Iesaki rakstu: 
Bijušajās Austrumu bloka valstīs izpratne par sociālismu bieži vien sakņojas stereotipos par PSRS sociālekonomisko sistēmu ar totālitāru plānveida ekonomiku, pilnīgu ražošanas līdzekļu nacionalizāciju, šķiru cīņas ideoloģiju un autoritāru režīmu, kas mūsdienās vairs nav aktuāli. Pasaule ir mainījusies, un arī sociālisms ir ieguvis jaunu seju un īpašības.
Tomēr sociālisma pamatideja visos laikos ir vienāda – valsts uzņemas darīt to, ko cilvēki var izdarīt paši, bez valsts iejaukšanās. Tas noved pie stāvokļa, ka valsts pārāk daudzos gadījumos veic izvēli savu pilsoņu vietā, nosakot vienīgās pareizās izvēles un tā ierobežojot indivīdu brīvību.
Lai apzīmētu mūsdienu sociālismu, mēdz sacīt “trešā ceļa” sociālisms vai “21. gadsimta sociālisms”. Iepriekšējā klasiskā sociālisma modeļa bankrots radīja nepieciešamību pēc jauktas ekonomikas modeļa, kas nodrošinātu zināmu ekonomikas dzīvotspēju. Līdz ar to mūsdienu sociālismā būtiska loma ir jauktajai ekonomikai. Tai raksturīga valsts un privātā partnerība. Agrāko klasiskā sociālisma plānveida ekonomiku aizstāj zināma brīvība tirgū. Valsts plaši praktizē ieplānotus pasūtījumus privātajiem partneriem, ar kuru palīdzību sociālistu politiķi netieši mēģina virzīt ekonomiku sev vajadzīgajā ideoloģiskajā virzienā. Mūsdienu sociālismam parasti raksturīga centriski kreisa ekonomiskā politika un kreisais radikālisms sociālajā politikā. Pēdējā laikā vērojams, ka arī ekonomiskā politika pakāpeniski virzās kreisā radikālisma virzienā, reaģējot uz sociālistu izveidotās ekonomiskās sistēmas krīzi.
Šķiru cīņas ideoloģiju mūsdienās aizstāj intersekcionalitāte. Tā ir atziņa, ka indivīdi vai nu cieš no apspiešanas, vai arī bauda privilēģijas, kuras nosaka piederība noteiktai šķirai, rasei, dzimumam un seksualitātei. Mūsdienu sociālisms savas ideoloģijas ietvaros cenšas izskaust šis nevienlīdzības formas. Būtiska loma ir arī tā dēvētajam “vides taisnīgumam”. Politiski svarīga ir ekoloģiskās krīzes ideoloģisko dogmu atzīšana un ar tām saistīto ilgtspējīgas prakses pasākumu ieviešana.
Mūsdienu sociālisms savā ideoloģijā uzsver liberāli demokrātisko praksi. Sociālisma līderi parasti nāk pie varas demokrātisku vēlēšanu rezultātā un veic mūsdienu sociālisma ideoloģijai atbilstošas reformas demokrātiskajās struktūrās. Šo stratēģiju dēvē par ilgo gājienu caur institūcijām. Senāk praktizēto revolucionāro un konfrontējošo metožu vietā modernā stratēģija ir pakāpeniski pārņemt ietekmi un kontrolēt dažādas valsts institūcijas, piemēram, izglītību, plašsaziņas līdzekļus, valdības un kultūras organizācijas.
Problēmas labākai izpratnei ir svarīgi piezīmēt, ka sociālisma politiku bieži vien realizē partijas, kuru nosaukumā nemaz nav norādes uz sociālismu. Partijas pat sevi formāli pozicionē kā centriskas vai konservatīvas. Tomēr, izvērtējot partiju programmu, tajā atrodams pilns dažādu modernā sociālisma atziņu spektrs. To varam novērot arī Latvijā.
Mūsdienu sociālisms tiešu aizliegumu un represiju vietā biežāk izmanto dažādas uzvedības ekonomikas metodes. Izplatītākā no tām ir pamudināšana (angliski nudging), kuru izmanto valsts iejaukšanās pasākumu izstrādē, ar likumdošanas regulāciju un nodokļu politiku neuzkrītoši ietekmējot cilvēku uzvedību nepieciešamajā virzienā. Šādā veidā tiek būtiski ietekmēta grupu vai indivīdu uzvedība un lēmumu pieņemšana.
Raksturīgs šādas manipulācijas piemērs ir vakcinācijas politika pret Covid-19. Tā formāli nebija obligāta, bet valdības noteikumi nostādīja cilvēkus tādā situācijā, ka pēc būtības bez vakcinācijas nebija iespējams pilnvērtīgi dzīvot un strādāt.
Pamudināšanu izmanto dažādās jomās, lai veicinātu sociālistisku domāšanas veidu un tam atbilstošu indivīdu izvēļu veikšanu un paradumu maiņu gan ekonomikas, gan arī sociālajā sfērā.
Ar plašu popularizāciju valsts apmaksātos medijos, valsts atbalsta subsīdijām un nodokļu politiku veicina noteikta veida uzvedību, piemēram, cilvēku dalību enerģijas ražošanā un elektrisko transporta līdzekļu iegādē, padarot sociālistu politiķu atbalstītās izvēles redzamākas, pievilcīgākas vai ērtākas. Ir radīta situācija, kurā daudzas ekonomikas nozares ir gandrīz pilnīgi atkarīgas no valsts subsīdijām, lai sekmīgi spētu darboties un gūtu peļņu. Uzskatāms paraugs ir iespējamā lauksaimniecības atbalsta maksājumu samazināšana, kas var novest pie tā, ka daudzi lauksaimnieki zaudēs spēju uzturēt savas saimniecības un izputēs.
Mūsdienu sociālisms bieži uzsver dažādu sociālo pakalpojumu nozīmi, kuru nodrošināšanai vairāk pelnošos uzņēmējus papildus apliek ar progresīvo ienākuma nodokli. Pamudināšanu var izmantot, lai veicinātu cilvēkus aktīvi piedalīties valsts organizētajā ienākumu pārdalē, tādā veidā palielinot atbalstu arvien lielākai uzņēmēju aplikšanai ar nodokļiem. Būtiska loma pamudināšanai ir arī iekļaujošas politikas īstenošanā. Intersekcionālisma principus atbalstošas regulācijas un likumdošanas paketes, lai cīnītos pret nevienlīdzību sociālistu ideoloģiskajā izpratnē, noved pie tā, ka valsts iejaukšanās cilvēku privātajā dzīvē palielinās vēl vairāk. Šādu politiku popularizē kā “sociālā taisnīguma ideālu”, mudinot valsts iejaukšanos ne tikai pasīvi pieņemt, bet pat izrādīt personisku iniciatīvu atbilstoši kreisajiem sociālā taisnīguma principiem.
Darba tirgus regulācijās izmanto pamudināšanu, kas veicina nodarbinātības praksi intersekcionālisma principu izpratnē. Privātajā sektorā mudina ieviest dzimuma un dažādu minoritāšu kvotas, veikt pretdiskriminācijas, iekļaušanas un dažādības apmācības.
Minētie ideoloģiskie pasākumi savukārt atgriezeniski ietekmē valsts ekonomiku. Tie uzliek uzņēmējiem papildus pienākumus, kas savukārt rada izdevumus, kuri sadārdzina ražoto produkciju un sniegtos pakalpojumus.
Sociālistiskās ideoloģijas ienākšana ekonomikas sfērā nav vienīgā mūsdienu sociālisma ēnas puse.
Visaptveroša pamudinājumu sistēma kļūst par paternālisma formu un smalkas “maigās tirānijas” veidu.
To raksturo pamudinājumu pasākumu pārredzamības trūkums. Visbiežāk indivīdiem ir grūti uzzināt, kad un kā viņi tiek ietekmēti. Ja cilvēki neapzinās slēptos mudinājumus, kas cenšas veidot viņu uzvedību, tas rada ētiskas bažas par viņu autonomiju un informētu piekrišanu. Atsevišķos gadījumos pamudinājumi ir manipulatīvi vai piespiedu rakstura. Tie nosaka tādu izvēli, kurai bez attiecīgajiem pasākumiem indivīdi nepiekristu. Piemēram, ar atvieglotiem noteikumiem tiek piedāvāts vilinošs valsts atbalsts saules paneļu uzstādīšanai, tajā pašā laikā nav garantijas, ka netiks mainīti elektroenerģijas pieslēguma un piegādes izmaksas tarifi, ilgtermiņā padarot ieguldījumus nerentablus. Tas rada jautājumus par ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību, jo īpaši, ja valdības pamudinājumi rada būtiskas sekas indivīda dzīvē.
Pastāv risks, ka bez pietiekošas uzraudzības un caurspīdīguma valsts manipulatīvie pasākumi var pāraugt vēl uzmācīgākos indivīdu uzvedības modifikācijas veidos, cenšoties radīt kārtējo agrākajos sociālistu režīmos iecienīto “jauna veida cilvēku”.
Kopumā sociālistu pasākumi varas centralizācijas un ekonomiskās sistēmas neefektivitātes dēļ ilgtermiņā samazina sabiedrības labklājību, iznīcina individuālo un lokālo atbildību. Modernā sociālisma ideoloģijā būtisks uzsvars likts uz antidemokrātisku, centralizētu valsts kontroli un plānošanu. Šī centralizācijas tendence rada personu individuālās un pašvaldību vietējās kompetences samazināšanos, valstij uzņemoties arvien vairāk pilnvaras. Arvien vairāk uzsver prasību visiem veikt izvēles pēc viena rīcības scenārija, kas raksturīgs totalitārām sociālistiskām valstīm. Taču cilvēku sabiedrībās pastāv perspektīvu, prioritāšu un interešu dažādība. Tāpēc par utopisku ir uzskatāma ideja, ka visi indivīdi piekristu vienai rīcībai. Viena rīcības scenārija uzspiešana ierobežo individuālo autonomiju un rīcības brīvību, kas savukārt rada sabiedrībā politisku apātiju. Izveidojas stāvoklis, ka tie, kas atrodas ārpus centralizētās sistēmas, neko būtiski ietekmēt nevar.
Turklāt tā saucamā “labklājības valsts” rada būtisku indivīdu atkarību no valsts – veselības aprūpes, izglītības un sociālo pakalpojumu jomā.
Šāda sistēma lielā mērā samazina personu individuālo pašpietiekamību un atbildību par savas rīcības sekām.
Stāvoklis, kad “māte valsts” pārmērīgi rūpējas par iedzīvotājiem, samazina arī ekonomisko aktivitāti, liekot šķēršļus brīvai iniciatīvai un inovācijai. Ja ir liels ienākumu nodoklis un lieli sociālie pabalsti, sabiedrībā samazinās motivācija strādāt un inovēt. Parasti šādas stagnācijas apstākļos valsts birokrātija mēģina centralizēti uzņemties arī inovāciju stimulētājas lomu, pārņemot privātā kapitāla funkcijas un radot “biznesa inkubatorus”. Centralizētas valsts birokrātijā lēmumus pieņem lēni, un valsts nespēj savlaicīgi reaģēt uz mainīgajām vajadzībām. Tas arī nosaka šādas sistēmas mazo ekonomisko atdevi, salīdzot ar kapitālistiskajiem ASV startapiem, kuru primārais finansēšanas avots ir privātais kapitāls.
Valsts un privātā sektora partnerība, kas populāra mūsdienu sociālisma jauktajā ekonomikā, rada pateicīgus apstākļus varas ļaunprātīgai izmantošanai un korupcijai. Uz šo nevēlamo tendenci norādījis konservatīvais ekonomists Tomass Sovels:
“Mēs nevaram paļauties tikai uz cilvēka godprātību un nekļūdīgumu, kad runa ir par rīkošanos ar citu cilvēku naudu.”
Šos riskus var novērst tikai tad, ja attiecīgās aktivitātes veic privātais kapitāls bez valsts iesaistes.
Parasti publiskā un privātā sektora partnerībām sociālistu izveidotajā valsts pārvaldes sistēmā raksturīgs pārredzamības trūkums. Aizbildinoties ar komercnoslēpumu, noslēgtie līgumi pilnā apjomā nav pieejami, tādējādi ir grūti saprast partnerības noteikumu un nosacījumu atbilstību patiesajai situācijai tirgū. Šāds pārredzamības trūkums valsts līdzekļu tērēšanā rada labvēlīgu vidi korupcijai. Pastāv arī atbildības trūkuma risks – valsts un privātajām struktūrām sadalot pienākumus, nav skaidrs, kurš ir atbildīgs par nesekmīgiem kopējā projekta rezultātiem.
Kopumā plaši pielietotā valsts un privātā partnerība ekonomikā rada stāvokli, kad daudzas privātās struktūras primāri cenšas gūt ekonomisku labumu no valsts pasūtījuma, izmantojot lobēšanu, karteļu veidošanu un korupciju, nevis ar produktīvām darbībām plaša patērētāju loka interešu apmierināšanai. Kā piemēru šeit var minēt būvniecības nozari, kurai publiskā pasūtījuma īpatsvars sasniedz apmēram 60% no kopējā būvniecības tirgus apjoma. Parasti dāsni finansēts publiskais pasūtījums nozarē veicina būvniecības cenu pieaugumu un rada grūtības mazākiem privātajiem komersantiem maksātspējā konkurēt ar lielajiem, subsidētajiem valdības projektiem.
Sociālistu “lielās valsts” birokrātiskā sistēma izraisa administratīvu neefektivitāti. Paiet ilgs laiks, kamēr sistēma tiek galā ar pašas radīto regulāciju un jauno lēmumu harmonizāciju. Pārmērīga un lēna birokrātija kavē privātās uzņēmējdarbības attīstību, liekot ilgi gaidīt dažādas atļaujas un sertifikācijas. Tā kā valsts ir dziļi iesaistīta ekonomikas plānošanā un pakalpojumu sniegšanā, pastāv arī bažas, ka valsts resursi birokrātiskas rutīnas dēļ tiek sadalīti neefektīvi, radot izšķērdību un sabiedrībai nevajadzīgu infrastruktūras objektu būvniecību. Bieži vien īsteno projektus, kurus privātais kapitāls neuzņemtos pieprasījuma trūkuma dēļ.
Plaši zināma ir sociālisma vēsturiskā nelabvēlība pret ģimeni, kuru ideologi uzskata par “kapitālisma pamatvienību” un valsts konkurenti bērnu audzināšanā. Līdz ar to politika, kas vērsta uz privātīpašuma lomas mazināšanu ekonomikā un tā kontroli no valsts puses, neizbēgami noved arī pie laulības un ģimenes lomas mazināšanas sociālajā dzīvē.
Aprūpe ģimenē ir privātas aprūpes forma, kurai pretī liek sociālistisku, valsts līmenī organizētu nespējīgo cilvēku aprūpi. Tas cilvēkos psiholoģiski mazina nepieciešamību pēc bērniem. Viņu apziņā nostiprinās atziņa, ka “vecumdienās par mani parūpēsies valsts”. Sociālisma ideoloģija veicina arī bērnu atbildības mazināšanos, atsakoties no personiskām rūpēm par vecākiem un vecvecākiem. Rezultātā notiek ģimenes saišu vājināšanās. To pastiprina apstāklis, ka valsts apstrīd arī vecāku tiesības un ģimenes suverenitāti, ar regulācijām nesamērīgi iejaucoties ģimenes iekšējās attiecībās.
Sociālistu monetārā politika, kas stimulē inflāciju, rada lielus riskus ģimeņu iztikai un parādu pārvaldībai. Daudzas ģimenes ir izjukušas tāpēc, ka nav spējušas tikt galā ar inflācijas rezultātā pieaugušajām dzīves izmaksām, parādu apkalpošanas izmaksu paaugstinājumu un pirktspējas krišanos.
Mūsdienu sociālisms ar visaptverošo “mātes valsts” politiku ilgtermiņā apdraud indivīdu pašnoteikšanos un ģimeni un sabiedrībā attīsta politisko apātiju, kas potenciāli var novest pie sociālistiskas diktatūras rašanās nākotnē. Nosacīti labākais scenārijs ir vispārēja ES ekonomikas krīze, stagnācija un liela inflācija, kuras pazīmes jau varam novērot.
Mūsdienu sociālisms neatnes solīto pārticību. Tas izveido no valsts atbalsta atkarīgas cilvēku grupas, pēc tam savas varas noturēšanai ar tām manipulē un tās savstarpēji sarīda cīņā par “lielāku kumosu no kopējā galda”. Sociālisms izmaina cilvēku uzskatus par morāli un attieksmi pret darbu, radot vēlmi vairāk domāt par dažādu valsts pabalstu izkārtošanu nekā par iespēju pašiem nopelnīt. Nevar nosaukt par bagātu tādu valsti, kuras lielākā iedzīvotāju daļa dzīvo no subsīdiju un dotāciju naudas.
Ja vēlamies mazināt sociālisma ietekmi mūsu dzīvē, pirmais solis ir tā pamatīpašību rūpīga atpazīšana. Kad tas būs izdarīts, varēsim sekmīgi veikt pasākumus, lai atbrīvotos no šīs ideoloģijas izpausmēm, tā saglabājot mūsu ģimenes spēcīgas, kā arī brīvību un labklājību nākotnē. Esošo ES regulāciju ietvaros Latvijā joprojām pastāv iespēja mums pašiem ietekmēt valsts ekonomisko un sociālo virzību un būtu jāizmanto visi pieejamie līdzekļi, izmantojot katru iespēju virzīties brīvā tirgus virzienā jomās, kuras ES regulācijas vēl nav skārušas, kā arī neizrādot nevajadzīgu pārcentību dažādu sociālisma ekonomisko un sociālo doktrīnu ieviešanā.
* daudzu Telos.lv publikāciju par ekonomiku autors, austriešu ekonomikas skolas interesents, Demos V sesijas "Nost ar sociālismu!" referātā apraksta lienošo sociālismu.
Šis referāts pirmoreiz tika nolasīts Demos V sesijā Nost ar sociālismu! 2024. gada 20. martā.
Seko mums 
Kaspars Briškens uzsver, ka pirmajā gadā satiksmes ministra amatā ir izdevies īstenot un iniciēt virkni pasākumu un projektu, kas dod pozitīvu pienesumu izvirzītajām prioritātēm – virzībai uz zaļo kursu, drošības un piekļūstamības nodrošināšanai, labas pārvaldības ieviešanai un starptautiskās konkurētspējas stiprināšanai. Piemēram, tilta pār Salacu Salacgrīvā rekonstrukcijas uzsākšana, rasts finansējums, lai četrkāršotu vidējā ātruma mērīšanas ierīču skaitu, ieviestas izmaiņas normatīvajā regulējumā drošākai mikromobilitātei, birokrātijas mazināšana elektronisko sakaru attīstībai un 5G iespējošanai.
Rosinājums samazināt iedzīvotāju iemaksas pensiju 2. līmenī ir nopietns signāls, kas liecina par bīstamu procesu politiķu pieejā valsts pārvaldīšanai. Tā sekas vēl izjutīsim.
"Rīgas cilpa" valsts budžeta kaklā? Ir rezultāts un atbildes, ja sarežģītam jautājumam pieķeras ciparu zinātājs-finansists Andris Kulbergs. Kas mani pārsteidza?
Nacionālā apvienība (NA) lēmusi izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam, jo viņš nespējot vadīt nozari, pieņemt lēmumus un tos izskaidrot sabiedrībai. Pirms tam arī partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) Saeimas deputāti aicināja vākt parakstus Briškena demisijas pieprasījumam.
Mario Dragi brīdina par ES sabrukumu, ja nenotiks radikālas pārmaiņas. Cik var saprast no vēstījuma, tad Mario Dragi uztraucas, ka ES kuģis virzās nepareizā virzienā kur priekšā pa kursu ir pamatīgs aizbergs.
Režisora Alvja Hermaņa kolēģis, režisors Elmārs Seņkovs savā “Facebook” lapā saistībā ar Hermaņa ierakstu par raidījuma “Kultūršoks” tendenciozitāti ievietojis šādu ierakstu.
Kā jau esmu minējis iepriekš, zinātne nepielūdzami saka, ka globālās sasilšanas dēļ šajā gadsimtā cilvēce ies bojā. Daži indivīdi droši vien izdzīvos, bet esošā kārtība un valstis, manuprāt, sabruks 20-30 gadu laikā. Apsvērsim dažu praktiskus jautājumus, kā rīkoties.
Pa tam laikam Latvijas Televīzija uzbliezusi vēl vienu anonīmu vēstuli, kas ir tā kā atbildes vēstule uz savu pašu pirms tam rakstīto vēstuli. Jeb, kā Eriks Stendzenieks to ekstviterā apraksta: “Nu, cilvēki runājas paši ar sevi, atbild uz savām vēstulēm Hermanim par viņa domām un viņu raidījumu. Paškomunikācija ir ļoti svarīga, es arī strīdos ar sevi, kad mauriņu pļauju.”
Pie katrām nebūšanām, kas uzpeld politiskajā dienaskārtībā, par ieradumu kļuvis piesaukt neveiksmīgu komunikāciju. Respektīvi, nav svarīgi, kādas “ziepes ir savārītas”, svarīgi to skaisti iesaiņot un iebarot publikai.
