Ko ar okupācijas pieminekli darītu valsts vara, kas nav ne neizlēmīga, ne stulba?
Lato Lapsa06.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man jautā – ja tu izliecies tik briesmīgi gudrs, ko tu Latvijas valsts varas vietā izdarītu ar okupācijas pieminekli? Nu, tā, lai nav jārīko gadiem ilgi iepirkumi, kuros uzvar Attīstībai/Par piesūcekņi, un lai Krievija mums tāpēc karu nepiesaka (viņi pašlaik ir galīgi traki, viņi visu ko var), bet lai piemineklis līdz maijam ir gar zemi?
Atbildēšu.
Vismaz man Latvijas valsts varas vietā būtu ļoti bažīgi pašlaik ar oficiālu lēmumu likvidēt okupācijas pieminekli. Skaidrs, „tauta” grib, bet histēriskākā un aizrautīgākā tautas daļa – tā, kurai visos laikos ir paticis uzdoties par visu tautu vai vismaz tās nozīmīgāko daļu – ne vienmēr apzinās risku apmēru. Skaidrs, ka ziepes būtu, jautājums – cik lielas.
Mans pieņēmums – Putins&Co pašlaik izskatās tik ļoti kukū, ka šādā gadījumā iebrukt Latvijā varbūt arī neiebruktu, bet ar kādām gluži parastām, nebūt ne kodolraķetēm pa mums uzšautu gan un tad, acis plikšķinot, pateiktu – oi, jums tur pašiem kaut kas uzsprāga, lāpiet nu savus HESu dambjus vai lieciet no kripatiņām kopā savu Brīvības pieminekli, mēs tur ņi pri čom.
Bet var būt arī cits piegājiens. Manuprāt, nesalīdzināmi gudrāks un efektīvāks. Izmantojot pretinieka iecienītās hibrīdmetodes.
Daudzi to vairs neatceras, bet deviņdesmitajos gados bija patriotiski cilvēki – saucās pērkoņkrustieši -, kas 1997. gada 6. jūnijā mēģināja pieminekli uzspridzināt. Nekas viņiem nesanāca, divi no viņiem gāja bojā, un domāju, ka gan jau viņu cildenos nodomus vēsture vēl novērtēs. Jebkurā gadījumā – ideja palika.
Es Latvijas valsts varas vietā neviltoti un aizrautīgi brīnītos, ja pēkšņi kādi jauni, neformāli, nez no kurienes uzradušies patrioti – šoreiz profesionāli un efektīvi – ņemtu un vienu nakti okupācijas pieminekli uzlaistu gaisā.
Es publiski sašustu un TV ekrānos plēstu matus, es sāktu visas iespējamās izmeklēšanas, kas būtu tikpat efektīvas kā Zolitūdes „Maksimas” lietā, es izteiktu oficiālas līdzjūtības visiem sarūgtinātajiem krieviem, es nekavējoties skrietu pašņaukāties krievu vēstnieka kaklasaitē, es visus vēstniecības atlikušos darbiniekus iesaistītu izmeklēšanā, es izsludinātu metu konkursus jaunam piemineklim, es aicinātu piedalīties visus Kremlim pietuvinātos arhitektus, un tā tālāk, un tā tālāk.
Ar vārdu sakot, es nedotu nekādu iespēju Krievijai uz notikušo reaģēt ar bruņotu spēku. Protams, var arī neizdoties, bet izredzes būtu daudz labākas nekā demonstratīvas pieminekļa likvidēšanas gadījumā.
Un visu šo laiku es aiz muguras turētu no Ilzes Viņķeles patapinātos čurikus. Jo, lai nu ko, bet jebkuru pasākumu novilcināt uz pāris desmitgadēm un pēc tam klusām norakt Latvijas valsts vara māk izcili.
Bet lieta būtu padarīta.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
