Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jautājums par latviešu valodas lomu un vietu Latvijas valstī nepazūd no dienaskārtības jau kopš neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām. Lai cik absurdi tas neliktos valstī, kurā latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Jau vairāk nekā 30 gadu.

Fakti ir nesaudzīgi. Latviešu valoda ir pasaules mērogā mazizplatīta valoda, kurā runā mazāk par diviem miljoniem cilvēku. Taču tā ir mūsu, un kaut vai tāpēc vien tā mums ir dārga, tuva un mīļa. Kuru gribas lolot un aizsargāt. Kā jau mīļoto.

Diemžēl atbilde uz jautājumu - vai latviešu valoda ir dārga, tuva un mīļa visiem, kuriem tā ir dzimtā - nav viennozīmīga. Tieši tāpēc arī 30 gadu “pēc kara” joprojām par valodas jautājumiem jārunā atkal un atkal. Kur ir problēmas sakne?

Nicina tos, kuri paši sevi nicina

Saistībā ar visai kuriozo, lai neteiktu idiotisko lēmumu atbrīvot no latviešu valodas zināšanām personas ar psihiatra parakstītu izziņu kabatā Agnese Margeviča laikrakstā “Diena” raksta: “Modernajam krievu šovinismam īpaši gados jaunu tā propagandētāju vidū pat ir izteikta tendence demonstrēt, ka viņi savus kremliskos pasaules uzskatus var brīvi paust arī vēl pāris svešvalodās un latviešu valodas zināšanas viņiem intelektuālas pūles nerada, viņi to vienkārši nicina.”

Šajā citātā ir skaļi nosaukts darbības vārds, kuru ikdienas attieksmē pret latviešu valodu cenšamies nelietot. Jo tas ir nepatīkams, aizskarošs. “Viņi to (latviešu valodu) vienkārši nicina.” Konkrētajā citātā ar “viņiem” bija domāti “modernie krievu šovinisti”. Ar šiem “viņiem” viss skaidrs, bet ir arī citi, latviešu valodai ne mazāk bīstami “viņi”. Latvieši, kuriem latviešu valoda ir dzimtā, bet viņu attieksme pret to ir līdzīga.

Ja sakām A, tad jāsaka arī B. Ja kāds kaut ko nicina un ir vēlme to novērst, tad vispirms jānoskaidro, kāpēc nicina. Par cilvēkiem, kurus nicina, parasti saka - viņš/viņa pats sevi nemīl. Tas ir, nicina. Cilvēkus, kuriem ir pašcieņa, pašapziņa, nenicina. Viņus var ienīst, viņus var neieredzēt, viņus var gribēt iznīcināt, bet ne nicināt. Tā ir pavisam cita emocija.

Ar ārzemniekiem latviski taču nevar

Latviešu valoda ilgstoši ir atradusies pabērna lomā. Par spīti dažādiem centieniem paaugstināt tās prestižu valstiskām (likumdošanas) metodēm, tā 30 gadu pēc neatkarības atjaunošanas vēl joprojām neatrodas dominējošā stāvoklī valstī. Ne tikai mediju jomā, par ko šajās dienās Latvijas Radio izteicās NEPLP vadītājs Ivars Āboliņš. Arī sadzīvē. Vēl joprojām uz aizrādījumu - kāpēc jūs mani uzrunājat krieviski - var dzirdēt atbildi - bet uz pieres jau jums nav rakstīts, ka esat latvietis. Tātad, ja neesmu pārliecināts, ka otrs ir latvietis, tad uzrunāju krieviski. Absurds, bet tas daudziem šķiet normāli. Joprojām.

Pavisam nesen, braucot autobusā Rīga-Liepāja, Skrundas autoostā autobusa šoferis paziņoja stāvēšanas laiku ne tikai latviski, bet arī krieviski, un izkāpa uzsmēķēt. Piegāju pie viņa un pajautāju, kāpēc viņš sniedza šo paziņojumu krievu valodā. Vispirms šoferis nesaprata, par ko vispār runa. Viņam šī valodas dublēšana acīmredzot šķita pašsaprotama. Tad, kad viņš beidzot saprata, ka tas ir tāds kā pārmetums, viņš neslēpti sadusmojās un beigās nicīgi izmeta: “Man autobusā brauc ārzemnieki. Vai viņiem man latviski jāsaka?”

Šim šoferim latviešu valoda acīmredzot ir tāda “virtuves” valoda. Ar “ārzemniekiem” jārunā krieviski (?). Ja šāda attieksme pašiem pret savu valodu ir latviešiem, tad ko prasīt no tiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu?

Reiz Beļģijā, Ģentē, klaiņoju pa turienes viduslaiku cietoksni. Kāds itālis lūdza mani viņu nofotografēt uz cietokšņa torņu fona. Fotografēšanas laikā viņš nemitīgi mani koriģēja, kādā rakursā gribot tikt nofotografēts. Itāļu valodā. Beļģijā. Pirmajam pretimnācējam, kas pagadījās pa ceļam. Viņam ne prātā nenāca pajautāt: vai jūs runājat itāliski? Viņš pat necentās buldurēt lauzītā angļu valodā. Nesaku, ka tā būtu atdarināšanas cienīga prakse, bet tā tikai parāda, cik ļoti mēs ar “viņš jau nesaprot” savu valodu noniecinām.

Latviski neprot izteikties

Sabiedrība ir tā iekārtota, ka “vienkāršā” tauta skatās uz tās “augstākajiem slāņiem” un apzināti vai neapzināti cenšas tos atdarināt. Runas, ka visi ir vienlīdzīgi un var pastrīdēties, kurš uz ko skatās, atstāsim iekavās. Neviens neatdarina to, ko uzskata par zemāk stāvošu. Atdarina to, kam gribas līdzināties. Ko apbrīno. Apskauž.

Kāda ir izglītotākās, attīstītākās, pasauli vairāk redzējušās latviešu sabiedrības daļas attieksme pret savu valodu? Dažāda, bet ir ievērojama šīs “smalkās sabiedrības” daļa, kura ir latviešu valodai atbalstoša tikai vispārīgās frāzēs. Kā Saeimas deputāta zvērestā: svinīgi solu stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Taču tikai vārdos, ne darbos.

Attieksme visprecīzāk parādās it kā maznozīmīgos sīkumos. It kā garāmejošās detaļās, kurās izpaužas neapzinātais. Par kurām speciāli nepadomā un uz āru izlaužas dziļākais. Patiesais.

Piemēram, ierakstos sociālajos tīklos. Tā kā man tuvākais ir tviteris, šo vidi pārzinu labāk. Tviterī katram ir savs īss (līdz 160 zīmēm) viņu raksturojošs “bio”. Tas var būt gan amata, gan profesijas apraksts. Tas var būt kāds spārnots izteiciens, frāze, citāts. Tas var būt cilvēka dzīves principu apkopojums. Citiem vārdiem, jebkas, ko katrs uzskatījis par vajadzīgu par sevi pateikt. Vienalga kādā valodā. Kaut latīniski.

Ja paskatāmies uz šiem ierakstiem, tad redzam, ka lielai daļai cilvēku, kuri pozicionējas kā piederīgi progresīvai, izglītotai, nosacīti “smalkajai” sabiedrībai, šis “bio” rakstīts angļu valodā. Protams, sevis attaisnošanai viņi teiks, ka komunicē ar visu pasauli. Angļu valoda ir mūsdienu pasaules valoda, taču ar šīm atrunām nenoslēpt attieksmi pret savu dzimto valodu. Tā parādās, arī rakstot latviski, kad katrs otrais vārds ir anglicisms vai pat veselas frāzes tiek pateiktas angliski, jo “tā vieglāk” vai “tā precīzāk var pateikt domu”.

Abiem šiem “attaisnojumiem” - vieglāk un precīzāk - varētu piekrist, taču tad jāatzīstas nevērībā pret latviešu valodu. Atrast analogu izteikumu, kas tikpat precīzi atspoguļos domu, var arī latviski, bet tad mazliet jāiespringst. Vieglāk pateikt to, kas pirmais iešaujas prātā. Vienalga kādā valodā. Taču tā ir necieņa gan pret valodu, gan pret otru cilvēku, kam tas tiek teikts. Ja šī nevērība tiek uztverta kā pašsaprotama un, vienā teikumā jaucot dažādu valodu vārdus, cilvēks nejūt diskomfortu, tad viņš var teikt ko grib, ir absolūti skaidrs, ka viņš šo valodu nekādā vērtē netur.

Šeit arī nonākam pie latviešu valodas nicinājuma saknes. Ja jau pati latviešu “augstākā sabiedrība” savu valodu de facto nicina, tad kāpēc lai to cienītu tie, kuriem tā nav dzimtā valoda?

Kariķētais Švauksts glābj reālos švaukstus

Saistībā ar šo necieņu pret dzimto valodu, režisora Voldemāra Pūces 1968. gadā uzņemtā filma “Mērnieku laiki” ir izdarījusi latviešu sabiedrībai “lāča pakalpojumu”, veidojot tautas apziņā izkropļotu priekšstatu par atsevišķiem visos laikos populāriem sociāliem arhetipiem. Pēc brāļu Kaudzīšu romāna traģiskā sižeta uzņemtā filma pārvērsta gandrīz vai par komēdiju ar izteikti kariķētiem tēliem. Tādi personāži kā Prātnieks, Švauksts, Ķencis, Pietuka Krustiņš pārvērsti par klauniem līdzīgām karikatūrām, kaut reālajā dzīvē tie būtu ļoti cienījami cilvēki. Piemēram, Arvils Ašeradens, Selma Levrence, Jānis Iesalnieks, Kaspars Briškens, Daniels Pavļuts un citi.

Tieši kinematogrāfa kariķētā Švauksta tēla dēļ mūsdienu reālie, nekariķētie švauksti nerada atbilstošas asociācijas. Šādas karikatūras notrulina sabiedrības imūnsistēmu un neļauj atpazīt tās struktūrrežģi graujošos elementus. “Solīdā” sabiedrība ņirgājas nevis par modernajiem švaukstiem, bet gan par tiem, kuri cenšas latviešu valodu stiprināt. Stilīgi ir būt švaukstam, kurš katrā teikumā iepin kādu vārdu svešvalodā, nevis būt latviešu valodas aizstāvim, kurš cīnās pret šo švaukstību.

Stiprināt latviešu valodu skaitās murgaini

14. Saeimas deputāts, partijas “Progresīvie” līdzpriekšsēdētājs Atis Švinka raksta: “Dombrava rosina noteikt stingrākus ES pilsoņu uzturēšanās Latvijā nosacījumus. Kur šitādu murgu var izdomāt!” “Progresīvajam” deputātam nav svarīgi, ko patiesībā ir ierosinājis deputāts Jānis Dombrava. Ja kāds rosina stingrākus uzturēšanās nosacījumus, ar to domājot valodas prasības kaut zemākajā C līmenī, tātad tā ir murgaina doma.

Ievērojiet, nevis strīdīga, apšaubāma, grūti realizējama, ekonomiski neizdevīga, bet uzreiz - murgaina. Tātad noraidāma bez apspriešanas. Apņirdzama, stigmatizējama, dubļos ieminama.

Vēlreiz atkārtoju - kāda ideja ir izņirdzama kā visnicināmākā nožēlojamība? Prasība pēc kaut minimālām latviešu valodas zināšanām. Tās prasīt globālistu (marksistu, sorosiešu) acīs ir murgaini. Katrs pats var sev atbildēt uz jautājumu - kas vairāk nicina un nīcina latviešu valodu - kremlini vai globālisti? Vieni no vienas puses, bet otri - no otras.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Raidījumam “Nekā personīga” jāatsauc viltus ziņas

FotoStarptautiskais preču tirdzniecības uzņēmums „TELF AG” pieprasa atsaukt uz viltus ziņām balstītus apmelojumus, kurus kā sensacionālu sižetu “Caur Latviju akmeņogles eksportē firma, kas vainota “Vagner” grupas finansēšanā” svētdien, 15. janvārī skatītājiem piedāvāja Artas Ģigas (attēlā) vadītās producentu grupas  RedDotMedia raidījums “Nekā personīga”.
Lasīt visu...