas ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu (MAF).
Lasīt visu...

12

Es esmu kompetents ne tikai tajā, par ko jūs visi padomājāt!

FotoNesen klausoties ekonomiskās politikas debates par Latvijas Stabilitātes programmu 2024. - 2028.gadam, radās sajūta, ka Saeimas vīri un sievas dzīvo pasaku valstībā. Vairums runātāju kaismīgi klāstīja, kas būtu jādara, bet neviens nerunāja, kas to traucēja paveikt jau, piemēram, pagājušajā gadā.
Lasīt visu...