Iesaki rakstu: 
Pirmdienas vakarā šķita, ka tviterī un lielāko portālu komentāru slejās visiem labi zināmajam Latvijas vienīgajam marsietim pēkšņi ir pievienojies milzīgs pulks viņa tautiešu un pat tuvāku radinieku, kuri neko, pilnīgi un galīgi neko nejēdz no mūslaiku Latvijas reālijām - gluži kā, atvainošanu par kalambūru, no Mēness nokrituši.
Viņi visi vicināja antenas, taustekļus un protoplazmas ļerpatas un dažnedažādās izbrīna un sašutuma formās Visumā sūtīja apmēram vienu un to pašu signālu - akdies, akdies, akdies! Akdies, cik gan tas ir pārsteidzoši, neiespējami un neiedomājami nekrietni!
Šo viņu reakciju izraisīja jaunums, ka Āboltiņas kundze acīmredzot beidzot atradusi veidu, kā iespraukties Saeimā, un šai shēmai izmantojusi kompanjonu Dombrovski, viņa gūto iespēju dažos gados izšķiest kādu pusmiljonu Eiropas (kurā ietilpstam arī mēs) nodokļu maksātāju naudas, kā arī vienu par šādu summu iegādājamu jaunievēlētu deputātu Dālderi.
Un te nu savukārt man patiesā izbrīnā jājautā - bet ko tad citu jūs gaidījāt, mani mīļie antenvicinātāji?
Kas tieši jūs tā pārsteidz un izbrīna? Vai tiešām jūs visā nopietnībā gaidījāt citu iznākumu? Vai tiešām jūs, dzīvojot šeit jau daudzus gadus un it kā pat nomoda stāvoklī (jo noteikti jau nepieskaitāt sevi pie tiem neadekvātajiem 40%), noticējāt visām šīm čuriku speciālistu blēņu runām par vēlētāju izvēles respektēšanu, samierināšanos ar vēlētāju lēmumu un demokrātiju pāri visam? Tad nu tiešām atņemiet Repšem strīpoto skafandru - tas pienākas jums.
Jautājums jau kopš pirmās pēcvēlēšanu dienas nebija - VAI. Jautājums bija tikai - KĀ. Kā tieši izshēmot, kā tieši pārliecināt, kā tieši nointrigot, kā tieši atrast vislētāko un visērtāko variantu, kurš tieši no "objektiem" ir vispiemērotākais tam, ko krievi sauc par "razmennaja moņeta", attiecīgi - ko tieši un kā tieši nopirkt. Protams, ne jau par savu, bet par svešu naudu. Un Āboltiņas kundzes pieklājīgas ievietošanas un novietošanas tēma ir bijusi tikai redzamākā, bet ne vienīgā šajā jomā.
Lai cik tas varbūt arī nešķistu dīvaini, man viss šis drudžaino un histērisko meklējumu process, kura atbalsis pēdējās nedēļas laikā dažādā formā pienāca vai vairākreiz dienā, ir radījis tikai un vienīgi savdabīgu baudu. Papūlēšos paskaidrot - kādu tieši.
Pirmkārt, ir tiešām jautri iedomāties, kā tieši iemainītais Dālderis (jo nekas no viņa publiski teiktā šo iespēju nav izslēdzis) ar savu nulles Briseles un Strasbūras pieredzi un attiecīgi vērtīgajiem padomiem atvieglos Dombrovska EK viceprezidenta ikdienu. Prātā neizbēgami nāk prātā čukču kosmonauta žēlabas vecā anekdotē par to, cik ļoti viņam pēc lidojuma sāpējušas rokas. Kāpēc? Nu, tāpēc, ka pārējie kosmonauti visu laiku viņam pa tām situši, tikko viņš mēģinājis nospiest kādu podziņu...
Otrkārt, ir tiešām fascinējoši un aizraujoši noraudzīties, kā Vienotība mēnesi pēc mēneša aizvien uzskatāmāk ķeras pie tām pašām vecajām labajām Tautas partijas shēmošanas metodēm. Atšķirība tikai viena - Tautas partija tās lika lietā kaut kādām savām lielajām (kaut blēdīgajām) lietām, bet dažādas āboltiņas tās tagad izmanto savu personisko krēslu interešu sabīdīšanai - turklāt, kas īpaši komiski, ne tikai metodes, bet arī bijušos Tautas partijas kadrus.
Treškārt, "iemainītā Dāldera keiss" automātiski sniedz atbildi visiem tiem pašmāju marsiešiem, kas pēdējās dienās ir dažādās formās neticīgi jautājuši - vai Zaķis tiešām varēja būt tik dumjš? Ja reiz viņa lielā rudā priekšniece izrādās gatava uz tik absolūti primitīvu "kupi-prodaj" shēmu savas politiskās pēcpuses novietošanai, tad kādu politisko šahu gan gaidīt no vienkāršā lauku pusblēdīša, vai ne? Ir vairāk nekā skaidrs, ka šie cilvēki jau sen nedomā ne tikai par valsti, bet pat ne par savu nākotni ilgākam laika posmam. Viņus interesē tikai tūlītējais kumoss - bet par katru cenu, tagad un tūlīt, lai kā arī tā pakampšanas process izskatītos no malas...
Ar vārdu sakot, tas, ko mēs redzam, ir Tautas partijas agonijas beigu fāzes sākums numur divi, tikai Vienotības izpildījumā tas aizvien vairāk izskatās pēc brīžam nožēlojama, brīžam vienkārši smieklīga farsa. Tiesa, vēl gan paies pāris gadi, līdz, tā sacīt, visu izrādīsies daudzreiz par daudz, bet visa - neglābjami par maz, un visu šo laiku šī varza turpinās dzīvot uz Latvijas valsts rēķina. Bet tur nu neko darīt - kas nobalsojis par stabilitāti, tas to arī saņem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
