Krievi ir nosprieduši – ja nav taustāmas jēgas no viņu balsīm parlamentā, tad balsos par klauniem, būs vismaz jautrāk
Jānis Urbanovičs03.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ukrainas karš liecina, ka pasaule nevar būt droša par globālo cilvēka saprātu. Putins ir pierādījis, ka civilizētā sabiedrībā 21. gadsimtā tas IR iespējams. Ukrainas karš iztukšo gan pasaules materiālās rezerves, gan emocijas. Latvijas iespaids uz globālām lietām nav liels. Taču mums jārīkojas, lai sakārtotu savu valsti un mēs būtu gatavi sliktākajiem scenārijiem, kuri diemžēl IR iespējami.
Nākotnes izaicinājumu priekšā mēs nestāvam kā vienota sabiedrība. Un tas ir mūsu Ahilleja papēdis, nevis nepietiekams karavīru vai tanku skaits.
Atjaunotās neatkarības 30 gados mēs no politiskās nācijas ideāla esam tikai attālinājušies, nevis tam pietuvojušies. Ekonomikā panākumu nav, valdošajai elitei vajag demonstrēt citus savus varoņdarbus. Latvijai jāsaprot, ka labumi no Eiropas nāks arvien skopāk – daudz no ES "taukiem" nosmēla pandēmija un vēl vairāk – karš. Un mēs atšķirībā no kaimiņiem saņemto atbalstu esam slikti ieguldījuši, vairāk apēduši. Mums bija pārāk daudz kāru mutu pie koalīcijas galda.
Kad valdošie pašu pieļauto atpalicību vairs nevar noslēpt, tad ar desmitkārtīgu jaudu "jāatkrievisko Latvija". Krievi (mūsu krievi!) pie visa vainīgi, kurš gan cits. Krievu valoda, kultūra, teātris, Puškins – nost! Ja vēl nesaprot, jāsarīko kādi paraugdemonstrējumi 2. decembrī – ārpolitiski būs kauns, bet iekšpolitiski noderēs! Viens no lielākajiem pēdējā laika paradoksiem – darīt visu, lai krievi pēc iespējas kuplākā skaitā atstātu Latviju, un vienlaikus žēloties, ka darbaspēka trūkuma dēļ vajadzēs atvērt vārtus migrācijai!
Šīs politikas izraisītā krievu vilšanās ir dziļāka, nekā latviešu sabiedrībai liekas. Viņi ir skaidri nolasījuši nacionāļu sūtīto "mesidžu" – jums nav un nebūs līdzvērtīgu tiesību šajā valstī. Jūs tās neizcīnīsiet parlamentā. "Saskaņa" mēģināja, bet 20 gadu laikā šie centieni nav vainagojušies ar panākumiem. Mums politikā nebija sabiedroto, jo pieprasījums ir pēc pretējā – nesaskaņas.
Satversmes preambulas "audžutēvs" un valdošās koalīcijas kodols atļaujas pasludināt, ka visas Saeimas deputātu balsis nav līdzvērtīgas. Vai ir iespējams vēl skaidrāk un aizskarošāk pateikt, ka "nevērtīgos deputātus" ievēlējuši mazāk vērtīgi pilsoņi?!
Un krievi ir nosprieduši – ja nav taustāmas jēgas no viņu balsīm parlamentā, tad balsos par klauniem, būs vismaz jautrāk. Tagad vieni tirgo krievu sāpi kā "TikTok" priekšnesumu, citi ar krieviem baida latviešus. Kopumā parlaments arvien smagāk degradē vienotas politiskas nācijas ideju.
Tas ir strupceļš. Cittautiešu pārdzīvojumus un cerības ir svarīgi apzināt – tā ir nacionālās politikas būtiska daļa. Jo īpaši tāpēc, ka kaimiņos ir karš. "Lielā dzimtene" ir tepat blakus, un tā modri vēro. Lai kā censtos mediju uzraudzītāji, Krievijas TV tiek pie sava skatītāja Latvijā. Stacionārā televizora apkarošana zaudē televizoram, kas mums katram ir kabatā un ko nav iespējams atslēgt. Krievija neatlaidīgi nodarbojas ar mūsu krieviem, jo mēs paši to augstprātīgi nedarām.
Ir zudusi ilūzija, ka pārskatāmā nākotnē Saeima iegūs pietiekamu viedumu, lai varētu integrācijas jautājumus risināt bez dusmām un aizspriedumiem. Parlamentārais diskurss diemžēl ir šovs, kur katrs orientējas uz savu auditoriju, kuras aplausus vēlēšanās grib izpelnīties.
Tāpēc šai problemātikai acīmredzot ir nepieciešama sava institūcija – nopietns, autoritatīvs un kompakts integrācijas lietu sekretariāts, kas strādātu pie problēmjautājumiem un rekomendācijām. Ar ekspertiem, kuru zināšanas un pieredze būtu starptautiski atzīta un cienījama. Ar cilvēkiem, kuri apzinātos savu misiju – apvienot, nešķelt. Es ticu, ka mums tādi ir – sociālo jautājumu pētnieki, tiesiskuma eksperti.
Integrācijas lietu institūcijai vajadzētu izstrādāt vispārējus principus, tostarp ētiskus, kas nedrīkst tikt pārkāpti attieksmē pret cittautiešiem. Kā viens no svarīgākajiem – viņu pašu iesaiste, kā tas pieņemts pilsoniskā sabiedrībā. Šīs institūcijas rezolūcijai vajadzētu būt uz katra likumprojekta, kas specifiski skar krievus un citas mazākumtautības.
Šāda institūcija jāveido izpildvarā: Valsts kancelejas, Ministru prezidenta vai kādas ministrijas pārraudzībā, - tas pat nav tik svarīgi. Izceļot problēmu analīzi un lēmumu sagatavošanu no politizētas vides Saeimā, ir iespēja plānveidīgam darbam un profesionālai pieejai. Tajā pašā laikā vērsties šajā institūcijā ar idejām un iesaistīties integrācijas problēmu risināšanā varētu visa spektra politiskie spēki.
Krievi – vismaz ceturtā daļa no mūsu valsts pilsoņu kopuma. Ar dažādiem uzskatiem, ar atšķirīgu izpratni par savu vietu Latvijā. Milzīga rezerve visam politiskajam spektram, ja katrs politiskais virziens viņus iesaistītu, nevis atgrūstu. Varai vajadzētu būt ieinteresētai šādi meklēt izeju no strupceļa, apzinoties gan pastāvošos iekšējos draudus, gan savas potenciālās iespējas.
Laiks negaida. Pasaule dzīvo turbulentā periodā. Mums jārīkojas, jo integrētu sabiedrību nevar izveidot "rīt uz brokastlaiku", tas prasīs gadus. Bet mūsu Ahilleja papēdis ir vilinošs mērķis tiem, kas gribētu Latviju spridzināt no iekšienes.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
