Iesaki rakstu: 
Šis ir otrais raksts par “makroekonomikas priesteru ticības dogmām”. Pirmajā aprakstīju mūsdienu monetārās sistēmas tehnisko izpildījumu un uzsvēru, ka valsts parāda ilgtspēja ir fundamentāli atkarīga no politiskiem lēmumiem, nevis tirgus dalībnieku priekšstatiem par valsts ekonomisko rīcībspēju. Šajā rakstā vēlos ieskicēt iemeslus, kāpēc ekonomisti un baņķieri spītīgi turpina apgalvot pretējo.
Dienu pēc mana iepriekšējā raksta klajā nākšanas Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns publicēja rakstu “Zudušo fiskālo telpu meklējot”, kurā sacīts: “Skaidrs, ka budžeta deficīta pieaugums noved pie valsts parāda kāpuma, un tas būs jāatmaksā nākotnē. Jo lielāks parāda līmenis, jo lielākas problēmas potenciāli nākotnē var rasties.”
Citviet rakstā gan parādās niansētāks skatījums uz Latvijas fiskālo telpu, bet zīmīgi, ka ekonomisti vienkārši nespēj neizteikt šo mantru, runājot par publiskajām finansēm. Deficīts noved pie parāda. Parāds būs jāatmaksā. Lielāks parāds ir lielākas problēmas.
Taču monetārajā realitātē, kurā mēs dzīvojam, deficīts ne vienmēr noved pie parāda. Lielāks parāds ne vienmēr rada lielākas problēmas nākotnē. Apgalvot, ka parāds būs jāatmaksā, ir elementāra tautoloģija, kas nepasaka neko būtisku. Tad kāpēc šīs frāzes turpina izskanēt uz katra stūra un ir gluži vai sinonīms veselajam saprātam?
Interesanti, ka tajā pašā dienā, kad publicēju šīs tēmas pirmo rakstu, ekonomists Kristians Odendāls (Christian Odendahl) un vēsturnieks Ādams Tūzs (Adam Tooze) nāca klajā ar rīcībpolitikas ieteikumu “Mācīties dzīvot ar parādu” (Learning to live with debt), kurā izskan līdzīgi argumenti. Tā pirmā daļa ir noderīga, meklējot atbildes uz šī raksta galveno jautājumu: kāpēc makroekonomikas eksperti turpina ticēt kļūdainām premisām?
Daļa no atbildes ir saistīta ar makroekonomikas paradigmu, kurā šie eksperti tika skoloti un apmācīti. 20. gadsimta 70. gadi iezīmē pagrieziena punktu domāšanā par naudu. Eiroatlantiskajā pasaulē vienlaicīgi pieaug inflācija un bezdarbs. Piepildās poļu ekonomista Mihala Kalecka (Michal Kalecky) vēl četrdesmitajos gados izteiktais paredzējums, ka pilnas nodarbinātības politika izraisīs kapitālistu pretestību, jo, pateicoties arodbiedrībām, produktivitātes pieaugums atspoguļosies atalgojuma pieaugumā. Risinājums ir pakāpeniski salauzt arodbiedrību strukturālo varu.
Līdztekus spēkā pieņemas diskurss, ka demokrātija noved pie inflācijas, jo populistiski politiķi tuvredzīgi izmanto fiskālo resursu. Centrālās bankas tiek padarītas par formāli neatkarīgām institūcijām, lai pakļautu valdības tirgus disciplīnai. Šī formālā neatkarība ļauj centrālajām bankām strauji palielināt procentu likmes, lai mazinātu inflāciju, tomēr par ievērojamu sociālekonomisko cenu. Centrālo banku neatkarība tiek nostiprināta ar jauniem noteikumiem par pieļaujamiem budžeta deficīta līmeņiem un valsts parāda apjomiem. Šādi tiek novērsta situācija, kurā valdību fiskālā rīcība varētu spiest centrālās bankas pirkt valdību obligācijas, lai nodrošinātu ekonomikas stabilitāti.
Šī ekonomikas politika, ko ērtības labad varētu nosaukt par “monetārismu”, dominē makroekonomikas akadēmiskajā jomā pēdējos 40 gadus. Tā kļūst par daļu no Latvijas monetārās politikas DNS. Turklāt no iepriekšējās paaudzes mantotie pieņēmumi par makroekonomikas loģiku, kas ir balstīti zelta standarta pasaulē, nekur nepazūd un tiešā veidā ietekmē izpratni par valūtu politiku.
Runājot par valsts spēju veikt maksājumus, vienmēr jāņem vērā, vai valūta ir piesaistīta citai valūtai vai, piemēram, zeltam. Ja šādas piesaistes nav, tad finansiāli ierobežojumi valsts maksātspējai nepastāv. Ja valūta ir piesaistīta citai valūtai, tad, loģiski, pastāv šādi ierobežojumi, jo centrālajai bankai ir jānodrošina nepieciešamās valūtu rezerves, lai nodrošinātu stabilu maiņas kursu.
Jebkurā gadījumā mūsdienu makroekonomikas eksperti tiek skoloti zelta standarta un monetārisma paradigmā. Viņuprāt, šī konkrētā un vēsturiski specifiskā ekonomikas realitāte ir modelis ekonomikai kā tādai – neatkarīgi no laika un vietas. Turklāt viņi pieņem, ka šī novecojusī paradigma ir politiski neitrāla, nevis izteikti labvēlīga privāta kapitāla īpašniekiem. Var jau saprast grūtības, ko raksturo nepieciešamība atteikties no uzskatiem, kas līdz šim ir definējuši visu realitātes uztveri. Tomēr mēs vairs nedzīvojam pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.
Odendāla un Tūza raksts ir vērtīgs arī tādēļ, ka viņi iezīmē jaunās paradigmas veidolu. Pirmkārt, arodbiedrību un darba ņēmēju relatīvā vara ir būtiski samazinājusies. Sekas tam ir mazāks saražotā ienākuma apjoms, kas nonāk darbinieku kabatās, un līdz ar to samazināts pieprasījuma līmenis ekonomikā. Citiem vārdiem sakot, bagāti cilvēki savus palielinātos ienākumus netērē pārtikas veikalos, bet gan uzkrāj dažādos finanšu aktīvos. Ieguvēji ir dažādu funkciju kredītiestādes, nevis tā sauktā “reālā ekonomika”. Otrkārt, pasaulē ir ievērojami palielinājies privāto parādsaistību apjoms. Šādos apstākļos privātais sektors izvēlas uzkrāt, nevis investēt, kas vēl vairāk saasina pieprasījuma problēmu.
Treškārt, populācija arvien noveco. Ekonomiskie efekti šim procesam vēl nav līdz galam skaidri, bet autori norāda, ka vismaz līdz šim populācijas novecošanās ir saistījusies ar deflāciju. Ceturtkārt, pasaules ekonomikā ir pieprasījums pēc drošiem aktīviem – un nav drošāka aktīva par valdību obligācijām. Tāpēc autori aicina pārdomāt un atjaunināt veco makroekonomikas konsensu, kura pamatā bija minimāla valsts fiskālā kapacitāte.
Makroekonomikas akadēmiskais un vēsturiskais konteksts ir tikai daļa no atbildes. Tikpat svarīgi ir pievērst uzmanību izteikti politiskiem iemesliem, kāpēc valsts parāds tiek nevajadzīgi dēmonizēts. Zinātne par ekonomiku jeb sabiedrības materiālo dzīvi kopumā vienmēr ir bijusi politiska, proti, atkarīga no dažādu institūciju un sabiedrības grupu relatīvās varas. 19. gadsimta politekonomistu centieni demonstrēt, ka pastāv nepelnīti ienākumi jeb ienākumi, kas rodas no īpašumtiesībām, nevis darba, radīja kapitālistu intelektuālo kontrrevolūciju – apgalvojumus, ka jebkuri ienākumi ir pelnīti, ka ekonomika vienmēr tiecas uz balansa stāvokli, ka nodokļi ir slikti utt. Pagājušā gadsimta 70. gadu monetārisma politika savukārt risināja sarūkošās kapitālistu peļņas normas.
Arī šobrīd var novērot ne tikai reālu ekonomikas krīzi, bet arī intelektuālu cīņu starp dažādām materiālo interešu grupām. Apgalvot, ka pieaugošs valsts parāds ir kaut kas slikts un nevēlams, nozīmē vienlaikus apgalvot, ka ekonomiskās darbības ir jāstimulē caur privāto sektoru. Valsts nedrīkst īstenot tiešas investīcijas, bet drīkst piedāvāt nodokļu atlaides, garantijas vai cita veida subsīdijas. Nauda tiek radīta no zila gaisa jebkurā gadījumā, bet tā atrodas nevis publiskajā, bet gan privātajā bilancē.
Šādā perspektīvā ikvienu sociālo un materiālo vajadzību var nodrošināt privātais sektors – jāļauj tikai tam darboties. Valsts drīkst kompensēt tā saucamās “tirgus nepilnības”, bet neko vairāk. Tomēr šī skatījuma pārstāvji nekomentē jau tā apjomīgo privāto parādsaistību apjomu. Viņi izvairās no jautājuma par depresīvu pieprasījuma līmeni. Viņi nesaredz pretrunas un liekulību savā retorikā par “brīvo tirgu” un paralēliem lūgumiem pēc valsts atbalsta un stimula. Jo, lūk, ja valsts kaut ko veidos pati, tad tā būs “tirgus kropļošana”, bet, ja valsts subsidēs privātā sektora darbības, tad viss būs kā pienākas.
Centrālais konflikts šajā uzskatu sadursmē ir šāds: vai naudas politikai jābūt privatizētai vai tomēr demokrātiskai. Kurā bilancē – publiskajā vai privātajā – tiks ierakstītas jaunās investīcijas? Naudas politikas privatizācija izpaužas vismaz trīs veidos: pirmkārt, tiesības radīt naudu tiek deleģētas privātām kredītiestādēm; otrkārt, šīs privātās institūcijas nosaka mērķus, kam nauda tiek radīta; un, treškārt, naudas politikas noteicošais princips ir peļņa. Šie ir būtībā morāli jautājumi, kas izraisa reālas un jūtamas ekonomiskās sekas. Kopš valsts neatkarības atjaunošanas mēs nezinām nevienu citu naudas politiku kā vien privatizēto.
Šī politika ļauj atražot pieņēmumus par naudu kā fundamentāli ierobežotu resursu un valsts parādu kā mūžīgu problēmu. Tai ir graujošas sekas uz sabiedrības fiskālo iztēli, kā varēja labi novērot Atjaunošanas un noturības mehānisma investīciju plānošanā. Tā sniedz privātām institūcijām faktiski neierobežotu varu noteikt visas sabiedrības intereses – ja privātās institūcijas uzskata, ka sabiedrības intereses vislabāk apkalpo uzpūsts nekustamā īpašuma burbulis, tad šāds burbulis arī tiks uzpūsts. Tikmēr publiskās institūcijas bezspēcīgi pakļaujas šai politiskajai loģikai, jo ir intelektuāli atbruņotas un vairs nespēj izvirzīt nekādus iebildumus. Pats kapitālistiskās sabiedrības pamatelements – nauda – tiek pilnvērtīgi privatizēts un tādējādi izkļauts no demokrātiskās kontroles sistēmas, jo vienīgā pieļaujamā demokrātija ir tirgus demokrātija.
Latvijas politiku raksturo skandalozs pieņēmums, ka investīcijas sociālajā infrastruktūrā, tai skaitā atalgojuma palielināšana skolotājiem un ārstiem, var izraisīt valsts bankrotu.
Šī ir totāla fiskālās iztēles kolonizācija. Mūsdienu šķiru cīņa realizējas tieši šādos jautājumos, un ir naivi domāt, ka kapitālisms ikvienam nodrošina vienlīdzīgas iespējas sevi realizēt. Aiz dažādajiem brīdinājumiem, ka valsts parāda līmenis tuvojas bīstamam slieksnim, slēpjas morāla pārliecība, ka sabiedriskā sektora darbi ir fundamentāli mazāk vērtīgi nekā jebkura veida darbs privātajā sektorā. Citiem vārdiem, monetāri nenovērtēta ir jebkura darbība (vai jebkurš darbs), kas nepakļaujas konkurences loģikai, jo naudas politika ir privatizēta.
Taču šos jautājumus var skatīt arī citādi un valsts parādu uzlūkot kā demokrātiski kontrolējamo naudas apjomu ekonomikā. Valsts parāds var būt vērtīgs pamats kvalitatīvai privātā sektora darbībai, nevis tās šķērslis vai ierobežojums. Valsts var mobilizēt demokrātiski vēlamās darbības ar naudas starpniecību, un šādā ziņā valsts parāds ir fiskāls instruments ar neskaitāmiem pielietojumiem. Nav šaubu, ka šo instrumentu var izmantot arī antidemokrātiskiem mērķiem. Tomēr tas ir atkarīgs no attiecīgās sabiedrības demokrātijas līmeņa, nevis no atsvešinātiem makroekonomikas “likumiem”.
Ja sabiedrība nekritiski pieņem apgalvojumus, ka valsts parāds ir nevēlams, tad tā netieši arī pieņem savu demokrātisko struktūru vājumu. Ļoti iespējams, Latvijā valsts parāda pieaugums nesekmētu materiāli vienlīdzīgāku sabiedrību, jo investīcijas sasniegtu ierobežotu cilvēku loku. Nav arī līdz galam skaidrs, vai sabiedrības materiālā nevienlīdzība mūsu valstī vispār tiek uzskatīta par politisku problēmu, kuru ir nepieciešams risināt. Šobrīd drīzāk izskatās, ka ne. Tomēr cita, labāka diskusija kļūst iespējama vien tad, ja runas par “bīstamo valsts parāda līmeni” tiek uztvertas kā tukši draudi, nevis nopietni argumenti.
Savukārt visiem tiem, kuri tomēr cītīgi turpina pārdzīvot, vai parāda līmenis šogad būs 48% vai 49%, vai tomēr 50% attiecībā pret IKP, man ir pāris ierosinājumi. Pirmkārt, Eiropas Centrālā banka (ECB) varētu dzēst visas Latvijas valdības obligācijas, kas atrodas tās bilancē. Zinu, ka esošie Eiropas Savienības līgumi to nepieļauj, bet tas nav iemesls nelobēt nepieciešamās juridiskās izmaiņas. Teorētiski ECB to var izdarīt, un tās finansiālā kapacitāte necietīs, jo, kā jau norādīju pirmajā rakstā, ECB nevar bankrotēt. Tātad būtībā šis ir bilances jautājums un šādai darbībai nav nekādu finansiālu šķēršļu, bet tikai un vienīgi morālpolitiski iebildumi.
Ja tomēr šis piedāvājums nešķiet pievilcīgs, tad otrs risinājums ir privatizēt visu Latvijas skolu, veselības aprūpes un drošības infrastruktūru. Var arī privatizēt tiesu sistēmu un visas izpildinstitūcijas. Tad nebūs nekādas nepieciešamības pēc valsts parāda un Latvija pārtaps par anarhokapitālisma paradīzi, kurā siros oligarhu bandas ar savām privātajām armijām un privātajām naudas bilancēm. Tomēr saprātīgā kopienā politikas mērķis nevar un nedrīkst būt “iespējami mazāks valsts parāds” – it īpaši tādā kopienā, kur sociālekonomiskie rādītāji joprojām ir visai bēdīgi. Valsts parāds ir instruments ar faktiski neierobežotu pielietojamību. Kāpēc gan labprātīgi un brīvprātīgi no tā atteikties?
Pārpublicēts no https://www.stasti.com/
Šis ir otrs no diviem rakstiem par valsts parāda tehniskajiem aspektiem un tā ideoloģisko dimensiju. Lūdzu, apsver iespēju kļūt par abonētāju, ziedojot 2 EUR mēnesī – tas ļautu attīstīt vietnes stasti.com saturu ar līdzīgu analītisku ievirzi. Visi raksti jebkurā gadījumā būs pieejami par velti ikvienam.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
