Iesaki rakstu: 
Stāsts, ko gribu jums vēstīt (brīdinu tviterpubliku: it's long-read!), man pašam šķita ne tikai pamācošs, bet arī uzjautrinošs. Droši vien tāpēc, ka Rīgā un tās centrā sen nedzīvoju. Taču tas ir arī nacionālai pašapziņai viegli pazemojošs – teksta apakšvirsraksts būtu "Vsjo mogut moskviči...". Tāpēc atvainojos rīdziniekiem, īpaši vēsturiski stalto namu iedzīvotājiem, kam šeit apcerētais smieklus neraisa. Varbūt mans stāsts pat iežēlinās juglēniešus vai imantēnus – ziniet, lepnajā centrā dzīvojošie arī raud...
Pie viena šis vēstījums ir brīdinošs Rīgas domes censoņiem "restartētājiem". Īpaši viņu topošajam prezīdiumkvartetam – Mārtiņam Staķim, Vilnim Ķirsim, Eduardam Smiltēnam un – pavisam īpaši! – Lindai Ozolai, kas sevi jau iecēlusi par pilsētas galveno tiesiskuma sargātāju. Tāpat totāliem politiskiem baltročiem Mārtiņam Kossovičam vai Antoņinai Ņenaševai. Vai Kārlim Šadurskim, kurš no agrākiem olimpiem nolaižas līdz municipālpolitikai.
Viņiem, ja vien gribēs šo lasīt, radīsies priekšstats, cik ķēpīgas patiesībā ir "uzvarētāju trofejas" un kā apdzisīs "restartētāju" brašā Saules pilsētas celtniecība. Laiks noņemt rožainās brilles un nokāpt no baltiem velosipēdiem.
Tas nu ir pateikts, ķeros pie lietas. Daudzdzīvokļu namos (īpaši – ar slēgtiem pagalmiem), pēc tajos mītošo ieskata, īpaši neģēlīgi ir pie mājas sienas, parasti blakus īpašnieka logiem, pieskrūvēt gaisa kondicionieri. Pašam skrūvētājam – dzīvoklī svaigs vēsums, kaimiņiem – nepārtraukts troksnis un putekļi, kādam – alerģijas saasinājums.
Vēsturiskajā centrā dzīvojošie it kā no tāda posta būtu pasargāti. Ja ēka ir kultūrvēsturisks piemineklis, tās fasādei drīkst pieķerties, tikai sagatavojot un saskaņojot būvprojektu. Tik piņķerīgu lietu nevienam netīk uzņemties.
Vismaz tā paredz Ēku būvnoteikumi. Taču kas ir dokuments pret nekaunīgu cilvēku vēlmi dzīvot komfortā vai gūt peļņu? Papīra gabals. Ko nevar apiet, to var pavisam brutāli pārkāpt. Īpaši tad, ja iestāde, kam jāuzrauga būvnoteikumu ievērošana, "klapē ar ausīm".
Nesen šāda šmuce piemeklēja cilvēkus, kuri dzīvo Tērbatas ielas 4.namā. Kur nu vēl centrālāk – ap stūri Tiesu pils (postsovjetu barbariem – valdības māja) un Vērmanes dārzs. Tajā viena dzīvokļa īpašniece patvaļīgi un nelikumīgi uzstādīja trīs gaisa kondicionēšanas iekārtas.
Acīmredzami cenšoties kaimiņus piespiest "samierināties ar neizbēgamo", viņas nolīgtie meistari nama pagalmā ieradās vēla maija svētdienas rītā un steigšus sāka ierīces skrūvēt klāt nama sienām. Trīs kondicionieri jau bija uzmontēti, ceturtajam – pieskrūvēta pamatne, kad kaimiņi izsauca policiju un patvaļa tika pārtraukta.
Skaidrojot sašutušajiem kaimiņiem savu rīcību, patvaļniece paziņoja, ka izīrēs mājokli diplomātam no... khm, teiksim – "Atlantiski Sabiedrotas Valsts". Kondicionieru uzstādīšana esot obligāts noteikums, lai darījums notiktu. Dzīvokļu īpašnieku sasauktā sanāksmē – acīmredzami vēloties nepieļaut pieskrūvēto ierīču noņemšanu – viņa pat paziņoja, ka iekārtas ir minētās valsts vēstniecības īpašums.
Tātad – lai risinātu konfliktu, dzīvokļu īpašnieki pēc pāris dienām sanāca mājas pagalmā, tieši zem strīda objekta – pieskrūvētiem kondicionieriem. Kaimiņu dusmas īpaši vairoja tas, ka turpat atrodas vēl viena iekārta, ko ierīkojusi frizētava. Tā tikpat nelikumīgi dūc jau gadiem! (Citam dižkondicionierim, kas pierūcina pagalmu un apkalpo "Lido Vērmanīti", visi papīri esot kārtībā.)
Sapulcē pēc kondicionieru uzstādītājas iniciatīvas ar viņiem "būvvaldes inspekcijas" statusā vajadzēja tikties RD amatpersonai Leonardam Dubkevičam – Īpašumu departamenta Būvniecības pārvaldes galvenajam būvinženierim. Taču visu karsti gaidītā amatpersona uz tikšanos neieradās.
Kā uzzināju, Dubkevičs, dzirdot, ka tajā piedalīsies arī dusmīga kaimiņa ielūgts žurnālists (es), palicis uz ielas un kategoriski atteicies tikties ar mājas iemītniekiem, uzklausīt viņus un izklāstīt savu/iestādes pozīciju. Apgalvojis, ka iestādes noteikumi neļaujot viņam piedalīties rīdzinieku sapulcēs ar mediju dalību. Tobrīd, vēl nepamanot pikantās detaļas, man šķita pārsteidzoši: kā publiska amatpersona, faktiskais pārvaldes vadītājs, var tik muļķīgi atrunāties?
Lielākai skaidrībai. Bezkaunīgā "madāma" Zlata E. pati ir pusanonīma Krievijas un Izraēlas dubultpilsone. Taču viņas vīrs Genādijs Hazānovs – abās savās valstīs, arī Latvijas krievu/krievvalodīgo un citu kaimiņvalsts TV produkcijas patērētāju vidū – ir joprojām leģendārs padomju stand-up komiķis. (Paaudzēm, kam ir laime to nezināt: viņš PSRS bija gandrīz tikpat populārs kā krievu dziedātāja, no kuras dziesmas, nedaudz sagrozot, ņēmu rindiņu iespējamajam apakšvirsrakstam "Maskavieši var visu".)
Tas daudz ko izskaidro – kundziskie metropoles iedzīvotāji pārējā Krievijā, šķiet, ir krietni ienīstāka "tautība" nekā pat, piemēram, "baltiešu fašisti". Zlata E. noteikti būs pieradusi baudīt VIP privilēģijas Maskavā un – kā tas man šķiet redzams – arī attiecībās ar Rīgas domes dienestiem un dažiem to darbiniekiem.
Nekas pārsteidzošs, ņemot vērā municipalitātē vēl nesen valdījušā "tandēma" elektorāta ģeopolitiski mentālo orientāciju. Tāpēc sapulcē citi nama iemītnieki kārtējo reizi pārliecinājās, ka Rīgas domes pārstāvis – kuram būtu jānovērš nelikumība – atklāti patvaļniecei "ēd no rokas".
"Celebrity" par nelaimi, kaimiņi ir pilnīgi imūni pret viņas "maskavisko šarmu" un vīra slavu. Arī pret to, ka šai, pašasprāt, "granddāmai" sanāksmē asistē ne tikai viņas nekustamajā īpašumā veikto investīciju lietvedis, bet arī adjutants, kas kundzei pasniedz un aizdedzina cigaretes. Kā smejies, tik lepnos namos gadījuma cilvēki nedzīvo – pret patvaļnieci nostājās juristi, uzņēmēji, sabiedriski aktīvisti.
To sapratusi, "zelta gabaliņš", diplomātus piesaucot, acīmredzami centās – baidos, atrodoties Maskavas propagandas šablonu ietekmē – operēt ar totālo autoritāti, kas lielo Rietumvalstu vēstniecībām it kā piemīt Latvijas nekrievu prātos. Tas – šķiet, viņu pārsteidzot – raisīja smieklus (un vieglu sašutumu) citos sapulces dalībniekos, ieskaitot piesauktās valsts pilsoni.
Kaimiņi korekti, bet apņēmīgi uzstāja uz likumu un savu tiesību ievērošanu – protams, cerot likumības ievērošanu sagaidīt arī no Rīgas Domes iestādēm. Baidos, visai veltīgi.
(Namā dzīvojošos latviešu repatriantus – varbūt arī kādu «īsto ārzemnieku» – ļoti aizskar vēl viena reālija. Jo vienmēr, pēc neveiklas imitācijas nodrošināt valsts valodas klātbūtni, jebkāda oponentu komunikācija ar maskavieti ātri – pēc 30 neatkarīgas gadiem! – pilnībā pārejot uz to svešvalodu, ko viņi nesaprot. Kaut tieši madāmai vajadzētu par saviem līdzekļiem nodrošināties ar tulku!)
Pieļauju, ka dažus Rīgas domes iestādēs strādājošos, kurus biedē viņiem ierastā režīma sabrukums, tiešām dezorientē kāda liekulīga Latvijas politiķa "mācekļa" pazemība pret "mentorvalstīm". It īpaši pašvaldības ierēdņus, kuri, vējrādim samainoties, pūlas apliecināt lojalitāti un "rietumnieciskumu" valdības ieceltiem pārvaldītājiem, tagad – topošiem rātskungiem un rātskundzēm.
Tāpēc baidos, ka Dubkevičs vai citi viņa kolēģi tagad "tic", ka nelikumīgi uzstādīti kondicionieri "bauda diplomātisko neaizskaramību" un to noņemšana izraisīs Zlatas E. hipotētiskos sabiedrotās valsts īrniekus sargājošu jūras kājinieku iejaukšanos.
Nekaunībai reizēm piemīt hipnotiska vara. Atļaušos pieņemt un apgalvot, ka Leonards Dubkevičs, Rīgas domes Īpašumu departamenta Būvniecības pārvaldes galvenais būvinženieris, izmantojot zināmas līdzības elementus savas darbavietas un pilsētas būvvaldes nosaukumā, pašam vien zināmu apsvērumu dēļ tīšām uzņēmās "risināt" problēmu un "kārtot lietas", kas nav viņa kompetencē.
Šim cilvēkam izdevās maldināt ne tikai savu lētticīgo Maskavas "klienti", bet arī viņas oponentus. Šķiet, daži no viņiem – arī pat pēc man sniegtās un interesentiem zināšanai nodotās ĪD atbildes – joprojām tic, ka Dubkevičs ir "korumpēts būvvaldes pārstāvis".
Iespējams, tas – kopā ar latviski rietumniecisko miermīlību – arī ļāva patvaļniecei saņemt lielu pretimnākšanu no kaimiņiem: atļauju līdz 1.septembrim īstenot būvnoteikumu prasībām atbilstošu kondicionieru izvietojumu (piemēram, uz ēkas jumta). Bet tie ir mani subjektīvi prātuļojumi...
Variet trīs reizes minēt: vai ierīces līdz šim datumam no ēkas sienas tika noņemtas?
Vērsos pēc skaidrojuma pie RD ĪD vadītājas Aijas Rimicānes. Ar šādiem Dubkeviča izgājieniem taču tiek apskādēta šīs iestādes (un, protams, arī īstās būvvaldes) un viņas pašas reputācija!
Kā smejies, lai saņemtu gudru atbildi, reizēm vajag uzdot glupu jautājumu. Iesākums sanāca šāds: "Labdien, ļ.cien. Rimicānes kundze! (..) Vai Jūsu vadītās iestādes vadlīnijās par darbinieku kontaktiem ar sabiedrību un masu medijiem ir ierakstīta prasība tik kategoriski – līdz pat smieklīgumam – izvairīties no jebkādas saskarsmes ar žurnālistiem?"
Man atbildēja Baiba Gailīte, RD ĪD sabiedrisko attiecību projektu vadītāja (copy-paste citāts): "Informējam Jūs, ka Rīgas domes Īpašuma departaments saviem darbiniekiem nav izvirzījis Jūsu norādīto prasību.
Tomēr Jūsu situācijas apraksts, vēlreiz apliecina, ka arī pieredzējuši žurnālistiem nav informācijas par Rīgas domes Īpašuma departamenta darbības funkcijām. Informējam, ka Jūsu aprakstīto situāciju bija iespējama risināt tikai Rīgas Būvvaldes atbildīgajiem speciālistiem, kuriem pašvaldība ir deleģējusi šo funkciju.(..)"
Viegli aizkaitināts – jo sakaunējies – par pamatoto uzbraucienu (pats atšķirībā no Tērbatas ielas staltajā namā mītošiem juristiem un sabiedriskiem aktīvistiem biju izpratis Dubkeviča "vārdu spēli"), pārvaicāju PR projektu vadītājai: vai Būvniecības pārvaldes vadītājs pats zina to, uz ko viņa man norāda? Kāpēc viņš ne tikai šarmē lētticīgo Zlatu E., bet cenšas arī citiem nama iedzīvotājiem uzdoties par maskavietes radītās problēmas risinātāju?
No Baibas Gailītes saņēmu šādu atbildi: "Paldies par Jūsu viedokli. Tomēr nevēlamies komentēt departamenta darbinieka rīcību ārpus noteiktajiem darba pienākumiem, kā arī komentēt jautājumus, kuri ir uzdoti jau apgalvojuma formātā."
Kā noprotu (nav dzirdēts par disciplināriem secinājumiem), Aijai Rimicānei un Īpašumu departamentam tiešām ir vienalga, kāda ir tā darbinieku rīcība ārpus noteiktajiem darba pienākumiem...
Jūlija sākumā krāšņo stāstu piesūtīju Rīgas būvvaldei, ar kuras autoritāti Dubkevičs piesedzās. No tās vēlējos saņemt atbildi uz šādu naivu jautājumu: "Kāpēc vēsturiski vērtīgās ēkās nelikumīgi uzstādīti gaisa kondicionieri var nesodīti un netraucēti darboties gadiem – kā, piemēram, tas, ko (..) ierīkojusi Tērbatas ielas 4.namā strādājošā frizētava?"
Atbilde man jūlija vidū pienāca no Kristīnes Bašķeres, Rīgas pilsētas būvvaldes vadītāja Ingus Vircava biroja galvenās speciālistes. Viņa norāda: "(..) atbilstoši tā laika tiesību normām, ne visi būvprojekta sējumi tika nodoti glabāšanai Būvvaldes arhīvā, tādējādi Būvvaldes rīcībā nav Būvprojekta 3 sējums "Apkure, ventilācija, kondicionēšana un siltummezgls" un Būvvaldei uz šīs atbildes sagatavošanas dienu nav iespējams pārbaudīt, vai norādīto kondicionēšanas bloku izbūve ir paredzēta Būvprojektā."
Taču speciāliste man solīja: "Vienlaikus Būvvalde no Būvprojekta pasūtītāja un Būvprojekta izstrādātāja pieprasīs Būvprojekta 3.sējumu, pēc kura saņemšanas un izvērtēšanas rīkosies atbilstoši kompetencei." Pašā septembra sākumā Kristīnai Bašķerei atgādināju par viņas solījumu, un mēneša vidū saņēmu atbildi, ka būvvalde turpina pieprasīt minētā sējuma nodošanu tās rīcībā.
Viena no šī stāsta morālēm: jaunās Rīgas domes vairākums ātri atklās, ka viņu labo nodomu īstais pretinieks ir nevis ušakoviešu-amerikāniešu «neizravētie pretestības perēkļi», bet šādi dubkeviči – apolitiski, katrai varai ārēji padevīgi, bet apsviedīgi un pigu kabatā turoši pašvaldības birokrāti. Baidos, ka pašpārliecinātiem hipsteriem – īpaši tiesiskuma cīnītājai Lindai Ozolai! – šis ir neuzveicams pretinieks. Kā rakstos teikts, "vārds mums ir leģions".
Gribētos lasītājus lūgt neuzskatīt rakstu par mudinājumu patvaļīgai kondicionieru vai citu ierīču uzstādīšanai. Taču nevaru: vai tāds tas patiesībā nav?
Seko mums 
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
