Klāt labākā kandidāte uz gada idiotiskāko sazvērestības teoriju!
N. Andersons02.08.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Internetā sākusi klīst “teorija” par to, kas tad būšot izdevniecības “Mediju Nams” jaunais investors un vai tikai tas nebūšot igauņu investors Oļegs Osinovskis. Protams, ka no katra ārzemju investora ir jāuzpūš konspirāciju teorija, turklāt — jo idiotiskāka, jo labāk!
Cik nu šādas “teorijas” jēdzīgas, var spriest pēc to sacerētāju pseidonīmiem — šinī gadījumā tā esot “mediju eksperte Vanda Rožkalnīte”. Kas tad notiek, ja pakļaujam šos kādu nezināmu personu sacerētos “Cionas pārgudro protokolus” parastai dekonstrukcijai un faktu pārbaudei?
Šausmas: tirgū notiek parastā komercdarbība! Skandāls!
Ja atmetam gramatiskas kļūdas un latviešu valodai pretdabiskas teikumu konstrukcijas, tiek saskatītas briesmu lietas tajā, ka izdevniecības iegādē varētu būt ieinteresēts Igaunijas investors Oļegs Osinovskis (“Skinest Rail”, “Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīca”) un viņa, cik var spriest, topošā laulātā Anastasija Udalova.
Kāpēc tas būtu kas īpašs, protams, netiek paskaidrots. Preses izdevniecības, interneta un raidošie mediji maina īpašniekus vidēji reizi desmit gados — pēdējā desmitgadē Igaunijas investori parādījušies LETAi, TVnetam, Delfi, pat tādām izklaides vietnēm kā Spoki.lv. Īpašnieki (ne igauņi) mainījušies TV3 un Star FM (“All Media Latvia”), Dienas Biznesam un Dienai, vairākiem reģionālajiem un daudziem krievvalodīgajiem medijiem. Patiesībā īpašnieki nav mainījušies vienīgi valsts LTV un Latvijas Radio, kā arī dažām žurnālu izdevniecībām.
SIA “Mediju Nams” uz šī fona neizceļas — divtūkstošo sākumā, kad izdevniecību atdalīja no A/S “Preses Nams” kompleksa, īpašniekos bija A/S “Ventspils Nafta”, pēc tam A/S “Latvijas Kuģniecība”, tad iepriekšējās krīzes laikā “Mediju Nams” vienreiz jau izgāja menedžmenta izpirkuma (“management buyout”) procedūru, kad par īpašniekiem kļuva pētnieciskās nodaļas vadītāja Ulda Dreiblata un redaktora Armanda Pučes dibināta firma, ko vēlāk pārpirka uzņēmējs Nauris Kāpostiņš, kurš (šai nozarei netipiski) vadīja “Mediju Namu” bez publiskas zīmēšanās.
Optimizējis izmaksas, likvidējis mūsdienu tirgū mazāk rentablus drukātos produktus, toties attīstījis digitālos un ieviesis internetmedija anglisko versiju Neatkariga.com, viņš pārdod uzņēmumu tālāk tā, kā tas mediju biznesā notiek — pēdējais lielākais darījums vietējā tirgū pirms tam bija LA.lv portāla pārdošana TV24 mātesuzņēmumam A/S “TV Latvija”.
Silda vecu sazvērestības teoriju, kas iepriekš atmaskota pat tiesā
Toties konspirāciju teorētiķi jau paspējuši pasludināt: “… naudas līdzekļu izcelsme ir saistīta ar Krievijas izcelsmi. […] O. Osinovska ienākumu avots lielā mērā ir saistīts ar Krievijas dzelzceļu — neaizmirsīsim, ka apsūdzība Latvijas Republikas vārdā O. Osinovskim ir celta tieši par kukuli Uģim Magonim, lai viņš eļļotu O. Osinovskim piederošās Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas sadarbību ar Krievijas dzelzceļu.”
Itin visiem zināms, medijos detalizēti atspoguļots (un šinī portālā jau pirms gada pilnā garumā publicēts) tiesas spriedums, ka O. Osinovskis un U. Magonis pilnībā attaisnoti — nekāda kukuļa došana vai ņemšana nav notikusi. Krimināllietā attaisnots arī politiķis Juris Jurašs, kurš mēģināja bīdīt pats savu sazvērestības teoriju par kukuļa došanu. Ir nožēlojami turēt auditoriju par tādiem muļķiem, ka viņi to nezinātu un nebūtu lasījuši.
Apgalvojums: “Jā, tās pašas lokomotīves, kas tagad ved tankus un bruņutransportierus uz Ukrainu.”
Protams, ka reālajā dzīvē — ārpus interneta murgosfēras — Daugavpilī remontē nevis Krievijas, bet ukraiņu lokomotīves. Ukrainas bagātākais oligarhs Rinats Ahmetovs (tas pats, kura vadīto “Azovstaļ” rūpnīcu un citus objektus nopostījuši okupanti un kurš tagad izmanto savu bagātību un ietekmi, lai caur starptautiskajām tiesām kā investors celtu prasības pret Kremļa armijas nodarītajiem zaudējumiem Ukrainas tautsaimniecībai) un viņa uzņēmumi publiski pauduši savu apņemšanos turpināt remontēt ukraiņu lokomotīves Daugavpilī.
A. Udalova un O. Osinovskis pat pieļāvuši Ukrainas lokomotīvju un vagonu remontu uz parāda, ko pēc tam “Metinvest” grupas uzņēmumi lēnām dzēš, kad rodas tāda iespēja, pie kam saņemta speciāla atļauja no Ukrainas valdības, ka R. Ahmetova uzņēmumi drīkst skaitīt naudu ārpus valsts — tas kara apstākļos ir atļauts vienīgi tajos gadījumos, kad apmaksāti tiek visai Ukrainai svarīgi pakalpojumi.
Tātad O. Osinovskis un A. Udalova remontē nevis lokomotīves, “kas ved krievu tankus uz Ukrainu”, bet — tieši pretēji — ukraiņu lokomotīves un vagonus. Kas ved bēgļus ārā no Donbasa, bet Ukrainas kara materiālus — uz fronti.
Konspirācijas, visur konspirācijas!
Tālāk sazvērestības teorija aizklīst pie “Ilzes Znotiņas vairs nevadītās iestādes”, pieminēta “Industra” banka, taču tad konspirologiem kaut kas sagājis pavisam greizi — izskatās, ka nav līdz galam nomainīti uzvārdi no kādas vecas teorijas, kas domāta citam gadījumam. Proti, nez no kurienes te pēkšņi parādās… zemkopības ministra Kaspara Gerharda vārds! “Laiks rādīs, vai Gerharda kungam izdosies izlobēt arī šo A. Udalovas jaunkundzes iegribu” — visticamāk, ka te tikušas pārrakstītas kādas iepriekšējas ķengas, tomēr tas darīts tādā žvingulī, ka aizmirsies nomainīt zemkopības ministra uzvārdu pret kādu ticamāku. Diez vai varētu atrast tālāku ministriju no banku uzraudzības, ukraiņu lokomotīvju remonta un igauņu investīcijām. Ja nu vienīgi tāda varētu būt Kultūras ministrija.
Pareizi uzbūvēta sazvērestības teorija citē pašsaprotamus apgalvojumus, kuri ir pašsaprotami ikvienam cilvēkam, izņemot vienīgi konspirāciju teorētiķus. Tie šādas elementāras frāzes uzskata par sazvērestības pamatu: “Investoru mērķis būs turpināt veidot kvalitatīvu mediju, kurš ir neatkarīgs no jebkuras politiskās partijas ietekmes un neatkarīgs no politiskās reklāmas ieņēmumiem.” Apliecinājumu, ka arī turpmāk mediju saturs būs kvalitatīvs un neatkarīgs no politiskās reklāmas, mēģina “izskaidrot” tādā veidā, ka nez kāpēc tas nozīmējot pretējo!
Ja sazvērestību teorētiķi necenstos izvairīties no dabā fiksējamiem faktiem, tad viņi redzētu: politiskā reklāma parādās ne katru gadu, tā ir ierobežota ar likumu un nekalpo nevienam medijam par biznesa pamatu. Lieli mediji apgroza miljonus katru gadu, kamēr politiskā reklāma dažus mēnešus pirms katrām vēlēšanām ienes labi ja desmittūkstošus, ne vairāk, ņemot vērā apstākli, ka partijas sadala savus atļautos budžetus pa daudziem reklāmas kanāliem. Bet to, ka mediji ir neatkarīgi no jebkuras partijas ietekmes, diktē prakse — visi atceras, kādu izsmieklu (un krītošu tirāžu) savulaik Dienai sagādāja Andra Šķēles nekritiska balstīšana deviņdesmitajos, “Saskaņas” politiķu slavēšana krievvalodīgajai presei vai “Vienotības” atbalsts žurnāla IR izpildījumā tik lielā mērā, ka oponenti to dēvēja par attiecīgās partijas “reklāmas pielikumu”. Bija šī kritika pamatota vai nē — prakse rāda, ka vienas partijas atbalstīšana nav medijiem izdevīga, pat finansiāli ne, drīzāk atbaida plašāku auditoriju, kas nav attiecīgais elektorāts.
“Gan drošībniekiem, gan tā sauktajiem mediju kritiķiem un visa veida uzraugiem, izskatās, pārāk nerūp…” — vēl tipiskāku sazvērestību teorētiķu izteiksmes veidu grūti iedomāties: vispirms sacer kaut kādus pašizdomātus pekstiņus un tad brīnās, ka ar veselo saprātu apveltīti cilvēki vai iestādes tos neņem par pilnu. (Parasti tas ar laiku ļauj sacerēt nākamo sazvērestības etapu: “Ja citi neņem galvā mūsu banālo sazvērestības teoriju, tas pats par sevi ir pierādījums visuresošai konspirācijai!”)
Kad latvāņi aug pa taisno smadzenēs
Ignorējot faktu, ka mediju biznesi tiek regulāri pārdoti un pirkti tāpat kā jebkuras citas nozares uzņēmumi, tiek uzdots jautājums un mēģināts sacerēt atbildi — kāpēc “vajadzēja pārdot “Mediju Namu”?” Te nu īsteni ģeniāls “skaidrojums”: izlaižot dažādus vārdu kruzuļus, sazvērestības “kodols” ir ne vairāk, ne mazāk kā — “bijušais saimnieks Nauris Kāpotiņš [sic!] pats pietiekami labi piešāvis roku saimniekošanā”.
Ievērosim šo ģenialitātes līmeni: no vienas puses, rakstīts tā, lai radītu iespaidu par “nez kādām rebēm”. Tikai viens sīkums: iepriekšējais izdevniecības vadītājs bija 100% kapitāldaļu īpašnieks un vienlaikus valdes priekšsēdētājs, vienpersoniski atbildīgs par firmas vadību un nākotni — būtu dīvaini, ja viņš nevadītu darbus un kompetenti nesaimniekotu. No otras puses, konspirologi spiesti gariem zobiem atzīt, ka īpašnieks “pats pietiekami labi piešāvis roku saimniekošanā” — tātad tomēr ir sekmīgs saimnieks savā biznesā, spēj to noturēt?
Reti gadās redzēt, ka sazvērestības teorija uztaisīta tā, lai izgāztos uz abiem grāvjiem reizē: vajag īpaši akūtu smadzeņu trūkumu, lai kā “pārmetumu” aprakstītu faktu, ka izdevniecības vienīgajam īpašniekam un noteicējam izdodas tīri labi saimniekot, un ar to tālāk “pamatotu”, ka uzņēmums esot jāpārdod, jo… nesanākot saimniekot. Kas tālāk — pārmetumi pensionārei no Dreiliņiem, ka viņa tur savu privatizēto dzīvokli tīru, kārtībā un bez komunālajiem parādiem, tātad aiz šī dzīvokļa arī gan jau ka slēpjas Osinovskis? Pārmetumi zemniekiem, ka tie pelna ar savu darbu un nav atļāvuši aizaugt zemei ar latvāņiem — tātad šādu nostāju viņiem (ar folijas cepures starpniecību, kā gan citādi) iedvesis tas pats augšminētais zemkopības ministrs?
Kāpēc bildītē nav apvilkti sarkani apļi ap nejaušām sejām? Nolaidība!
Atbilstoši tipiskai konspirāciju teorijai, tālāk tiek samesti kaudzītē vairāki uzvārdi. Nelaime tāda, ka tāds trumpja dūzis kā Lemberga vārds izniekots jau pašā izklāsta sākumā — tad nu nākas izlīdzēties ar otrās šķiras uzvārdiem, kas lasītājos nekādas bailes neizraisa: I. Sormulis, J. Austriņš, M. Martinsons, čehu “investori” no “Olainfarm” krimināllietas utt. Attiecībā uz pēdējiem tiek vērpts jauns konspirācijas pavediens: “Arī čehu krāpniekiem, šķiet, gaidāma tiesa „Olainfarm” reiderisma sakarā, un sava medija esamība būs noderīga — gan lai slavētu čehu investīcijas, gan lai peltu vietējos farmaceitus, kas krāpšanu atmaskoja.” Tik no konspirologu acīm pamanījies izvairīties tāds “sīkums”, ka nra.lv ir viens no tiem medijiem, kas viskonsekventāk aprakstīja čehu afēristus un viņu izgājienus, pie kam darīja to ne tikai latviski, bet arī angliski.
Teorijai pievienotajā neasajā bildītē (attēlā), kurā esot redzams I. Sormulis un O/. Osinovskis sēžam Vecrīgā, nav izpildīts konspirāciju teorijas vizuālā noformējuma pamatprincips: nav apvilktas kaut kādas kadrā nejauši pagadījušās sejas ar sarkaniem rimbuļiem. (Šeit tas būtu kā reiz vietā, jo citādi grūti atšķirt, kas ir kurš — bildes “kvalitāte” tāda, ziniet.) Kas tad ir šie abi vīri? Ivars Sormulis ir dzelzceļa kravu pārvadājumu firmas AS “Baltijas Tranzīta Serviss” vadītājs, savukārt O. Osinovska firma Daugavpilī remontē I. Sormuļa nobrauktās lokomotīves. Vēl dabiskāka saruna starp divu firmu priekšniekiem diez vai iedomājama.
I. Sormulim nepiemīt nekāda saistība ar mediju biznesiem, to pirkšanām un pārdošanām. Iespējams, ka konspirāciju teorētiķi sajaukuši Sormuli ar Sarmuli — ir arī tāds Imants Sarmulis, kurš pirms padsmit gadiem kādu laiku strādāja “Latvijas Kuģniecības” valdē tajā periodā, kad šajā koncernā ietilpa arī “Mediju Nams”. Tātad I. Sarmuļa gadījumā attālu vēsturisko saikni ar izdevējdarbību varētu saskatīt. Bet kurai gan konspirāciju teorijai interesē tādi sīkumi kā spēt atšķirt divus pilnīgi dažādus cilvēkus, kāda tur starpība — Sormulis vai Sarmulis, Imants vai Ivars!
Konspirācijas centrālā figūra: advokāte, kura… neeksistē
Nonākam pie teorijas noslēdzošās daļas: “Slotas funkcija "Mediju namā" uzticēta mazpazīstamajai advokātei Dainai Ločmelei…”. Kā ikviens pats var pārliecināties Zvērinātu advokātu padomes oficiālajā vietnē Advokatura.lv, pa visu Latviju ir divas advokātes ar uzvārdu Ločmeles — Andra Ločmele (praktizē individuāli) un Elīna Ločmele. Advokāte (pat ne ar apturētu darbību) Daina Ločmele neeksistē.
Tas, protams, netraucē konspirāciju teorijai virzīties tālāk, piesaucot kaut kādu Mārtiņu Zalānu (no kurienes šie “autori” spēj tādā ātrumā izvilkt visādus savstarpēji nesaistītus uzvārdus?!) — arī tas esot advokāts. Vienīgi tāda neliela problēma, ka šis advokāts savā birojā praktizē viens, viņam nav kompanjone Ločmele. Kompanjone Ločmele (pie kam ne Daina, bet Elīna) strādā Laura Liepas, nevis Zalāna birojā. Bet kurš nu ies skatīties tādus sīkumus kā minūtes laikā pārbaudāmus faktus!
Šinī vietā sazvērestības teorija beidzot izlaiž tvaiku un pati atzīst, ka ir sazvērestības teorija: “Arī advokātu birojam, ar kuru (dabā neeksistējošā “advokāte” — red.) D. Ločmele saistāma, pēdas nepārprotami aizved iepriekš aprakstītajā neapšaubāmās sazvērestības virzienā…”
Pēdējā brīdī tomēr paspēj atcerēties, ka jāpiemin Šķēle
Skaidrs, ka pēc visa šī lasītāju vidū iestājas nogurums, uzvārdi zib gar acīm, tomēr konspirāciju teorija gandrīz jau galā — suns pārkāpts, vēl tikai aste palikusi! Lasām tālāk: “dots uzdevums nomelnošanas kampaņai maksimāli nogānīt Andra Šķēles ģimenes biznesus, kā arī „Altum” valdes un padomes locekļus, lai radītu augsni to nomaiņai” — patiesībā šīs izdevniecības mediji bijuši maksimāli skeptiski pret Andri Šķēli jau kopš tā premjerēšanas laikiem deviņdesmito vidū, kad augšminētais Uldis Dreiblats toreiz “Rīgas Balsī” publicēja t.s. “Latvenergo triju miljonu afēru”, kas kļuva par pagrieziena punktu deviņdesmito gadu politikā un noveda pie notiesājošiem spriedumiem desmit gadus vēlāk.
Par savu pētniecisko darbu U. Dreiblats saņēma “Bonnier” prēmiju, kuru žurnālists ieguldīja “Preses Nama” akciju iegādē, lieliski nopelnīja un iepriekšējās krīzes laikā kļuva par “Mediju Nama” līdzīpašnieku, kas vienlaikus nozīmēja to, ka šie izdevumi turpināja būt bija maksimāli kritiski pret A. Šķēli un viņa dibinātās Tautas partijas politiķiem. Bet šobrīd publicētā “maksimālā nogānīšana” ir tie paši visiem zināmie temati par vēja elektrostacijām un Liepājas autobusu parka problēmām ar reisu neizpildi un nodokļu naudām — tieši tas pats, kas visos citos medijos. Bet par to, kā tiek “maksimāli nogānīti” vadītāji “Altum” institūcijā — ikviens cilvēks (nu, varbūt vienīgi izņemot konspirāciju teoriju sacerētājus) var ievadīt meklētājā šo nosaukumu un pārliecināties, kas patiesībā tiek publicēts: visparastākās ikdienas ziņas par “Altum” darbību: https://nra.lv/meklet/?q=Altum
Visbeidzot, “kā ar šo uzdevumu realizāciju praksē sekmēsies jaunajam galvenajam redaktoram Rolandam Pētersonam, laiks rādīs.” Pieminētais R. Pētersons savā Twitter profilā norāda: “Interesē politika, ekonomika, vēsture un kultūra. Rakstu un redaktorēju laikrakstā Diena.” Tvīto katru dienu un nav devis mājienus, ka tagad rakstītu un redaktorētu “Mediju Namā”.
https://twitter.com/rolandspeterson?lang=en
Var izdarīt pieņēmumu, ka sazvērestību teorētiķiem Rolands Pētersons sajucis ar Romānu Meļņiku, kurš senāk arī bija viens no ilggadējiem Dienas redaktoriem, bet pirms mēneša negaidīti aizgāja no Dienas Biznesa galvenā redaktora posteņa, ko ieņēma pēdējos gadus. Protams, no interneta murgosfēras iemītniekiem būtu grūti sagaidīt, lai viņi spētu atšķirt Dienu (ikdienas laikraksts) no Dienas Biznesa (glancētais nedēļas žurnāls) un redaktoru R. Pētersonu no galvenā redaktora R. Meļņika, ņemot vērā, ka abi šie vīri ir nedaudz līdzīgi pēc sejas un auguma, tikai vienam drusku izteiktāka bārda. Bet kuru tad tādi sīkumi interesēs!
Sazvērestību teorijai izlaižot spēku pavisam, galdā tiek mests pēdējais kārava astoņnieks: “Juris Paiders, starp citu, esot ceļa jūtīs.” Tikai viņa raksti nezin kāpēc turpina parādīties ar iepriekšējo regularitāti gan latviski, gan angliski: https://nra.lv/meklet/?q=Paiders&sort=date
Rezumējot — ar savu unikālo neprasmīgumu šī sazvērestības teorija izskatās sacenšamies ar Kremļa propagandas “feikiem”, kas spēs uzrādīt lielāku nejēdzīguma līmeni — atšķirība tāda, ka Kremļa propagandisti parasti neraksta tik gari. Jebkurā gadījumā šī ir ilustrācija senajam teicienam “ko viens muļķis sarunā, pieci gudrie pēc tam nevar sasmelt.” Teksta nejēdzīguma līmenis atsauc atmiņā dažas Rūdolfa Meroni grupējuma publiskās “izpausmes” (taču tajā gadījumā aiz katra krūma saskatītu hūtes ēnu, tomēr šeit A. Lembergs pieminēts tikai vidū un beigās, nevis katrā teikumā pa trim lāgiem). Visas konspirācijas izklāsta “sakarīgums” stila ziņā aptuveni atbilst tādu darboņu kā G. Knoks vai G. Feders aprindām, tikai — vai varētu būt, ka viņiem līdzīgi tipi šoreiz nodevuši teksta izstrādi “ārpakalpojumā” kādiem iesācējiem murgosfēras lauciņā?
Katrā ziņā cerams, ka nav ticis maksāts par tiražēšanu sazvērestības teorijai, kura nenoturējās pat 48 stundas.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.