Iesaki rakstu: 
Sākšu ar atziņu, viss, kas notiek pašlaik, vai notiks nākotnē, jau kādreiz ir bijis. Tikai šobrīd notiekošais ir “ieņēmis” mūsdienīgāku formu. Attiecīgi – kas pašlaik nereti tiek uzskatīts par atklājumu vai inovatīvu pieeju, faktiski ir jau agrāk izdomāts, tikai tagad ietērpts jauna, attiecīgā laika izpratnē un tehnoloģijā. Ķīna ir valsts ar senu pagātni, kura kopj un ievēro savas tradīcijas. Tamdēļ nereti šīs valsts rīcību var mēģināt izprast, skatoties caur vēstures prizmu.
Pasaulē slavu ir ieguvis Sun Dzi - ķīniešu karavadonis, stratēģis, domātājs, kurš dzīvojis VI vai IV gs. p.m.ē. Pateicoties Sun Dzi uzvarām, valsts pieņēmās varenībā un iekļāvās civilizēto teritoriju vidū. Atvaļinājies no dienesta, Sun Dzi sarakstīja traktātu “Kara māksla”, kas ir vispopulārākais senķīniešu traktāts par politiku un stratēģiju.1
Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka Ķīnas valdošā elite, tajā skaitā arī dažādāko dienestu vadītāji, Sun Dzi sarakstīto ir izlasījuši. Līdz ar to daudzi Ķīnas uzvedības pamatprincipi ir meklējami Sun Dzi rakstītajā.
Viena no atziņām ir: Tāpēc tas, kurš pārzina kara mākslu, pakļauj svešas armijas bez kaujām, ieņem svešus nocietinājumus bez uzbrukumiem un iekaro svešas valstis bez ilgstošiem kariem. Šāds karavadonis cīnās ar augstāko mērķi – saglabāt, nevis iznīcināt. Tāpēc viņa ieroči nenotrulinās, un uzvaras augļus ir vieglāk noturēt. Tā ir kara mākslas būtība.
Ja agrāk jēdziens “kara māksla” bija traktējama tikai bruņotas cīņas kontekstā, tad pašlaik valstis savu mērķu sasniegšanā “karo” ar diplomātiskiem un finansiāliem līdzekļiem. Ja tā paņem, agrāk pilsētu vai valsti varēja ieņemt ar bruņotu spēku, bet tagad varu pār pilsētu vai valsti var iegūt ar finanšu līdzekļiem. Finanšu līdzekļu izmantošanas veidi ir ļoti plaši. Sākot no visprimitīvākajiem – kukuļi, vai atbalstot to politisko spēku, kurš gūs uzvaru, beidzot ar daudz rafinētākajiem – investīcijas, dotācijas un aizdevumi. Līdz ar to savā ziņā primitīvu karošanas veidu ar ieroču piemērošanu aizstāj daudz izsmalcinātāka cīņa, kuras galvenais ierocis ir NAUDA.
Te es nedomāju banālus kukuļdošanas gadījumus. Realitāte ir izsmalcinātāka un iesākumos, neviens pat nenojauš saucamā “labvēļa” patiesos nodomus.
Vislielākais šāda veida “spēlētājs” ir Ķīna.
Pēdējo divu desmitgažu laikā Ķīna ir kļuvusi par galveno globālo aizdevēju, kuras nenokārtotās prasības tagad pārsniedz vairāk nekā 5% no pasaules IKP. Kopumā Ķīnas valsts un tās meitasuzņēmumi ir aizdevuši apmēram 1,5 triljonus USD tiešo aizdevumu un tirdzniecības kredītus vairāk nekā 150 pasaules valstīm. Tas ir pārvērtis Ķīnu par lielāko oficiālo kreditētāju pasaulē - pārspējot tradicionālos, oficiālos aizdevējus, piemēram, Pasaules banku, SVF vai visas ESAO kreditora valdības.
Jāatzīmē, ka daudziem ķīniešu aizdevumiem ir nodrošinājums, kas nozīmē, ka parāda atmaksu nodrošina ieņēmumi, piemēram, tie, kas nāk no preču eksporta. Daudzas valstis jau ir parādā Ķīnai vismaz 20% no nominālā IKP (Džibuti, Tonga, Maldīvija, Kongo Republika, Kirgizstāna, Kambodža, Nigēra, Laosa, Zambija, Samoa, Vanuatu un Mongolija). 2 Ķīnas pēdējo laiku aktīvi piekoptā “parādu diplomātija” nozīmē citām valstīm izsniegto aizdevumu izmantošanu politiskas ietekmes iegūšanai “ievainojamās” valstīs Āzijas un Klusā okeāna reģionā.3
Visticamāk, ka Ķīnai nebūtu iebildumu, ja arī vēl citas valstis, kuras atrodas Ķīnas interešu sfērā, izrādītu interesi pēc lieliem aizdevumiem vai dotācijām, jo tad tik laika jautājums, kad šajās valstīs noteicošo lomu spēlēs tieši Ķīna.
Par laimi, vairums valstu nepaļaujas tik kārdinošai vēlmei iegūt finanšu līdzekļus. Atkāpei – te līdzības varētu vilkt ar savulaik pazīstamajiem aizdevumiem, kurus nodrošina hipotēka, vai – ātro aizdevumu bizness. Aizņemties visiem ir viegli un patīkami, bet, kad pienāk atdošanas termiņš, tad…. Protams, ka Ķīna sarunās par parāda atgūšanu būs visnotaļ pretimnākoša un elastīga. Ja nevarat atdot aizņēmumu, tad varam to mazināt vai pat norakstīt, bet, lai mēs to izdarītu, no jums vajadzētu to vai šo. Ko Ķīna var paprasīt – tur spektrs ir plašs. Sākot no izdevīgākiem nosacījumiem savstarpējā tirdzniecībā, lobiju starptautiskās institūcijās, beidzot ar konkrētu objektu ilgtermiņu nomu.
Kā minēju, vairums valstu nepakļaujas tik primitīviem kārdinājumiem aizņemties naudu, bet Ķīna negrasās apstāties. Tamdēļ Ķīna izmanto savā ziņā garāku ceļu savu mērķu sasniegšanai, bet arī visbīstamāko, visnotaļ noturīgu un efektīvu – investīcijas.
Ķīna pēdējā laikā ir ieguldījusi savus līdzekļus vairākos megaprojektos. Uzskaitīšu tik dažus.
Pakistānā ir veiktas plašas investīcijas, piemēram, 46 miljardu dolāru liels ieguldījums, kas pārveidojis Pakistānas transporta sistēmu un elektrotīklu, Karači kodolenerģijas projekts K2 / K3, kuru galvenokārt finansē Ķīnas valstij piederošā Exim Bank, kas trīs maksājumu posmos pārskaitījusi vairāk nekā 6,6 miljardus USD.
Etiopijā veikti ieguldījumi satiksmes infrastruktūrās. Īpaši tas uzskatāmi redzams tās galvaspilsētā Adisabebā, kur Ķīna finansējusi lielu daļu transporta projektu - sākot no jauniem apvedceļiem un beidzot ar Subsahāras Āfrikas pirmo metro sistēmu.
Šrilanka. Laikā no 2000. līdz 2017. gadam valstij, kas ir ļoti parādos, Ķīna aizdevumu vai dotāciju formā nodevusi vairāk nekā 12 miljardus USD. Līdz 2017. gadam Šrilankas valdību apgrūtināja iepriekšējās administrācijas parādi. Hambantotas ostas projektā, kas tika pabeigts 2011. gadā, Ķīnas valdība finansēja projektu un nolīga ostas būvniecībai valstij piederošu firmu, galvenokārt izmantojot ķīniešu strādniekus. Pēc mēnešiem ilgām sarunām osta kopā ar zemi, kas ap to, tika iznomāta Ķīnai uz 99 gadiem. Šis risinājums parāda patiesos Ķīnas centienus, kura tagad ilgtermiņā ir ieguvusi ostu Indijas tiešā tuvumā.4
Ķīnas jautājumā ir veikti vairāki pētījumi, un secināts, ka vislielākās bažas šobrīd rada situācija Pakistānā un Šrilankā, kur Ķīnas «parādu diplomātijas» process jau sasniedzis līmeni, kad valsts valdība parādu dēļ ir spiesta Ķīnas pārziņā nodot kādu stratēģisku objektu, piemēram, ostu vai militāro bāzi.5
Arī Baltkrievija 2019.gada nogalē parakstīja vienošanos ar Ķīnas Attīstības bankas Šanhajas filiāli par aizdevuma saņemšanu 450 miljonu eiro apmērā. Šis aizdevums nav saistīts ar kāda projekta realizēšanu, un tā līdzekļus iespējams novirzīt dažādiem mērķiem, tostarp valsts parādsaistību dzēšanai un apkalpošanai, Baltkrievijas zelta un valūtas rezervju uzturēšanai, kā arī abpusējās tirdzniecības veicināšanai starp Baltkrieviju un Ķīnu.6
Tomēr par vienu no lielākajiem projektiem ir jāuzskata ostu un ceļu iniciatīva (Belt and Road Initiative) (BRI jeb B&R), kura uzskatāma par globālās attīstības stratēģiju, ko Ķīnas valdība pieņēma 2013. gadā, paredzot infrastruktūras attīstību un ieguldījumus gandrīz 70 valstīs un starptautiskās organizācijās Āzijā, Eiropā un Āfrikā.
Ķīnas valdība iniciatīvu sauc par "mērķi uzlabot reģionālo savienojamību un atbalstīt gaišāku nākotni". Daži novērotāji to uztver kā ķīniešu pārsvaru pasaules lietās ar Ķīnā vērstu tirdzniecības tīklu. Projekta paredzētais pabeigšanas datums ir 2049. gads, kas sakrīt ar Ķīnas Tautas Republikas 100. gadadienu. 7
Jau pašlaik Ķīna ir parakstījusi sadarbības dokumentus par BRI ar 138 valstīm un 30 starptautiskām organizācijām.
Iepazīstoties ar Ķīnas ieceri8, faktiski nerodas jautājumi, kurš plāno kļūt par pasaules lielāko noteicēju. Šajā Ķīnas projektā iesaistīto valstu loks ir ļoti plašs. Uzskaitīšu tik dažas: Polija, Grieķija, Portugāle, Itālija, Austrija, Luksemburga, Šveice, Armēnija, Azerbaidžāna, Krievija utt. Ja skatās šo ģeogrāfisko pārklājumu, tad ieplānotā celtniecība skars Āfriku, Eiropu, Āziju.
Baltijas valstis nav tieši ietvertas BRI projektā. Tomēr nevajadzētu uzskatīt, ka tamdēļ Ķīnai nav intereses nostiprināt savu ietekmi šajā reģionā, jo Baltijas valstis ir ES un NATO dalībvalstis, tātad – ar zināmu balsu skaitu var ietekmēt šo organizāciju lēmumus. Tā arī nevarētu teikt, ka Ķīna ir pilnīgi atstājusi Baltijas valstis, tajā skaitā arī Latviju, novārtā, bet jāatzīst, pašlaik Ķīnas uzmanības centrā vai pat tuvu tam, ņemot vērā investīciju apmērus, mēs neesam.
Ķīna arī 2016.gadā izrādīja interesi par iespēju investēt dzelzceļa projektā Rail Baltic. 9 Tiesa, līdz reālām investīcijām tā arī nenonāca. Tomēr nevarētu teikt, ka šī vēlme tā arī ir noplakusi. “Rail Baltica” biznesa attīstības vadītājs Kaspars Briškens 2019.gada martā apstiprina, ka ”patiešām šī interese ir pietiekami liela no Ķīnas puses”.
Šobrīd Ķīna uzskatāma par vienu no pasaules līderiem ātrgaitas dzelzceļa tehnoloģiju attīstībā. ”Rail Baltica” komercializācijas plānos būtu iespējas piesaistīt Ķīnas kravu plūsmas nākotnē, tai skaitā piesaistīt Ķīnas investīcijas dažāda veida ar loģistiku un kravu apstrādi saistītā termināļu infrastruktūrā, pieļāva Briškens.
Ķīnas investīciju aktivitātes citās valstīs, piemēram, loģistikas centru būvniecībā Polijā un Baltkrievijā, liecina par vēlmi saņemt papildu privilēģijas. Visbiežāk tā ir prasība ļaut valstī ievest strādniekus no Ķīnas.10 Šī Ķīnas prasība tik apstiprina pieņēmumu, ka tās, vēlme investēt vai kā citādāk palīdzēt, nav balstīta uz nesavtību.
Varbūt tik pirmajā brīdī šķiet – kas tad tur liels, lai tak paši ķīnieši tad arī būvē. Te jāatceras padomju laiki, kad PSRS piekopa mērķtiecīgu stratēģiju republikās iepludināt lielas iebraucēju masas. Piemēram, 1935.gadā 63% Rīgas iedzīvotāju bija latvieši, bet 1996.gadā - tikai 38%.11
Jāatzīmē, ka 80. gadu beigās tieši vēlme ievest aptuveni 10 000 celtnieku metro būvniecībai bija izšķirošais iemesls, kamdēļ sabiedrība pret to iestājās. Kā iepriekš esmu, jau minējis – Ķīna ir PSRS ideoloģiskā līdziniece. Ķīna ļoti labi apzinās, ka ilgtermiņā ieinteresētajā teritorijā nepieciešams izvietot pēc iespējas vairāk savu iedzīvotāju. Nākamais, ne mazāk svarīgs moments - jo vairāk ķīniešu noteiktā teritorijā, jo lielākas iespējas arī Ķīnas specdienestiem īstenot savas intereses. Te atkal ir jāatsauc atmiņā Sun Dzi rakstītais: Kara lietās nekas nav svarīgāks kā spiegošana, nav dāsnāku atalgojumu kā spiegiem dodamie, un nav nekas slepenāks par spiegošanu.
Neesot gudram un zinošam, nav iespējams nodrošināt spiegu darbu un dot tiem uzdevumus. Neesot cilvēcīgam un taisnīgam, nav iespējams spiegus savervēt, motivēt darbam un nodrošināt to uzticību. Neesot mierīgam, apdomīgam un neizdibināmam, nav iespējams saprast un izmantot spiegu atnestās ziņas. Tas ir apbrīnojami! Nav tādu valstu un jomu, kur netiktu izmantoti spiegi. Esi veikls, viltīgs un izveicīgs un izmanto spiegus jebkurā jomā.
Piekritīsiet, būtu naivi domāt, ka Ķīna savu ambiciozo mērķu sasniegšanai neizmato slepeno dienestu pakalpojumus. Tāpat būtu muļķīgi domāt, ka visi Ķīnas strādnieki būtu tikai un vienīgi strādnieki.
Tādēļ savā ziņā varētu teikt, ka pat labi, ka Baltijas valstis pašlaik nav Ķīnas interešu sfērā, jo, ņemot vērā cilvēku mantkārību, ietekmējamību un Ķīnas iespējas un līdzšinēji piekopto taktiku, nebūtu pārāk ilgi jāgaida, ka vairākas politiskas partijas sāktu skandināt, ka Ķīnas komunisms nav Krievijas komunisms un tamdēļ nepieciešams paplašināt sadarbību ar šo valsti, tajā skaitā paredzot tai labvēlīgākus nosacījumus.
Nav jau noslēpums, ka Ķīna ir apguvusi vairākus paņēmienus, kā panākt sev vēlamo rezultātu. Kā iepriekš jau minēju, sākot no vienkāršas finanšu līdzekļu aizdošanas un dotācijām un beidzot ar investīcijām. Savukārt, lai jautājumi labāk risinātos, uzaicina ietekmīgus cilvēkus uz dažādām tikšanām Ķīna, apmaksājot kā ceļu, tā arī visas uzturēšanās izmaksas, protams, neaizmirstot arī par dāvanām.
Jāatzīmē, ka arī Lietuvas izlūkdienesti ir secinājuši, ka, “pieaugot Ķīnas ekonomiskajām un politiskajām ambīcijām Lietuvā un citās NATO un Eiropas Savienības valstīs, Ķīnas izlūkdienestu un drošības dienestu aktivitātes kļūst arvien agresīvākas”.12
Te nu vietā būtu divu valsts salīdzinājums. Faktiski kā Krievijai, tā arī Ķīnai ir viens mērķis – nostiprināt savu ģeopolitisko ietekmi. Abām valstīm ambīcijas ir lielas, bet pieejamo resursu ziņā Ķīna šobrīd jau Krievijai ir tālu priekšā. Tomēr pretstatā Krievijas agresīvajai politikai, kura rezultātu dod tikai īstermiņā, Ķīnas taktika ir daudz slēptāka un dziļāka un tās resursi – lielāki.
Pabeigšu savas pārdomas ar Sun Dzi atziņu: Tas, kurš ir nepietiekoši zinošs un tālredzīgs un pienācīgi nenovērtē (neņem nopietni) pretinieku, pilnīgi noteikti tiks sagūstīts.
1 http://epadomi.lv/interesanti_neparasti/vaiatceries/06122011-sun_dzi_kara_maksla
2 https://hbr.org/2020/02/how-much-money-does-the-world-owe-china
3 https://www.tvnet.lv/4514272/kinas-paradu-diplomatija-aizdod-milzu-naudu-un-iegust-politisku-ietekmi
4 https://www.visualcapitalist.com/global-chinese-financing-is-fueling-megaprojects/
5 https://www.tvnet.lv/4514272/kinas-paradu-diplomatija-aizdod-milzu-naudu-un-iegust-politisku-ietekmi
6 https://jauns.lv/raksts/arzemes/363011-baltkrievija-no-kinas-bankas-sanems-450-miljonu-eiro-aizdevumu
7 https://en.wikipedia.org/wiki/Belt_and_Road_Initiative
8 https://eng.yidaiyilu.gov.cn/zchj/qwfb/86739.htm
9 http://edzl.lv/lv/aktualitates/arhivs/zinas/kina-pauz-interesi-investet-dzelzcela-projekta-rail-baltica.html
10 https://www.la.lv/valsts-drosibas-dienests-uzrauga-kinas-investoru-aktivitates-latvija
11 https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/padomju-laiku-viesstradnieki-mainija-latvijas-iedzivotaju-nacionalo-strukturu.a144614/
12 https://www.la.lv/lietuvas-izlukdienesti-bridina-par-kinas-spiegosanas-pastiprinasanos
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
