Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis ir otrais raksts par “makroekonomikas priesteru ticības dogmām”. Pirmajā aprakstīju mūsdienu monetārās sistēmas tehnisko izpildījumu un uzsvēru, ka valsts parāda ilgtspēja ir fundamentāli atkarīga no politiskiem lēmumiem, nevis tirgus dalībnieku priekšstatiem par valsts ekonomisko rīcībspēju. Šajā rakstā vēlos ieskicēt iemeslus, kāpēc ekonomisti un baņķieri spītīgi turpina apgalvot pretējo.

Dienu pēc mana iepriekšējā raksta klajā nākšanas Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns publicēja rakstu “Zudušo fiskālo telpu meklējot”, kurā sacīts: “Skaidrs, ka budžeta deficīta pieaugums noved pie valsts parāda kāpuma, un tas būs jāatmaksā nākotnē. Jo lielāks parāda līmenis, jo lielākas problēmas potenciāli nākotnē var rasties.”

Citviet rakstā gan parādās niansētāks skatījums uz Latvijas fiskālo telpu, bet zīmīgi, ka ekonomisti vienkārši nespēj neizteikt šo mantru, runājot par publiskajām finansēm. Deficīts noved pie parādaParāds būs jāatmaksāLielāks parāds ir lielākas problēmas.

Taču monetārajā realitātē, kurā mēs dzīvojam, deficīts ne vienmēr noved pie parāda. Lielāks parāds ne vienmēr rada lielākas problēmas nākotnē. Apgalvot, ka parāds būs jāatmaksā, ir elementāra tautoloģija, kas nepasaka neko būtisku. Tad kāpēc šīs frāzes turpina izskanēt uz katra stūra un ir gluži vai sinonīms veselajam saprātam?

Interesanti, ka tajā pašā dienā, kad publicēju šīs tēmas pirmo rakstu, ekonomists Kristians Odendāls (Christian Odendahl) un vēsturnieks Ādams Tūzs (Adam Tooze) nāca klajā ar rīcībpolitikas ieteikumu “Mācīties dzīvot ar parādu” (Learning to live with debt), kurā izskan līdzīgi argumenti. Tā pirmā daļa ir noderīga, meklējot atbildes uz šī raksta galveno jautājumu: kāpēc makroekonomikas eksperti turpina ticēt kļūdainām premisām?

Daļa no atbildes ir saistīta ar makroekonomikas paradigmu, kurā šie eksperti tika skoloti un apmācīti. 20. gadsimta 70. gadi iezīmē pagrieziena punktu domāšanā par naudu. Eiroatlantiskajā pasaulē vienlaicīgi pieaug inflācija un bezdarbs. Piepildās poļu ekonomista Mihala Kalecka (Michal Kalecky) vēl četrdesmitajos gados izteiktais paredzējums, ka pilnas nodarbinātības politika izraisīs kapitālistu pretestību, jo, pateicoties arodbiedrībām, produktivitātes pieaugums atspoguļosies atalgojuma pieaugumā. Risinājums ir pakāpeniski salauzt arodbiedrību strukturālo varu.

Līdztekus spēkā pieņemas diskurss, ka demokrātija noved pie inflācijas, jo populistiski politiķi tuvredzīgi izmanto fiskālo resursu. Centrālās bankas tiek padarītas par formāli neatkarīgām institūcijām, lai pakļautu valdības tirgus disciplīnai. Šī formālā neatkarība ļauj centrālajām bankām strauji palielināt procentu likmes, lai mazinātu inflāciju, tomēr par ievērojamu sociālekonomisko cenu. Centrālo banku neatkarība tiek nostiprināta ar jauniem noteikumiem par pieļaujamiem budžeta deficīta līmeņiem un valsts parāda apjomiem. Šādi tiek novērsta situācija, kurā valdību fiskālā rīcība varētu spiest centrālās bankas pirkt valdību obligācijas, lai nodrošinātu ekonomikas stabilitāti.

Šī ekonomikas politika, ko ērtības labad varētu nosaukt par “monetārismu”, dominē makroekonomikas akadēmiskajā jomā pēdējos 40 gadus. Tā kļūst par daļu no Latvijas monetārās politikas DNS. Turklāt no iepriekšējās paaudzes mantotie pieņēmumi par makroekonomikas loģiku, kas ir balstīti zelta standarta pasaulē, nekur nepazūd un tiešā veidā ietekmē izpratni par valūtu politiku.

Runājot par valsts spēju veikt maksājumus, vienmēr jāņem vērā, vai valūta ir piesaistīta citai valūtai vai, piemēram, zeltam. Ja šādas piesaistes nav, tad finansiāli ierobežojumi valsts maksātspējai nepastāv. Ja valūta ir piesaistīta citai valūtai, tad, loģiski, pastāv šādi ierobežojumi, jo centrālajai bankai ir jānodrošina nepieciešamās valūtu rezerves, lai nodrošinātu stabilu maiņas kursu.

Jebkurā gadījumā mūsdienu makroekonomikas eksperti tiek skoloti zelta standarta un monetārisma paradigmā. Viņuprāt, šī konkrētā un vēsturiski specifiskā ekonomikas realitāte ir modelis ekonomikai kā tādai – neatkarīgi no laika un vietas. Turklāt viņi pieņem, ka šī novecojusī paradigma ir politiski neitrāla, nevis izteikti labvēlīga privāta kapitāla īpašniekiem. Var jau saprast grūtības, ko raksturo nepieciešamība atteikties no uzskatiem, kas līdz šim ir definējuši visu realitātes uztveri. Tomēr mēs vairs nedzīvojam pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Odendāla un Tūza raksts ir vērtīgs arī tādēļ, ka viņi iezīmē jaunās paradigmas veidolu. Pirmkārt, arodbiedrību un darba ņēmēju relatīvā vara ir būtiski samazinājusies. Sekas tam ir mazāks saražotā ienākuma apjoms, kas nonāk darbinieku kabatās, un līdz ar to samazināts pieprasījuma līmenis ekonomikā. Citiem vārdiem sakot, bagāti cilvēki savus palielinātos ienākumus netērē pārtikas veikalos, bet gan uzkrāj dažādos finanšu aktīvos. Ieguvēji ir dažādu funkciju kredītiestādes, nevis tā sauktā “reālā ekonomika”. Otrkārt, pasaulē ir ievērojami palielinājies privāto parādsaistību apjoms. Šādos apstākļos privātais sektors izvēlas uzkrāt, nevis investēt, kas vēl vairāk saasina pieprasījuma problēmu.

Treškārt, populācija arvien noveco. Ekonomiskie efekti šim procesam vēl nav līdz galam skaidri, bet autori norāda, ka vismaz līdz šim populācijas novecošanās ir saistījusies ar deflāciju. Ceturtkārt, pasaules ekonomikā ir pieprasījums pēc drošiem aktīviem – un nav drošāka aktīva par valdību obligācijām. Tāpēc autori aicina pārdomāt un atjaunināt veco makroekonomikas konsensu, kura pamatā bija minimāla valsts fiskālā kapacitāte.

Makroekonomikas akadēmiskais un vēsturiskais konteksts ir tikai daļa no atbildes. Tikpat svarīgi ir pievērst uzmanību izteikti politiskiem iemesliem, kāpēc valsts parāds tiek nevajadzīgi dēmonizēts. Zinātne par ekonomiku jeb sabiedrības materiālo dzīvi kopumā vienmēr ir bijusi politiska, proti, atkarīga no dažādu institūciju un sabiedrības grupu relatīvās varas. 19. gadsimta politekonomistu centieni demonstrēt, ka pastāv nepelnīti ienākumi jeb ienākumi, kas rodas no īpašumtiesībām, nevis darba, radīja kapitālistu intelektuālo kontrrevolūciju – apgalvojumus, ka jebkuri ienākumi ir pelnīti, ka ekonomika vienmēr tiecas uz balansa stāvokli, ka nodokļi ir slikti utt. Pagājušā gadsimta 70. gadu  monetārisma politika savukārt risināja sarūkošās kapitālistu peļņas normas.

Arī šobrīd var novērot ne tikai reālu ekonomikas krīzi, bet arī intelektuālu cīņu starp dažādām materiālo interešu grupām. Apgalvot, ka pieaugošs valsts parāds ir kaut kas slikts un nevēlams, nozīmē vienlaikus apgalvot, ka ekonomiskās darbības ir jāstimulē caur privāto sektoru. Valsts nedrīkst īstenot tiešas investīcijas, bet drīkst piedāvāt nodokļu atlaides, garantijas vai cita veida subsīdijas. Nauda tiek radīta no zila gaisa jebkurā gadījumā, bet tā atrodas nevis publiskajā, bet gan privātajā bilancē.

Šādā perspektīvā ikvienu sociālo un materiālo vajadzību var nodrošināt privātais sektors – jāļauj tikai tam darboties. Valsts drīkst kompensēt tā saucamās “tirgus nepilnības”, bet neko vairāk. Tomēr šī skatījuma pārstāvji nekomentē jau tā apjomīgo privāto parādsaistību apjomu. Viņi izvairās no jautājuma par depresīvu pieprasījuma līmeni. Viņi nesaredz pretrunas un liekulību savā retorikā par “brīvo tirgu” un paralēliem lūgumiem pēc valsts atbalsta un stimula. Jo, lūk, ja valsts kaut ko veidos pati, tad tā būs “tirgus kropļošana”, bet, ja valsts subsidēs privātā sektora darbības, tad viss būs kā pienākas.

Centrālais konflikts šajā uzskatu sadursmē ir šāds: vai naudas politikai jābūt privatizētai vai tomēr demokrātiskai. Kurā bilancē – publiskajā vai privātajā – tiks ierakstītas jaunās investīcijas? Naudas politikas privatizācija izpaužas vismaz trīs veidos: pirmkārt, tiesības radīt naudu tiek deleģētas privātām kredītiestādēm; otrkārt, šīs privātās institūcijas nosaka mērķus, kam nauda tiek radīta; un, treškārt, naudas politikas noteicošais princips ir peļņa. Šie ir būtībā morāli jautājumi, kas izraisa reālas un jūtamas ekonomiskās sekas. Kopš valsts neatkarības atjaunošanas mēs nezinām nevienu citu naudas politiku kā vien privatizēto.

Šī politika ļauj atražot pieņēmumus par naudu kā fundamentāli ierobežotu resursu un valsts parādu kā mūžīgu problēmu. Tai ir graujošas sekas uz sabiedrības fiskālo iztēli, kā varēja labi novērot Atjaunošanas un noturības mehānisma investīciju plānošanā. Tā sniedz privātām institūcijām faktiski neierobežotu varu noteikt visas sabiedrības intereses – ja privātās institūcijas uzskata, ka sabiedrības intereses vislabāk apkalpo uzpūsts nekustamā īpašuma burbulis, tad šāds burbulis arī tiks uzpūsts. Tikmēr publiskās institūcijas bezspēcīgi pakļaujas šai politiskajai loģikai, jo ir intelektuāli atbruņotas un vairs nespēj izvirzīt nekādus iebildumus. Pats kapitālistiskās sabiedrības pamatelements – nauda – tiek pilnvērtīgi privatizēts un tādējādi izkļauts no demokrātiskās kontroles sistēmas, jo vienīgā pieļaujamā demokrātija ir tirgus demokrātija.

Latvijas politiku raksturo skandalozs pieņēmums, ka investīcijas sociālajā infrastruktūrā, tai skaitā atalgojuma palielināšana skolotājiem un ārstiem, var izraisīt valsts bankrotu.

Šī ir totāla fiskālās iztēles kolonizācija. Mūsdienu šķiru cīņa realizējas tieši šādos jautājumos, un ir naivi domāt, ka kapitālisms ikvienam nodrošina vienlīdzīgas iespējas sevi realizēt. Aiz dažādajiem brīdinājumiem, ka valsts parāda līmenis tuvojas bīstamam slieksnim, slēpjas morāla pārliecība, ka sabiedriskā sektora darbi ir fundamentāli mazāk vērtīgi nekā jebkura veida darbs privātajā sektorā. Citiem vārdiem, monetāri nenovērtēta ir jebkura darbība (vai jebkurš darbs), kas nepakļaujas konkurences loģikai, jo naudas politika ir privatizēta.

Taču šos jautājumus var skatīt arī citādi un valsts parādu uzlūkot kā demokrātiski kontrolējamo naudas apjomu ekonomikā. Valsts parāds var būt vērtīgs pamats kvalitatīvai privātā sektora darbībai, nevis tās šķērslis vai ierobežojums. Valsts var mobilizēt demokrātiski vēlamās darbības ar naudas starpniecību, un šādā ziņā valsts parāds ir fiskāls instruments ar neskaitāmiem pielietojumiem. Nav šaubu, ka šo instrumentu var izmantot arī antidemokrātiskiem mērķiem. Tomēr tas ir atkarīgs no attiecīgās sabiedrības demokrātijas līmeņa, nevis no atsvešinātiem makroekonomikas “likumiem”.

Ja sabiedrība nekritiski pieņem apgalvojumus, ka valsts parāds ir nevēlams, tad tā netieši arī pieņem savu demokrātisko struktūru vājumu. Ļoti iespējams, Latvijā valsts parāda pieaugums nesekmētu materiāli vienlīdzīgāku sabiedrību, jo investīcijas sasniegtu ierobežotu cilvēku loku. Nav arī līdz galam skaidrs, vai sabiedrības materiālā nevienlīdzība mūsu valstī vispār tiek uzskatīta par politisku problēmu, kuru ir nepieciešams risināt. Šobrīd drīzāk izskatās, ka ne. Tomēr cita, labāka diskusija kļūst iespējama vien tad, ja runas par “bīstamo valsts parāda līmeni” tiek uztvertas kā tukši draudi, nevis nopietni argumenti.

Savukārt visiem tiem, kuri tomēr cītīgi turpina pārdzīvot, vai parāda līmenis šogad būs 48% vai 49%, vai tomēr 50% attiecībā pret IKP, man ir pāris ierosinājumi. Pirmkārt, Eiropas Centrālā banka (ECB) varētu dzēst visas Latvijas valdības obligācijas, kas atrodas tās bilancē. Zinu, ka esošie Eiropas Savienības līgumi to nepieļauj, bet tas nav iemesls nelobēt nepieciešamās juridiskās izmaiņas. Teorētiski ECB to var izdarīt, un tās finansiālā kapacitāte necietīs, jo, kā jau norādīju pirmajā rakstā, ECB nevar bankrotēt. Tātad būtībā šis ir bilances jautājums un šādai darbībai nav nekādu finansiālu šķēršļu, bet tikai un vienīgi morālpolitiski iebildumi.

Ja tomēr šis piedāvājums nešķiet pievilcīgs, tad otrs risinājums ir privatizēt visu Latvijas skolu, veselības aprūpes un drošības infrastruktūru. Var arī privatizēt tiesu sistēmu un visas izpildinstitūcijas. Tad nebūs nekādas nepieciešamības pēc valsts parāda un Latvija pārtaps par anarhokapitālisma paradīzi, kurā siros oligarhu bandas ar savām privātajām armijām un privātajām naudas bilancēm. Tomēr saprātīgā kopienā politikas mērķis nevar un nedrīkst būt “iespējami mazāks valsts parāds” – it īpaši tādā kopienā, kur sociālekonomiskie rādītāji joprojām ir visai bēdīgi. Valsts parāds ir instruments ar faktiski neierobežotu pielietojamību. Kāpēc gan labprātīgi un brīvprātīgi no tā atteikties?

Pārpublicēts no https://www.stasti.com/

Šis ir otrs no diviem rakstiem par valsts parāda tehniskajiem aspektiem un tā ideoloģisko dimensiju. Lūdzu, apsver iespēju kļūt par abonētāju, ziedojot 2 EUR mēnesī – tas ļautu attīstīt vietnes stasti.com saturu ar līdzīgu analītisku ievirzi. Visi raksti jebkurā gadījumā būs pieejami par velti ikvienam.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tiesības dzīvot Latvijā nav nekāds „maisiņš vaig”

FotoMans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
Lasīt visu...

21

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

Foto2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Lasīt visu...

21

Labklājība

FotoDzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Lasīt visu...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...