Iesaki rakstu: 
Samērā bieži ir dzirdēti tādi izteicieni kā “kāda tauta, tāda valdība” vai “valdība ir tautas spogulis”, tādā veidā liekot mums saprast, ka paši vien jau tādu valdību sev esam ievēlējuši. Tāpēc es uzaicinu padomāt – vai tiešām šodien mums ir tā valdība, par kuru tauta nodeva savas balsis vēlēšanās.
Šoreiz nespriedīsim par vēlētāju zemo aktivitāti, Vēlēšanu likumā piešķirtajām monopoltiesībām deputātu kandidātu izvirzīšanā vai 5% barjeru un citām antidemokrātiskajām likuma normām. Tas ir atsevišķs temats, par ko jau ir bijušas visai plašas diskusijas. Parunāsim par pašiem deputātiem. Vai tiešām tauta nodeva savas balsis par tādiem deputātiem, kādi viņi šodien mums ir valdībā.
Lai saprastu, par kādiem cilvēkiem tauta balsoja vēlēšanās, ir jāiepazīstas ar partiju priekšvēlēšanu programmām, pašu deputātu kandidātu teiktajām priekšvēlēšanu runām un rakstiem. Ko mēs tur redzam? Mēs redzam brīnišķīgus, gudrus, izglītotus cilvēkus, kas ļoti labi izprot tautas vajadzības, spēj saskatīt nepilnības un trūkumus valstī, ir gatavi pašaizliedzīgi darboties, lai esošās problēmas tiktu novērstas un ir pilni apņēmības visu šeit uzlabot, pilnveidot, sakārtot, veicināt, attīstīt… Kāpēc gan lai par šādiem gudriem, pašaizliedzīgiem, patriotiskiem cilvēkiem tauta neatdotu savas balsis un neuzticētu viņiem valsts pārvaldīšanu? Un tauta balso. Balso jau 30 gadus.
Bet kas notiek pēc vēlēšanām? Kad nodotās balsis ir saskaitītas un jaunais Saeimas sastāvs nokomplektēts, izrādās, ka Saeimā ir iekļuvuši pavisam citi cilvēki. Vārdi, uzvārdi un fizionomijas gan it kā ir tās pašas, taču kā uz burvju mājienu pazudusi ir visa tā gudrība un spēja saskatīt tautas vajadzības, patriotiskā apņēmība visu uzlabot, sakārtot, pilnveidot un vēlme nesavtīgi kalpot savai tautai un valstij. Izrādās, ka viss tas, par ko balsojuši vēlētāji, dīvainā kārtā Saeimā nemaz nav iekļuvis un ir palicis ārpus Saeimas sienām.
Savukārt Saeimā ir iekļuvuši tādi personāži, ko tauta mēdz dēvēt par “siles lopiem” jo viņu galvenā rūpe ir personīgais pašlabums un savu partiju intereses, bet tautu un valsti viņi uzlūko tikai kā tādu barošanās sili. Lieki teikt, ka tālākajā šo personāžu savstarpējās tirgošanās un vienošanās procedūrā, kuras rezultātā tiek sastādīta jaunā valdība un dalīti ministru portfeļi, nekādas tautas vai vēlētāju intereses vērā ņemtas netiek.
Ja kāds paņem no mums naudu un par to mūsu labā apsola kaut ko izdarīt, bet savu solījumu nepilda, mēs viņu saucam par krāpnieku vai blēdi un pieprasām saukt pie atbildības. Mēs nekad neteiksim, ka krāpnieki vai blēži ir tādi paši kā mēs vai krāpnieki un blēži ir mūsu pašu spogulis. Un tas ir pareizi, jo nevar noziedzniekus vienādot ar viņu nozieguma upuriem. Tad pazūd gan pats noziegums, gan vaina noziegumā.
Valdībai mēs atdodam visu savu nodokļos nomaksāto naudu un pamatoti jūtamies apkrāpti, kad redzam, ka šī nauda, maigi izsakoties, netiek racionāli izmantota (tautas valodā izzagta, “izpļekarēta”, izshēmota) Un tad masu medijos mēs lasām - “kāda tauta, tāda valdība”, “paši ievēlējām”, “katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi”. Bet ne jau par tādu valdību tauta ir balsojusi! Tas, par ko balsoja tauta, palika ārpus Saeimas sienām.
Iedomājieties tādu partiju, kura savā priekšvēlēšanu programmā apņemas palielināt nodokļus, ieviest valstī OIK, likvidēt skolas, laipni uzņemt valstī migrantus no Āfrikas, būvēt “zelta tiltus”, par 80 miljoniem iekārtot 120 gultasvietas slimnīcās, uzdāvināt 40 miljonus šeit no Krievijas iebraukušo ebreju nodibinātai organizācijai, strikti ierobežot iedzīvotāju iespējas strādāt un rīkot publiskus pasākumus, veikt masveida iedzīvotāju “piespiedu brīvprātīgu” vakcināciju ar līdz galam nepārbaudītu, eksperimentālu preparātu, noteikt iedzīvotājiem veikalos iegādājamo preču sarakstus, kontrolēt un bargi sodīt iedzīvotājus par to, ka viņi savā personīgajā mašīnā ved kādu paziņu, kas nav viņu ģimenes loceklis vai vienkārši vakarā pēc plkst.20.00 iziet ārā pastaigāties…. (To visu, ko mūsu esošā un bijušās valdības pa šiem gadiem sastrādājušas, nav pat iespējams uzskaitīt.) Kā jūs domājat, vai daudz būtu vēlētāju, kuri atdotu savas balsis par šādu partiju? Protams, ne!
Tauta lamā “savus valstsvīrus” par viņu melīgumu, stulbumu, zaglīgumu, augstprātību. Bet tā taču ir bijis vienmēr, ka meļi melo, stulbeņi ir stulbi, zagļi zog un blēži krāpjas. Tāda ir viņu daba. Katrā valstī un tautā tādu nekad nav trūcis. Tāpēc svarīgi ir, lai valstī būtu iedibināta sistēma, kas neļauj šādiem zagļiem, blēžiem un stulbeņiem iekļūt valsts pārvaldē. Ja šādi personāži sēž valdības krēslos, tad vainīga ir sistēma, kas to pieļauj. (Jūs taču nevainosiet lopus par izmīdīto sakņu dārzu, ja neesat ap to uzcēluši žogu vai sētu.) Un otrādi – veltīgi ir vainot zagļus, blēžus un stulbeņus, ja valstī ir iedibināta sistēma, kas nenorobežo vai pat veicina šādu personāžu nokļūšanu valsts pārvaldē.
Kā ir ar mūsu valstī iedibināto sistēmu? Partiju likumā nav nekādu prasību par kaut kādu partijas pašpasludināto ideoloģisko nostādņu konsekventu ievērošanu. Ne partijas, ne to izvirzītie deputāti nav nekādi reāli atbildīgi par saviem priekšvēlēšanu solījumiem. Nekas netraucē, savācot vajadzīgo biedru skaitu, zem partijas nosaukuma izveidot mafiozu ekonomisko grupējumu, kas, bārstot jaukus priekšvēlēšanu solījumus, nonāk pie varas un izmanto šo varu savtīgiem mērķiem. Reālas atbildības taču nav nekādas!
Vai gan kas vēl pievilcīgāks un labvēlīgāks var būt visāda kalibra blēžiem un avantūristiem? Protams, ne! Un tāpēc jau arī mūsu valdības krēsli viņus pievelk kā magnēts. Labāko, gudrāko un godīgāko izvēle mūsdienu vēlēšanās ir pārvērsta par konkursu, kur dažādi blēži un avantūristi sacenšas savā starpā ar prasmi veiklāk un izsmalcinātāk apmānīt tautu. Godīgai politiskai partijai, kas darbībā stingri ievēro savu publiski pausto ideoloģisko nostādni, šādā blēžu konkursā gūt panākumus nav ne mazāko izredžu. Saprotu, ka tā ir ļoti skumja ziņa tiem, kuri vēl joprojām naivi tic, ka ar savu dalību šajā vēlēšanu farsā spēs kaut ko mainīt. Bet tā nu tas diemžēl ir.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
