Iesaki rakstu: 
Sports vienmēr ir bijis sabiedrību interesējošs temats gan tiem, kuri paši un/vai sporto, gan arī aktīvo līdzjutēju vidū un arī par sporta veidiem, kurus vidējais latvietis redz tikai TV ekrānā. Sports daudziem ir kalpojis kā sociālais lifts: jauns cilvēks, cītīgi trenējoties, piemēram, futbolā, volejbolā vai basketbolā, tiek pamanīts, pateicoties komandai, kļūst redzams un bieži tiek rekrutēts uz kādu Somijas, Zviedrijas vai arī Itālijas komandu, kur paralēli sportam iegūst arī izglītību un var izmantot iespēju uzlabot savas dzīves vidi. Sportu kā iespēju izmanto arī izbijuši politiķi, kuri cieši turas pie saviem federāciju krēsliem un papildina federāciju kases ar ievērojamiem valsts budžeta līdzekļiem, nevis lielām sponsoru naudām, kā tas bieži tiek domāts.
Pēdējā laikā uz kopējā fona bez Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) nebūšanām un strīdiem ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) iezīmējas konflikti un biedru neapmierinātība Latvijas Jātnieku federācijā (LJF), kur tie kāpj pāri malai kā rauga mīkla, un atbalstu pārmaiņām nu jau pauž ievērojams vairākums iesaistīto visā Latvijā.
Nav brīnums, jo LJF vadība nav mainījusies nu jau 20 gadus gan personāliju ziņā, gan attieksmes ziņā un savā darbībā. Lai arī jātnieku sports ir individuālais sporta veids un katrs darbojas savā stallī, pacietības mērs ir pilns. Esošo LJF vadību pārsvarā aizstāv tie, kuriem ir izdevīga vāja pārvaldība, ko var izmantot savā labā, piemēram, neuztraukties, ka uz sporta centru Kleisti varētu pārcelties un trenēties labi treneri ar saviem audzēkņiem, tiktu rīkotas kvalitatīvas sacensības ar daudz dalībnieku, tai skaitā no Baltijas, tiktu piesaistīti lieli sponsori vai atbalstītāji. Tas viss šobrīd nenotiek.
Līdz šim vienu reizi gadā tika rīkotas starptautiskas sacensības konkūrā un šogad arī iejādē, ko LJF lepni sauc par Pasaules kausa posmu, kam attiecīgi pieprasa arī finansējumu IZM, Rīgas domē (RD), Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā un citur. Izskatās, ka naudas devēji paši nekad nav bijuši uz sacensībām, jo citādi rastos jautājumi, kā tik nolaistā sporta bāzē var notikt pasaules līmeņa sacensības un kā pasaules līmeņa sportisti ar saviem miljonus vērtajiem zirgiem šādās sacensības piedalās.
Atbilde ir ļoti vienkārša – jau gadus LJF pasaules kausa kvalifikācijas jeb sērijas sacensības piesaka kā Pasaules kausa posma sacensības, ko pielīdzina Pasaules un Eiropas čempionātu līmenim, kas svarīgi naudas piešķiršanas punktu sistēmā. Starptautiskā Jātnieku federācija (FEI) nosaka nolikumus, organizē un savā kalendārā liek visas starptautiskās sacensības, kas notiek pēc zināma grafika, Pasaules kausa izcīņa notiek katru gadu, kas aptver visu kontinentu sportistus. Tā kā līmenis ir atšķirīgs, tad jātnieki pēc ģeogrāfiskā principa tiek sadalīti reģionos, kur notiek priekšsacīkšu sērijas un var sacensties par kvalifikācijas punktiem, un atbilstoši nolikumam tie, kuri savāc lielāko punktu skaitu, kvalificējas Pasaules kausa izcīņas finālam.
Katrā reģionā ir savas minimālās prasības, Latvija tiek iedalīta Ziemeļeiropas reģionā, kur punktus piešķir jau, sākot no CSI2⃰ jeb divu zvaigžņu sacensībām, kur kvalifikācijas maršrutā tikai daži šķēršļi ir maksimālā 160 cm augstumā, atšķirībā no Rietumeiropas kvalifikācijas sērijas sacensībām, kur sacensības ir CSI5⃰ līmenī un visi šķēršļi maršrutā ir 160 cm augsti.
Protams, ka katram sporta veidam ir sava specifika un attiecīgās struktūras nav jātnieku sporta speciālisti, taču kā pa visiem šiem gadiem nevienam nav ienācis prātā pajautāt vai pārliecināties par LJF pieteikto sacensību statusu un kvalitātes atbilstību pasaules līmeņa sacensībām?
Lai rīkotu jebkādas sacensības, ir svarīgs finansiāls atbalsts, un faktiski bez tā, pašu organizatoru spēkiem tādas nav iespējams uzrīkot, bet, ja paši organizatori nesaprot, ko rīko un iesniedz nepatiesu informāciju par sacensību līmeni, tas jātraktē kā stulbums vai apzināta krāpšana?
LJF rīkotajās Pasaules kausa posma sacensībās iegūst kvalifikācijas punktus juniori, jaunie jātnieki, pieaugušie Eiropas čempionātam, Olimpiādes spēlēm, - varbūt nevajag kautrēties un paziņot, ka sporta bāzē Kleisti notiek arī Eiropas čempionāta un Olimpiādes posmi? Šādā kontekstā nepārsteidz arī LJF iesniegtā atskaite par 2022. gadu, kur pasaules līmeņa sacensībās jātnieku sportā ir piedalījies 141 jātnieks 16 sacensībās: https://lsfp.lv/assets/mediabox/documents/27/LSFP_kriteriju_punktu_aprekins_2023-public.pdf.
Nav skaidrs, kuri tieši jātnieki vai LJF ietilpstošie sporta veida sportisti ir piedalījušies un tieši kādās sacensībās, un LJF izdotajā bukletā tādi tiek minēti tikai daži – Kr. Neretnieks, parasportisti iejādē R.Snikus ar vienu zirgu divās konkurencēs un A.Muižniece, pajūgu braucēja A.Pavlovska un L.Aleksejeva pajūgu braukšanā ar poniju U25.
Lieki piebilst, ka Online PDF versijā bukletā šie dati ir laboti, un sportisku uzskaitījumu par dalību 2022. gada sacensībās var atrast tikai izdrukātā versijā, Diemžēl meli, datu labošana un viltošana nav nekas jauns esošajā LJF darbībā. Pat Valsts kontrole ir konstatējusi šmaukšanos ar finanšu datiem LJF grāmatvedības atskaitēs: https://zinas.tv3.lv/ekonomika/finanses/valsts-kontrole-cetras-sporta-federacijas-piekerusi-smaucoties-ar-gramatvedibas-atskaitem/.
Pārskatot 2022. gada Latvijas čempionātu rezultātus visos sporta veidos, diemžēl vairāk par 20 sportistiem nevar saskaitīt, turklāt viņu sniegums nevar pretendēt uz pasaules līmeņa sacensību līmeni, - tad kur ir atrodams šie 141 sportists, ko uzrāda LJF? Vai kāds to ir pārbaudījis? Tāpat tiek uzrādītas Tautas sporta sacensības ar 110 dalībniekiem, ko LJF 2022. gada kalendārā nevar atrast ne pie nolikumiem, ne rezultātiem.
Tas jau nebūtu nekas, un, kā saka, lai jau tiek, taču uz šo iesniegto datu pamata ir veikti aprēķini, piešķirti punkti un attiecīgi finansējums, kur LJF ir saņēmusi ikgadējo finansējumu kā visas federācijas, kā arī iekļuvusi TOP 20 federāciju sarakstā, kur tika piešķirts papildu finansējums – konkrēti 77 000 eiro apmērā, kas jāizlieto atbilstoši federācijas darbības jomai - sporta attīstībai, bērnu un jauniešu atbalstam.
Taču, ja izvērtē citu federāciju datus un LJF mega lielo sportistu skaitu un iesniegto sacensību, izvietojums TOP 20 federāciju sarakstā mainās, un attiecīgs vietu sadalījums ir tāds, kur TOP 20 pēdējā federācija ir Latvijas Handbola federācija, bet LJF nokrīt uz 22. vietu ar pieņēmumu, ka citi dati ir pareizi.
LJF 31,3717 punkti, faktiski 27,8486 (21. vieta), Latvijas Bobsleja un skeletona federācija ar 29,9705 ir 19. vietā, Latvijas Handbola federācija ar 28,3723 punktiem ir 20. vietā. Vai IZM, parakstot līgumu par finansējuma sadalījumu, vispār pārbaudīja datus, vai arī paļāvās uz Latvijas Sporta federāciju padomes aprēķiniem, un vai tos vispār kāds kontrolēja? Ir acīmredzama krāpniecība, kur nav noilguma, un par šo ir jāgriežas tiesībsargājošās iestādēs, jo, kā zināms, bez iesnieguma pārkāpumus var ignorēt.
Arī šogad ir problēmas ar finansējuma sadalīšanu sporta federācijām tieši nepareizo datu dēļ, ko IZM pati ir izveidojusi, bet nespēj izkontrolēt. Kā redzams, federācijas ir ļoti tālu no labas pārvaldības un izmanto dažādus veidus, lai tiktu pie naudas, - vai tomēr naudas sadales sistēma nav jāmaina un Excel tabulas vietā nav jāapzina reālas sportistu vajadzības un katra sporta veida izdevumi, jāizvirza mērķi un jāseko to izpildei? Jaunā Vienotība ir veiksmīgi iznīcinājusi pamatizglītības sistēmu, ieviešot Skola2030, tagad nākamais sarakstā ir sports.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
