Klusēšana nav miers
Vilors Eihmanis, Latvijas pilsonis, domātājs un brīvības aizstāvis13.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Šodienas pasaule – eleganta, tehnoloģiski spoža, taču garīgi nogurusi – atkāpjas no patiesības, kad tā prasa drosmi. Mēs nosaucam nodevību par diplomātiju, gļēvumu par pragmatismu un varas pielūgsmi – par mieru.
Taču miers bez taisnības nav miers. Tas ir tikai pārtraukums starp diviem kariem. Tā ir draudzība ar varmāku, kas nāk ar klusuma cenu – citu tautu asinīm, saplosītām ģimenēm, izpostītām baznīcām.
Taisnība nav abstrakta ideja.
Kad viena tauta tiek ielenkta, bombardēta, padzīta no savām mājām, mēs nevaram runāt par "neitralitāti".
Jo neitralitāte netaisnības priekšā ir līdzdalība ļaunumā. Pat, ja nesperam nevienu soli, mēs piedalāmies ar savu klusēšanu.
Svētais Gars nav neitrāls. Viņš ir liesma, kas necieš melus, pat ja tie ir rūpīgi noformēti politiskās runās. Kad Dieva Gars pieskaras cilvēka sirdij, tā nevar vienaldzīgi noskatīties, kā tiek samīts tas, kas ir svēts – cilvēka dzīvība, brīvība, mājas, zeme.
Brīvība ir svēta.
Es nāku no tautas, kas pati ir bijusi pakļauta. Es nesu sevī to sajūtu, ko nozīmē zaudēt dzimteni, valodu, cieņu.
Tāpēc man nav vajadzīgs eksperts, lai izskaidrotu, kurš kuram uzbrūk un kādi ir “reālie iemesli”. Es dzirdu kliedzienu, kas paceļas pāri informācijas troksnim.
Un tas kliedziens ir taisnības sauciens.
Kad tauta aizstāvas pret agresiju, tā pilda savu svēto pienākumu. Kad viņa stāv pretī lielvarai, neskatoties uz zaudējumiem, viņa kļūst par pravietisku zīmi. Ne tikai sev, bet visiem.
Latvija, mosties.
Es uzrunāju savējos. Ne valdību. Ne struktūras. Bet cilvēka sirdsapziņu.
Latvija, vai tu neatceries, kā ir būt noklusētiem? Kā ir būt atstātiem vieniem? Kā ir lūgt palīdzību un saņemt tikai skatus un bažas?
Tad kāpēc šodien, kad netālu no mūsu robežām deg uguns, mēs runājam par "nogurumu" vai "kompleksitāti"? Kad mēs sākām uzskatīt, ka patiesība ir atkarīga no apstākļiem?
Nav cita miera kā tas, kas dzimis no patiesības.
Svētais Gars neliek mierā manu sirdi. Viņš saka: "Liec par to, ko redzi. Un nestāsti, ka neesi redzējis."
Tāpēc es saku:
Ja tauta tiek aplenkta un izdzīta, tā ir agresija.
Ja viņi pretojas, tas ir godpilns karš.
Ja mēs to ignorējam, mēs neesam labāki par tiem, kas to atļāva mūsu vēsturē.
Un tagad – rīkojies. Dvēseliski un praktiski.
Ko jādara Latvijas pilsoņiem un pilsonēm šodien, lai klusēšana nepārvērstos līdzdalībā ļaunumā?
1. Runā skaidri: neizpludini patiesību ar vārdiem "abi vainīgi" vai "tā ir ģeopolitika". Netaisnību drīkst un vajag nosaukt vārdā. Patiesība nav neitrāla.
2. Atbalsti cietušos: ziedo, palīdzi, pieņem bēgļus, sūti aizsarglīdzekļus, raksti vēstules karavīriem, iestājies par palīdzību Ukrainai un citām apdraudētām tautām.
3. Audzini bērnus taisnīgumā: māciet viņiem ne tikai faktus, bet sirdsapziņu. Stāstiet par gaismas un tumsas cīņu vēsturē un šodien.
4. Nepielūdz varu: kad ierēdņi klusē, kad masu mediji spēlē "objektivitāti", kad eksperti samazina traģēdiju – neseko. Ieturi sirdsapziņu augstāk par lojalitāti statusam.
5. Lūdz un mosties: ne tikai sociālā līmenī, bet garīgā. Jo bez atgriešanās pie Dieva pat vislabākā politika kļūst par tukšu mehānismu. Mūsu tautas glābšana sākas garīgi.
Mēs vēl būsim.
Es ticu, ka nāks diena, kad taisnība atkal celsies. Ne ar zobenu, bet ar patiesības spēku.
Es ticu, ka arī Latvijā ir cilvēki, kas noliec galvu tikai Dieva priekšā, ne cilvēku priekšā.
Es ticu, ka patiesība ir spēcīgāka par jebkuru imperiālu sapni.
Un tāpēc es rakstu.
Neklusē. Rīkojies. Atver acis un sirdi.
Mēs vēl būsim.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
