Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Krievijas arvien nesekmīgākās uzbrukuma un okupācijas darbības Ukrainā, nolaižoties līdz marodierismam un genocīdam, liek atcerēties tikpat nesekmīgas operācijas Afganistānā un citur: Krievijas ģenerāļi prot nežēlīgi izliet nevis pretinieku karavīru, bet gan savējo asinis. 

Kopš sakāves Pirmajā pasaules karā, sakāves mūsu Neatkarības karā, vienlaicīgas sakāves no Igaunijas flotes rokas, no Polijas Republikas armijas neapturamā Pilsudska vadībā un vēl vairākām līdzvērtīgām sakāvēm Sarkanā armija centās izdarīt secinājumus pēc tam, kad to bija uzvarējuši vairāki pretinieki, kas daudz mazāki par padomju armiju.

Lai kādi šie secinājumi nebūtu, vēl atlikusī kaujas prasme aizgāja viņsaulē līdz ar staļiniskajām tīrīšanām un Lielo teroru 1937./1938. g., kad noslepkavoti vai deportēti tika tie Sarkanās armijas vidējā un augstākā sastāva virsnieki, kam bija sekmīga kauju vadības pieredze — sākot no izcelsmes dēļ “neuzticamiem”, tāpēc nošautiem (Jukums Vācietis, Pēteris “J. Bērziņš” Ķuzis), beidzot ar Konstantīnu Rokosovski, kuru centās nomērdēt Gulagā, bet bija tomēr spiesti atbrīvot, jo armijā nebija vairs palikuši kaut cik pieredzējuši virsnieki.

Vadību Sarkanajā armijā pārņemot tai komandējošā sastāva paaudzei, kuru personificē Žukovs — kareivju sistemātiskais dzinējs nāvē, viņiem nācās lūkot, kā tad īsti tā karošana notiek. Militārais vēsturnieks un rakstnieks Viktors Suvorovs, kura darbi plaši pieejami latviski, savā darbā “Uzvaras ēna” citē krievu ģenerālštāba dokumentus, kā krievi pētījuši hitleriešu sākotnējos panākumus Polijas, Nīderlandes, Beļģijas un Francijas okupēšanā, nonākot pie secinājuma — šajos gadījumos vācieši vispirms savākuši milzīgu skaitlisku un materiālu pārsvaru, tad nodevīgi klupuši virsū par Lielvāciju stipri mazākiem pretiniekiem, dažkārt pat bez kara pieteikšanas. Katrā no šiem gadījumiem nacistiem bijušas nepieciešamas 13, 15 vai 17 dienas, lai izdarītu nāvējošu triecienu. Toties sakaut britus gaisa karā nav izdevies, tāpat uz jūras ne.

Izejot no šiem apsvērumiem, kā arī pašu pieredzes karošanā Mongolijas teritorijā pret japāņiem 1939. gadā, krievi izstrādāja savu standarta operācijas plānu: sakoncentrēt vairākas armijas vienuviet un tad ar milzu pārspēku brukt virsū, vispirms uzlaižot pretiniekam savu gaisa desantu. Rezervē stāv svaigu kareivju un tehnikas masas, kas dažu dienu laikā pievienojas pirmajiem viļņiem. Uzbrukuma operācija (pie kam tā vienmēr ir uzbrukuma operācija — krievi nav pratuši aizsardzību ne Otrajā pasaules karā, ne vēlāk, jo nekad nav nopietni domājuši, ka vajadzētu iemācīties arī aizsargāties) tiek plānota uz 20 dienām, pēc kā iestājas uzvara. Teorētiski.

Šādu darbību krievi veica 1956. gadā Ungārijas apspiešanā, 1968. gada “Prāgas pavasara” apspiešanā, 1979. gada Ziemassvētkos, kad sākās uzbrukums Afganistānai. To pašu veica abos Čečenijas karos, 2008. gada uzbrukumā Gruzijai un 2014. g. Krimas aneksijā. Lielā mērā arī Donbasa karš no 2014. gada noritēja līdzīgi, taču tur tas tika darīts ar svešām rokām, aizsedzoties aiz L/DNR izkārtnes.

Citos gadījumos plānošana bijusi līdzīga, pat ja uzbrukuma plāni beigās netika īstenoti no krievu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ — daudz ir rakstīts, piemēram, par Staļina uzbrukuma plāniem Hitleram 1941. gada vasarā, tikai Hitlers paspēja pirmais dot triecienu Padomju Savienībai, kuras armija bija apmācīta un sagatavota vienīgi uzbrukumiem, ne aizsardzības veidošanai, tāpēc cieta neticamus zaudējumus.

Problēma rodas gadījumā, ja pretinieki iztur pirmo milzu triecienu un nemaz nedomā padoties. Tā, kā Ziemas karā un Turpinājuma karā to paveica Somija, bet astoņdesmitajos gados — Afganistānas kalnieši. 2014. gada vasarā sekmīgu prettriecienu separātistu ordām deva ukraiņu brīvprātīgie bataljoni, izdzenot teroristu grupējumus no Slovjanskas, Kramatorskas un citām vietām, samazinot viņu sākotnēji ieņemto Donbasa platību gandrīz par divām trešdaļām.

Pašreizējie notikumi ir kārtējā ilustrācija vienīgajai krievu uzbrukuma operācijai, ko viņi prot. Caur Baltkrievijas teritoriju nodevīgi uzbruka Kijivai, vienlaikus izsēdinot gaisa desantu Antonova lidlaukā pie Hostomeļas, un ātrā triecienā virzījās uz priekšu cauri Sumu un Čerņihivas apgabaliem, cenšoties dažu dienu laikā aplenkt galvaspilsētu. Tāda pati gaisa triecienu un aplenkuma operācija tika vērsta pret Harkivu, kur tā izgāzās, un Mikolajivu — Odesu, kur arī izgāzās.

Reālam karam nederīgi izrādījušies Krievijā dievinātie gaisa desantnieki jeb “VDV” — pirmās uzbrukuma nedēļas laikā pavisam tika konstatēti 11 gadījumi ar izpletņlēcēju desanta izmešanu, no kuriem tikai viens (Kahovkā) netika sakauts un iznīcināts. Vēl nederīgāki izrādījušies biedējošie “kadirovieši” — tie nemaz neriskē līst priekšējās rindās, priekšroku dodot selfiju taisīšanai aizmugurē, tāpēc nesen piedzīvojuši sakāvi no… burjatiem, kuri nav atļāvuši “kadiroviešiem” aizmugurē laupīt.

Reālā laika režīmā ikviens no mums var vērot, kā “maza, uzvaru nesoša kariņa” vietā krievi iestieg ielu kaujās pret mazāku, toties zvērīgi motivētu pretinieku ar gandrīz līdzvērtīgiem ieročiem, kam ir pilns civiliedzīvotāju atbalsts. Tas analizēts jau daudzkārt.

Ja skatāmies nevis taktisko līmeni, bet visas operācijas gaitu, tad kļūst redzama aksioma: kad sākotnējais 20 dienu operācijas plāns izgāzies, krieviem gluži vienkārši nav nekādas sapratnes, ko darīt tālāk. Ne tāda bija Otrajā pasaules karā, kad pēc sākotnējā uzbrukuma nav izdevies gūt panākumus, ne Afganistānā, ne Pirmajā Čečenijas karā, ne 2014. gada vasarā Donbasā, ne tagad.

Pēc Lielajā terorā iznīcinātās profesionālo virsnieku šķiras un vēl pāri palikušās kadru armijas krišanas 1941. gadā Sarkanā armija pārņēma pieeju, kas tuva hitleriešu “zibenskaram”: ar gaisa desanta zibenīgu izmešanu un plašiem, ātriem bruņutehnikas uzbrukumiem, kas ar savu pārāko manevrētspēju cenšas ielenkt pretiniekus. Krievu armija darīja līdzīgi, jo tas bija vienīgais, pret ko cīnoties viņi paši bija ieguvuši pieredzi.

Tālākajos gadu desmitos nākušas klāt šādas tādas idejas un jauni ieroči, taču operāciju plānošana, kā redzam šogad, palikusi nemainīga: ātrs, uzvarošs uzbrukums 20 dienās. Rezerves pulki nomaiņai tiek plānoti uz šādu uzbrukuma apjomu, tāpat lādiņu, raķešu, degvielas un rezerves daļu krājumi aizmugurē līdz ar pārtikas rezervēm.

Kamēr jāapspiež civiliedzīvotāji demokrātiskajā Prāgā, jāuzbrūk 8 miljonu valstij Gruzijai vai jāierīko Piedņestra 4 miljonu valstī Moldovā, tikmēr šādas operācijas parasti šo 20 dienu laikā sasniedz mērķi. Bet ko darīt “zibenskara” neizdošanās gadījumā? Ko tālāk? Kāds ir, kā teiktu angliski, “contingency plan”?

Afganistāna astoņdesmitajos, Čečenija deviņdesmitajos un Ukraina tagad pierāda: krievu armijai nav nekāda cita veida plānu. Uzbrukuma upuriem atliek noturēties pirmās 20 dienas, sākt pamazām sakaut Krievijas armiju, uzsākt pretuzbrukumus, un kara gaita pārlauzta. Jo Krievijai nav nekāda veida prasmes karam aizsardzībā vai kaut spējas pateikt ja ne publiski, tad vismaz sev: “Atnācām, ieraudzījām, aplauzāmies.” Karš var turpināties līdz brīdim, kamēr Krievija iekšēji sāks grīļoties, tomēr beigās krievi zaudēs, jautājums ir tikai — cik briesmīgi viņi zaudēs un cik nenormālu postu paspēs nodarīt upuru valstij.

Izgāžoties sākotnējai uzbrukuma operācijai (mūsu gadījumā tas ir — sakāve un pilnīga izvākšanās no Kijivas apkārtnes, Sumu un Čerņihivas apgabaliem, atspiešana no Mikolajivas uz Hersonu, apturēšana visās citās frontēs), krievi dara to pašu, ko Otrajā pasaules karā darīja Žukovs un viņam līdzīgie: jādzen slikti apbruņotas un nepietiekami apmācītas ierindnieku masas trulos triecienuzbrukumos. Vilni pēc viļņa, bataljonu pēc bataljona, pulku aiz pulka. Noguldīt tūkstošiem un tūkstošiem savu karavīru, nevis pretinieku.

Krievijas armijas neaptveramais stulbums, vispirms laimīgas sakritības rezultātā apejot Hersonu un ieņemot starptautisko lidostu pie Čornobajivkas priekšpilsētas, vēlāk radīja “Pirra uzvaru”: ikvienam tagad jau interesē pēc kara beigām uzzināt iemeslu, kāpēc krievi ik pēc vidēji četrām dienām atkal un atkal piepilda lidostas teritoriju ar savu tehniku un zaldātiem — to pašu vietu, kur ukraiņi jau 18 reizes viņus apsituši. Valsts aizstāvjiem pat artilērija nav jāpagriež uz citu vietu.

Maniakālā karavīru dzīšana virsū labi nomaskētiem pretiniekiem pie Izjumas ir tāda pati kā Otrā pasaules kara frontēs, sākot no pretuzbrukuma vāciešiem pie Jeļņas (1941.) un beidzot ar Berlīnes šturmēšanu kara beigās. Patiesību sakot, tā līdzinās 1943. gada Izjumas–Barvenkovas uzbrukumam, kurā krievi noguldīja vairāk nekā 10 tūkstošus savējo un vēl gandrīz 30 tūkstošus ievainojot, tam pretī iegūstot vienīgi ap 5000 kritušajiem un 11 tūkstošiem ievainoto pretinieku pusē — un krievi šo kauju beigās vienalga zaudēja, neraugoties uz savu kareivju un tehnikas dzīšanu nāvē. Plaši izskanējusi ir statistika — pirmajās 30 dienās, iebrūkot Ukrainā, krievi zaudēja lielāku kritušo kareivju skaitu nekā visos astoņdesmitajos gados Afganistānā, kopā skaitot. Tagad skaitlis vēl dubultojies.

Pagaidām nekas neliecina, ka krievi no sakāvēm Ukrainas ziemeļdaļā būtu jelko mācījušies. Tāpat pēc kārtējā iebrukuma izgāšanās tā pirmo 20 dienu laikā rīko vairākus nākamos ofensīvas viļņus, katru no tiem arī 20 dienu ilgumā, kur nodedzina vēl atlikušo dzīvo spēkus — bija uzbrukumi Čuhujivkas, Vasiļkivas, Vuhļedaras, pat Krivij Rihas virzienos, tagad notiek Izjumas un Kramatorskas virzienā.

Tāpēc ukraiņu puses runasvīrs Arestovičs var ar pārliecību komentēt — sākusies kārtējā krievu dzīšana virsū ukraiņu pozīcijām, tā ilgs vēl divas nedēļas, tad sāks noplakt. Pagaidām krievi uztur spiedienu kara gaitā, vienas nesekmīgas uzbrukuma operācijas beigās nekavējoties uzsākot nākamo kādā citā frontes sektorā, lai neļautu ukraiņiem sakoncentrēt pietiekamu tehnikas daudzumu pretuzbrukumam. Kad okupantu rezerves izsmelsies pilnībā, tad varēs pāriet prettriecienā arī Ukrainas dienvidos, tā kā pirms mēneša Sumu un Čerņihivas apgabalos. Jo visos gadījumos tā beigās ir.

Šie novērojumi ir cerīgi mums un citām valstīm, kam nelaimējas atrasties Krievijas tuvumā. Krievijas kara mašīna ir biedējoša tikai divas — trīs nedēļas. Ja tās iztur, tad pēc tam jau notikumu gaita mainās uz pretējo pusi. Kad Kremlis sāks zaudēt karu Ukrainā tik lielā mērā, ka Krievijas “varas vertikāle” būs tuvu sagrūšanai, tad savās pēdējās konvulsijās Kremlis var nolemt brukt virsū visiem, kas pagadās tuvumā. Un tad novērojumi par vienīgo operāciju veidu, kādu Krievijas armija zina un prot, būs noderīga, lai izturētu triecienu un pēc 20 dienām dotu pretsparu. Kā tur beigās palika ar to Abreni?

Kāpēc krievu aplenkumi izgāzās visur, izņemot vienīgi Hersonu:

https://pietiek.com/raksti/krievu_uzbrukums_izgazies_visur_ukraina,_iznemot_vienigi_hersonas_pilsetu_kadi_iemesli_sekmem_tiesi_tur__un_vai_latvijai_jasak_baidities/

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Politisko attiecību līmenis, kurš kādreiz šķistu neiedomājams cinisms, tiek uzdots kā pašsaprotama norma

FotoŠonedēļ Latvijas politikā notika sava veida fāzes pāreja. Nokāpšana vēl vienu līmeni zemāk. Nacionālā apvienība aicināja premjeru padzīt amatam nepiemērotu ministri, pret ko premjers, Saeimas spīkera vārdiem runājot, neiebilda, taču pie viena padzina arī citu ministru, pret kuru nevienam pretenziju nebija.
Lasīt visu...

6

Līdzšinējā ekonomikas ministra muļļāšanās un tās cena

FotoKrievijas karš Ukrainā tiek finansēts no gāzes un naftas eksporta ieņēmumiem, un no šī kara pirmās dienas Latvijas valdības uzdevums bija maksimāli ātri atteikties no Krievijas gāzes un nodrošināt alternatīvas piegādes par saprātīgu cenu. Gandrīz trīs mēnešu laikā par to atbildīgais ekonomikas ministrs neko no tā nav spējis izdarīt.
Lasīt visu...

13

Uzņēmēju organizācijas aicina ekonomikas ministra amatu saglabāt Jānim Vitenbergam

FotoŠobrīd, kad Latvija saskaras ar būtiskiem ģeopolitiskiem, sociāliem un ekonomiskiem izaicinājumiem, mēs, uzņēmējus pārstāvošās organizācijas un nozares, aicinām valdību un koalīcijas partnerus nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus.
Lasīt visu...

21

Krišjānis Kariņš ir uzsācis bērnišķīgu, bet vienlaikus bīstamu spēli

FotoVakar iekšlietu ministre Marija Golubeva paziņoja par savu demisiju šādiem vārdiem: “Ministru prezidents Kariņš, pakļaujoties nacionāļu ultimatīvajam spiedienam, ir nolēmis mani neatbalstīt. Šī būs mana pēdējā darba diena iekšlietu ministres amatā.”
Lasīt visu...

13

Šobrīd mainīt ekonomikas ministru ir bezatbildīgi

FotoLatvijas lielākā uzņēmēju biedrība – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) norāda, ka pieaugošās ekonomiskās krīzes un kara radīto sarežģījumu laikā mainīt ministru, kurš ir atbildīgs par daudzu šobrīd ļoti svarīgu jautājumu risināšanu, ir bezatbildīgi.
Lasīt visu...

21

Atgādinām, ka vairāk nekā trīsdesmit procentiem Latvijas pilsoņu dzimtā valoda ir krievu valoda

FotoSociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” valde pašreizējo situāciju Latvijā uzlūko ar nopietnām bažām. Atbildīgo institūciju nepārdomāta rīcība un atsevišķu valsts amatpersonu aizvainojuši izteikumi izraisījuši Latvijas sabiedrībā pastiprinātu spriedzi, kādu mūsu valstī nav nācies piedzīvot pēdējo gadu desmitu laikā.
Lasīt visu...

21

Daži jautājumi par pieminekļa nojaukšanu

FotoVai ir iespējams, ka padomju vadība, plānojot parku un pieminekli Rīgā, ņēma vērā arī to, ko Krievijā sauc par sadarbību ar vācu armiju Otrā pasaules kara laikā?
Lasīt visu...