Komjaunietis Reirs atkal turpina padomju politiku — šoreiz ieriebis radošajai inteliģencei
N. Andersons12.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš politisko karjeru uzsāka vēl astoņdesmito gadu PSRS komjaunatnē, turpina īstenot padomju politiku, kas bija vērsta pret latviešu inteliģenci un citiem radošā darba veicējiem. Klusībā stājušies spēkā grozījumi radošo personu atbalsta programmā, kas uz pusi samazinājusi pieejamo atbalstu radošā darba ienākumu neesamības gadījumā, kā arī padarījusi neiespējamu dokumentu iesniegšanu 2021. gada sociālo maksājumu likumdošanas izpildei.
Kopš 2018. gada ir izveidota radošo personu atbalsta programma, izmaksājot augstvērtīgus darbus radošiem māksliniekiem (neatkarīgi no viņu nodarbošanās veida — mūziķiem, vizuālajiem māksliniekiem, literātiem, kinomāksliniekiem utt.) pabalstu minimālās algas apjomā, ja šie mākslinieki profesionālās darbības specifikas dēļ ilgākus mēnešus nav guvuši ienākumus.
Piemēram, tēlnieks ilgstoši gatavo skulptūru; rakstnieki tikko nodevuši tipogrāfijā jaunās grāmatas, kas vēl nav sākušas nest procentus no pārdotā; mūziķiem nav bijuši koncerti pandēmijas ierobežojumu dēļ utt. — iemesls nav svarīgs, jo programma paredzēja atbalstīt visus profesionālā līmeņa māksliniekus, kas bijuši radoši aktīvi pēdējo triju gadu laikā, bet kam vismaz trīs mēnešus no vietas ienākumi bijuši mazāk par 3/4 no minimālās algas.
Šādu atbalstu varēja saņemt ne ilgāk kā 6 mēnešus no vietas. Jāpiebilst, ka atbalstu izmaksāja tikai tad, ja Valsts ieņēmumu dienests izsniedza atbilstošu izziņu par ienākumu neesamību, nepaļaujoties uz pašu atbalsta saņēmēju vēlmēm.
Taču no jaunākajiem grozījumiem likumā izriet, ka tagad atbalstu varēs saņemt tikai trīs mēnešus, ne vairs sešus, turpretī pieteikties varēs ne divreiz biežāk (kas būtu loģiski, ja uz pusi samazina pieejamo atbalstu), bet gan tāpat kā iepriekš — tikai tad, kad apritējis pilns gads kopš iepriekšējā atbalsta perioda beigām.
Jau aizpagājušogad Jānim Reiram izdevās izlobēt kārtību, kurā — atbilstoši padomju politikai — intelektuālā darba veicējus uzskatīja par “parazītiem”, uzliekot viņiem par pienākumu maksāt obligātās sociālās iemaksas pat tad, ja ienākumi nav bijuši vispār nemaz. Šī “kārtība” attiecas uz pašnodarbinātajiem, pie kam tiem autoratlīdzību saņēmējiem, kas vienlaikus nesastāv paralēli arī tradicionālās algota darba attiecībās, šāds pašnodarbināto statuss tiek uzspiests automātiski.
Vienlaikus pašreizējās kārtības ietvaros ienākumu izmaksātājiem tiek uzspiests pienākums segt honorāra saņēmēja nodokļus līdz pilnas minimālās algas apmēram, ja radošā darba darītājs nav nopelnījis pilnu algu kādā mēnesī. Praksē tas izpaužas, piemēram, šādi: ja rajona avīze nopublicē vietējā literāta jaunāko darbu un samaksā par to 30 eiro honorāru, tad var izveidoties situācija, kurā redakcijai jāpiemaksā darbaspēka nodokļi par šo literātu vēl 170 eiro apmērā — it kā viņš būtu nopelnījis nevis 30, bet gan 500 eiro.
Ieviešot šīs radošo darbību apgrūtinošās normas, pagājušogad tika konstatēts — lielai daļai no radošā darba veicējiem par paveikto maksā Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) un citas līdzīgas struktūras. Līdz ar to par viņu trūkstošo nodokļu piemaksu arī būtu jārūpējas valstij — vēl jo vairāk tāpēc, ka šāda problēma tika radīta uz līdzenas vietas ar valsts rokām pēc J. Reira priekšlikumiem.
Apzinot situāciju, VKKF gatavojās izpildīt šīs saistības, savelkot statistiku par 2021. gadu un piemaksājot trūkstošās sociālās iemaksas tiem māksliniekiem, kam ir oficiāli iegūts radošās personas statuss (tādu automātiski saņem visu radošo savienību biedri, taču to var piešķirt arī jebkuram māksliniekam ārpus tām, ja vien paši vēlas) un vienlaikus ir pašnodarbinātā statuss.
Lai to izdarītu, tika pieņemti grozījumi Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumā, kura 16. panta (6) daļā tagad noteikts: “VKKF katru gadu līdz 23. jūnijam valsts sociālās apdrošināšanas budžetā veic minimālās obligātās sociālās iemaksas par pašnodarbinātajām radošajām personām, kuru [ienākums] iepriekšējā gadā ir bijis mazāks par 12 […] minimālajām darba algām, pamatojoties uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras iesniegto aprēķinu.”
Tātad pēc šo grozījumu spēkā stāšanās VKKF varētu iegūt ziņas no VSAA par radošajām personām ar pašnodarbināto statusiem un aprēķināt, vai kādiem no šiem māksliniekiem nebūtu nepieciešama palīdzība sociālo iemaksu nosegšanā par iepriekšējo gadu, to visu sakārtojot līdz 23. jūnijam.
Turklāt, lai pilnīgi un galīgi novērstu iespēju, ka centīgi VKKF vai VSAA darbinieki, vai paši radošā darba veicēji tomēr šajā vienā dienā paspētu izdarīt visus darbus ar dokumentiem un datubāzēm, lai sakārtotu sociālās iemaksas par aizvadīto gadu, likuma grozījumi speciāli pieņemti ar tādu aprēķinu, lai tie stātos spēkā 23. jūnijā, kas kalendārā ir “sarkanā” diena un kam seko vēl viena brīvdiena (Jāņi), bet tad — nedēļas nogale. Līdz ar to valsts izdarījusi visu, lai it kā pieņemtu “grozījumus atbalsta likumā”, bet faktiski nenosegtu obligātās sociālās iemaksas par 2021. gadu tiem māksliniekiem, kam valsts pati tos uzspiedusi maksāt.
Iepriekš par tēmu:
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
