Ko vēlēsim jaunajā Saeimā?
Zigurds Eglītis, inženieris, pedagogs, deputāta kandidāts03.10.2014.
Komentāri (9)
Iesaki rakstu: 
12. Saeimas vēlēšanas strauji tuvojas, laika pārdomām, ko vēlēt, palicis ļoti maz. Bet tomēr pēdējām prāta korekcijām laiks ir jāatrod. It īpaši tas attiecas uz tiem 20% vēlētāju, kuri vēl nav izlēmuši, kam 4. oktobrī atdot savu balsi.
Nedaudz ieskatīsimies neatkarību atjaunojušās Latvijas vēlēšanu vēsturē. Tās pirmsākumos, Tautas Frontes pacilāti, Latvijas Ceļa vadīti, devāmies vēlēt kompartijas gaišos prātus, jo bijām pieraduši pie viņu popularitātes. Tā mums bija ļoti svarīga.
Arī pirmo fiziķu valdību „rūpes” par Latvijas pasargāšanu no tālākas padomju lielražošanas izpausmes un tai sekojošo privatizāciju par bezvērtīgi noteiktu segumu nebija protestu vērtas. Tā rezultātā tika pilnībā izsaimniekotas, izkomplektētas un gala rezultātā izdemolētas gandrīz visas lielākās Latvijas rūpnīcas – VEF, Straume, RER, Rīgas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca u.c., ieskaitot jaunceļamo Rīgas Robotu rūpnīcu.
Nav šaubu, ka Saeimā ievēlēti profesionāli tautsaimnieki šādu haosu nebūtu pieļāvuši. Protams, visu, kas bija radīts padomju gados, tiešā veidā saglabāt nebija iespējams, un tas varbūt arī nebija jādara, taču perspektīvākos uzņēmumus gan vajadzēja pārprofilēt atbilstoši jaunā laikmeta prasībām. Tā pati Robotu rūpnīca komplektācijā ar modernajām iekārtām būtu „vista, kas dēj zelta olas”!
Arī, ja atceramies vēlēšanās akceptētos Tautas partijas valdīšanas un vēlākus laikus, kad izpaudās visaptveroša vēl valsts pārvaldījumā atlikušo uzņēmumu privatizācija un pārdošana, redzams, kā tas veidoja ekonomisko situāciju valstī? Šo darbību rezultātā vieni kļuva stāvus bagāti, citi pārvērtās nožēlojamos nabagos. Raugoties uz šo faktu, skumīgākais ir tas, ka tie darbarūķi, kas savā laikā minētos valsts resursus radīja, tagad ir pensionāri, kuru dzīvei ir atvēlēti nabaga graši.
Tagad neatkarības apstākļos jau esam nodzīvojuši Latvijas pirmās brīvvalsts mūžu un varam pajautāt. Vai var salīdzināt esošo dzīves standartu ar vēsturisko? Cik stipri mēs esam tagad un kādi bijām tad? Vai pēc nozīmības varam ko likt priekšā vēsturiskajai Ķeguma HES būvei?
Un vēl. Ja iepriekšējās brīvvalsts laikā tika atvērtas neskaitāmas jaunas skolas, tad tagad – izskatās, ka mūsu galvenā rūpe saistās ar mācību iestāžu likvidāciju.
Visbeidzot. Kā mūsu valsts ekonomisko augšupeju sekmē pēdējo valsts pārraudzīto uzņēmumu: Liepājas Metalurga, bankas Citadele un Latvijas zemes iztirgošana? Vai tad mēs paši neko neesam spējīgi ražot (esam nonākuši tik tālu, ka pat vienkārša dārzeņu rīvīte jāieved no Ķīnas)? Tie ir jautājumi, uz kuriem vajadzētu atbildēt nākamajai Saeimai.
Mīļie pilsoņi! Vēl ir laiks. Padomāsim, paanalizēsim, kam uzticēt mūsu valsts atslēgas. Vai tie būs Jēkaba ielu jau iestaigājušie, brīžiem jūsmīgi runājošie un atkal jaunus apvāršņus meistarīgi sološie pilsoņi, kuri nez kāpēc to nav pacentušies izdarīt līdz šim. Bet varbūt tie būs no tautas nākuši darbarūķi ar svaigu skatu Latvijas nākotnē? Domājiet, analizējiet, vērtējiet! Pieredze rāda, ka pēcvēlēšanu vilšanās ir rūgta. Nekāpsim atkal uz kārtējā grābekļa.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
