Ko ar okupācijas pieminekli darītu valsts vara, kas nav ne neizlēmīga, ne stulba?
Lato Lapsa06.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man jautā – ja tu izliecies tik briesmīgi gudrs, ko tu Latvijas valsts varas vietā izdarītu ar okupācijas pieminekli? Nu, tā, lai nav jārīko gadiem ilgi iepirkumi, kuros uzvar Attīstībai/Par piesūcekņi, un lai Krievija mums tāpēc karu nepiesaka (viņi pašlaik ir galīgi traki, viņi visu ko var), bet lai piemineklis līdz maijam ir gar zemi?
Atbildēšu.
Vismaz man Latvijas valsts varas vietā būtu ļoti bažīgi pašlaik ar oficiālu lēmumu likvidēt okupācijas pieminekli. Skaidrs, „tauta” grib, bet histēriskākā un aizrautīgākā tautas daļa – tā, kurai visos laikos ir paticis uzdoties par visu tautu vai vismaz tās nozīmīgāko daļu – ne vienmēr apzinās risku apmēru. Skaidrs, ka ziepes būtu, jautājums – cik lielas.
Mans pieņēmums – Putins&Co pašlaik izskatās tik ļoti kukū, ka šādā gadījumā iebrukt Latvijā varbūt arī neiebruktu, bet ar kādām gluži parastām, nebūt ne kodolraķetēm pa mums uzšautu gan un tad, acis plikšķinot, pateiktu – oi, jums tur pašiem kaut kas uzsprāga, lāpiet nu savus HESu dambjus vai lieciet no kripatiņām kopā savu Brīvības pieminekli, mēs tur ņi pri čom.
Bet var būt arī cits piegājiens. Manuprāt, nesalīdzināmi gudrāks un efektīvāks. Izmantojot pretinieka iecienītās hibrīdmetodes.
Daudzi to vairs neatceras, bet deviņdesmitajos gados bija patriotiski cilvēki – saucās pērkoņkrustieši -, kas 1997. gada 6. jūnijā mēģināja pieminekli uzspridzināt. Nekas viņiem nesanāca, divi no viņiem gāja bojā, un domāju, ka gan jau viņu cildenos nodomus vēsture vēl novērtēs. Jebkurā gadījumā – ideja palika.
Es Latvijas valsts varas vietā neviltoti un aizrautīgi brīnītos, ja pēkšņi kādi jauni, neformāli, nez no kurienes uzradušies patrioti – šoreiz profesionāli un efektīvi – ņemtu un vienu nakti okupācijas pieminekli uzlaistu gaisā.
Es publiski sašustu un TV ekrānos plēstu matus, es sāktu visas iespējamās izmeklēšanas, kas būtu tikpat efektīvas kā Zolitūdes „Maksimas” lietā, es izteiktu oficiālas līdzjūtības visiem sarūgtinātajiem krieviem, es nekavējoties skrietu pašņaukāties krievu vēstnieka kaklasaitē, es visus vēstniecības atlikušos darbiniekus iesaistītu izmeklēšanā, es izsludinātu metu konkursus jaunam piemineklim, es aicinātu piedalīties visus Kremlim pietuvinātos arhitektus, un tā tālāk, un tā tālāk.
Ar vārdu sakot, es nedotu nekādu iespēju Krievijai uz notikušo reaģēt ar bruņotu spēku. Protams, var arī neizdoties, bet izredzes būtu daudz labākas nekā demonstratīvas pieminekļa likvidēšanas gadījumā.
Un visu šo laiku es aiz muguras turētu no Ilzes Viņķeles patapinātos čurikus. Jo, lai nu ko, bet jebkuru pasākumu novilcināt uz pāris desmitgadēm un pēc tam klusām norakt Latvijas valsts vara māk izcili.
Bet lieta būtu padarīta.
Seko mums 
Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Artūram Tomam Plešam uzsver, ka likuma prasības par pašvaldības teritorijā esošo pieminekļu, kas iekļauti Ministru kabineta izstrādātajā sarakstā, demontēšana ir jāveic līdz 15.novembrim.
Aglyunīši! Svātceļnīki! Meilī draugi! Maņ ir eistyna prīca byut otkon kūpā ar jiusim Aglyunā. Sirsneigi sveicīni itymūs skaistajūs i īdvasmojušūs svātkūs!
Visi latvieši ir kā Levits un Kariņš - tupi zābaki. Jūs jau tagad grasījāties rakstīt heita komentāru. Bet vispirms izlasiet, kāpēc es šo teikumu uzrakstīju.
Paldies anonīmajam “Pietiek lasītājam” 
Ziņas no kara Ukrainā kļūst arvien trakākas. Lai gan Ukrainas spēki pārsteidzoši veiksmīgi cīnās pret lielo Krievijas pārspēku, fakts ir tāds, ka viss karš norisinās Ukrainas valsts teritorijā. Tas ir, ja neskaita raķetes, kuras tiek izšautas no Baltkrievijas vai Krievijas.
Mans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem par situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, norādot, ka laikā, kad Latvija uzņēma 34000 patvēruma meklētājus no Ukrainas, uz Latvijas-Baltkrievijas robežas cilvēki no Irākas un Afganistānas, t.sk. bērni, tika atstāti pašu ziņā mēnešiem ilgi aukstos laika apstākļos mežā, kas organizācijas ieskatā norāda uz necilvēcīgu apiešanos un pat spīdzināšanu. “Amnesty International” uzskata, ka nav pieļaujama ārkārtējās situācijas pagarināšana uz robežas ar Baltkrieviju, jo tas ierobežo saņemt starptautisko aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, neatkarīgi no šo personu izcelsmes un veida, kā viņas ieceļo valstī.
Dzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs visi domājam kādā valodā, attiecīgi – mainot vārdu nozīmi, var ietekmēt mūsu domāšanu. Bet šoreiz ne par to. Tā ir vesela zinātne, kuru sauc par NLP (neirolingvistiskā programmēšana jeb – smadzeņu skalošana). Šoreiz es vēlos vērst uzmanību uz to, ko mēs saprotam ar vārdu “labklājība”.
Straujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
