Iesaki rakstu: 
Kas ir kopīgs Ādolfam Hitleram un Donaldam Trampam? Pareizi – tā ir demokrātijas instrumentu izmantošana autokrātisma un savas varas nostiprināšanas interesēs.
Ādolfs Hitlers tāpat kā Donalds Tramps varas virsotnē nonāca demokrātisku vēlēšanu rezultātā. Hitlers, izmantojot valsts konstitūcijas likumiskās iespējas, ar referendumu palīdzību panāca gan Vācijas kanclera un prezidenta amata apvienošanu, gan Austrijas “anšlusu” jeb aneksiju, būtībā pilnīgu varas pārņemšanu. Un pasakiet vēl, ka konstitūcija bija kaut kas, kas viņu atturēja. Kaut vai tāpēc, ka arī “tautas gribu” ir iespējams izmantot, lai demokrātiskā veidā stiprinātu autoritārismu.
Kāpēc salīdzinājums ar Trampu? Jo viņš jau divu mēnešu laikā ir panācis līdz šim par demokrātijas citadeli uzskatītajās ASV demokrātijas institūciju nonivelēšanu, tiesu varas diskreditāciju un Kongresa (parlamenta) padarīšanu par savu balsošanas mašīnu. Ar ko tad Kanādas saukšana par 51.štatu atšķiras no augsnes gatavošanas “anšlusam”? Ar ko tad Grenlandes kā “nacionālo drošības interešu” subjekta dēvēšana atšķiras no Hitlera “likumīgajām” tiesībām uz Čehoslovākijas Sudetiem, kuru aneksija arī notika 1938.gadā?
Nesen izskanējušais Trampa apgalvojums, ka varētu censties saglabāt amatu arī trešo termiņu, lai gan ASV Konstitūcija paredz ne vairāk kā divus četru gadu termiņus, liecina, ka ASV demokrātijai ir beigas.
Trampa teiktais, ka “ir metodes, ko varētu darīt”, lai kļūtu par ASV prezidentu, nozīmē tikai to pašu, ko vēsture ir jau pieredzējusi: “ļoti labprātīgus” konstitūcijas grozījumus, kas Trampam šo iespēju dos. Un ticiet droši – ASV Kongress to atbalstīs. Viss būs likuma ietvaros.
Nekāda atpakaļceļa demokrātijā nav, un visi tie, kas saka - “pagaidiet, vēl jau nekas nav noticis, paskatieties, pirmajā prezidentūrā nekas briesmīgs nenotika” –, melo paši sev.
Kāpēc šis pagarā vēstures un tagadnes savijuma etīde? Kā atgādinājums, ka Latvijā līdzīgi kā ASV vēl ne tik senajos “Baidena laikos” šobrīd ir ļoti vāja politiskā vara un sabiedrība, kas ar to ir pamatoti neapmierināta. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs politiskās (izpildvaras) varas vājumu un nespēju atbilst sabiedrības ekspektācijām mēģina labot ar vairākiem likuma grozījumiem, piemēram, neatkarīgo institūciju – Valsts kontroliera, Latvijas Bankas prezidenta un tiesībsarga – kandidatūru izvēles uzticēšanu valsts prezidentam.
Iemeslu Rinkēvičs ir paudis skaidri – lai neatkārtotos “cirks”, kā tas bija ar Latvijas Bankas prezidenta izvēles procesu. Tas, ko nesaka ne Rinkēvičs, ne arī lielākā daļa politiķu, – ka valsts prezidenta pilnvaru paplašināšana ir nevis ar kādiem parastiem likumu grozījumiem panākama kārtība, bet prasītu grozīt Satversmi. Un, lai grozītu Satversmi, nevar sanākt, piemēram, 50 Saeimas deputāti un ar 26 balsīm kaut ko pieņemt un izgrozīt. Vismaz pagaidām likums to neļauj.
Otrs – ja jau ir runa par prezidenta pilnvaru paplašināšanu, tad cik plašām tām jābūt? Šie likuma grozījumi skaidri atver vērienīgākas diskusijas ietvaru – par to, vai nav jāmaina konstitucionālā kārtība, veidojot tautas vēlēta prezidenta institūciju, attiecīgi mazinot šībrīža valsts prezidenta institūcijas lielā mērā tikai reprezentatīvo raksturu. Edgaram Rinkēvičam kā populāram prezidentam, katrā gadījumā krietni populārākam nekā valdība ar Eviku Siliņu vai Saeima ar Daigu Mieriņu priekšgalā, ir iespēja izskatīties tālredzīgi un labi, šādu diskusiju ierosinot.
Taču jautājums ir neapšaubāms – vai prezidenta rosinātie likuma grozījumi uzlabos varas kvalitāti? Jāšaubās. Drīzāk to panāktu parlamenta vēlēšanu sistēmas maiņa, jo šībrīža sistēma ir nonivelējusi personības vērtību politikā un varā. Mērķis būtu parlamenta lomas un sastāva politiskās kvalitātes uzlabošana, varas arogances un neaizskaramības mazināšana. Nevis pārlieka paļaušanās uz “saimnieka” un “stingrās rokas” principiem.
Jā, un ko tad galu galā politiķi jums nestāsta? Ļoti vienkārši: to, ka uzskata sabiedrību par manipulējamu masu. Kurai var “iebarot” baltu par melnu, un kuru var izmantot gluži demokrātiskā veidā. Diemžēl vēsture dod šim uzskatam pamatu.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.