Iesaki rakstu: 
Nepārstāstīšu fašisma izveides vēsturi, tikai atgādināšu, ka fašisms ir politiska ideoloģija un politiska kustība, kuru raksturo totalitārisms, militārisms, radikāls nacionālisms, revizionisms un ekspansionisms. Nacisms savukārt iepriekšminētajām pazīmēm pievieno vēl vienu – vienas nācijas (vai rases) paaugstināšanu pār citām.
Arī etatisms ir bijis gan fašisma, gan nacionālsociālisma, gan padomju sociālisma būvētājiem tīkams, jo tas nosaka, ka valsts ir viss, bet indivīds ir gandrīz nekas, ja nu tikai skrūvīte lielajā mehānismā, kas pastāv it kā tautas labā, bet praksē parasti tikai šaura loka izredzēto labā. Ja autoritāra sistēma kontrolē pārsvarā publisko telpu, tad totalitāra iespiežas arī cilvēka personiskajā dzīvē un nerespektē privātumu.
Vladimirs Putins ir panācis, ka Krievijā nav vēlēšanu, nav parlamenta, nav politisko partiju un nav varas dalīšanas, kas, piemēram, nodrošinātu tiesu darbības neatkarību. Ir visu nosaukto institūtu fikcija, kam pie fasādes piekārti tie paši nosaukumi, kas pie mums, bet saturs ir atšķirīgs. Nav brīvu mediju; vēl nesen bija, bet nu vairs nav. Nav pulcēšanās, vārda un reliģijas brīvības.
Maskavas patriarhāts ir pacelts virs citiem, un tā vadība apkalpo Kremli. Ir palikusi daļēja pārvietošanās brīvība (daļēja, jo parādniekus neizlaiž no valsts, ārzemju ceļošanas pases ir mazākumam); ir paredzams, ka Krievija zaudēs daudz iedzīvotāju, līdzīgi kā tas notika Austrumvācijā, kamēr Berlīnē neuzcēla sienu.
Jau pirms Krievijas masīvā kara uzsākšanas pret Ukrainu politikas pētnieki ir skatījuši Vladimira Putina režīmu caur fašisma teorijas prizmu. Pirms vairākiem gadiem vācu pētnieks Andreass Umlands skaidroja, ka Aleksandra Dugina neoeirāzisma idejas lielā mērā atbilst fašisma rāmim.
2021. gadā ASV zinātniece, kura specializējas Krievijas un Centrālās Āzijas pētniecībā, Marlēna Laruelle (Marlene Laruelle) publicēja grāmatu ar nosaukumu "Vai Krievija ir fašistiska?". 2022. gada 24. februāra notikumi pavirzīja vairāku pētnieku vērtējumu par mūsdienu Krieviju kā fašistisku. Šis raksts ir neliels papildinājums diskusijai, kas jau ir izvērtusies visai plaša.
Pēctecība un mantojums
Kāpēc pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībā par Vāciju runāja kā par fašistisku, nevis nacionālsociālistisku? Jo vārds "sociālisms" drīkstēja parādīties tikai pozitīvā kontekstā valstī, kurā tika būvēts "parastais" un pēc tam arī "attīstītais" sociālisms. Tam bija jānoslēdzas ar komunisma izveidi 1980. gadā, kā to solīja enerģiskais Ņikita Hruščovs. Kāpēc Padomju Savienībā pēc kara detalizēti un publiski neanalizēja, kas ir fašisms?
Jo pārāk daudz tā pazīmju sakrita ar padomju režīmu. Starp tiem arī militārisms, ko akcentēja ikgadējās militārās parādes, kuras sākās nevis uzreiz pēc kara, bet vēlāk, kad patiesība par kara šausmām un nemākulīgajiem sarkanajiem karavadoņiem sāka aizmirsties.
Viena no atšķirībām starp nacionālsociālismu (nacismu), fašismu un komunismu ir tāda, ka pirmie divi pieļauj privātīpašumu un uzņēmējdarbību, bet komunisti savā vājprātā un "jaunā cilvēka veidošanā" gāja tālāk un padarīja indivīdus par pelēku, nevarīgu masu. Pilsonisko sabiedrību veicina ne jau tikai NVO, bet arī no valsts varas finansiāli neatkarīgi indivīdi, kuriem ir dūša pateikt "nē" vadoņiem.
Harisma un vadoņa kults
Ja fašisma un nacionālsociālisma būvniecību parasti vada ar harismu un oratora spējām apveltīti indivīdi (atcerēsimies Hitlera treniņus žestikulācijā spoguļa priekšā), tad Krievijā pat tas nebija nepieciešams, jo tur katru apņēmības pilnu pilsoni varēja (un var) iecelt par caru. Paskatieties Staļina publisko runu ierakstus! Harisma – nulle, toties galvas var efektīvi nocirst, tāpēc baidieties!
Nesaprotu īsti tos, kuri saka, ka Putins esot ļoti harismātisks. Tā ir TV konstruēta – dusmīga cilvēka – "harisma"; tādiem vēlas izrādīt lišķību traumētas dvēseles, kuras uz agresiju reaģē ar izdabāšanu. Redzējāt Putina svaigāko runu necauršaujamā stikla būrī stadionā? Kādā citā dzīvē, uz kādas citas planētas varētu notikt Borisa Ņemcova un Vladimira Putina TV debates tiešraidē. Kurš uzvarētu?
Fašistisku valstu līderi parasti sevi personificē ar visu tautu un valsti. Vjačeslavs Volodins paziņoja: "Ir Putins, ir Krievija. Nav Putina – nav Krievijas." Lišķu svīta ir vēl viena autoritāru un totalitāru valstu pazīme. Arī fašismā neiztiek bez līdera kulta. Franču karalis Luiss XIV teica: "Valsts esmu es." Hitlers turpināja: "Viena tauta, viena valsts (impērija), viens vadonis!" Putinu kā "nacionālo līderi" kultivē jau sen. Jau pirms vairākiem gadiem krievu meitenes rakstīja uz T krekliem: "Porvu za Putina!"
Tipisks personības kulta raidījums ir "Rossija TV" cepums – "Rossija, Kremļ, Putin", kur Vladimirs Solovjovs ar savu kolēģi visu raidījuma laiku jūsmo par vadoni: labs, gudrs, tālredzīgs, spēcīgs utt. Savulaik arī Nils Ušakovs ziņoja, ka Putins ir labākais, kas mums var būt. Turklāt viņš kritizēja sankcijas pret Krieviju, kuras bija tās amatpersonām noteiktas agresijas pret Ukrainu dēļ.
Tagad saskaņieši runā citādi. "Mazs karš", kurā gāja bojā aptuveni 14 000 cilvēku, bija pieņemams, bet "liels karš" nav? Ja desantnieki apmaldās atvaļinājumā Ukrainā un nogalina simtu, tad nav slepkavas, bet, ja nogalina tūkstoti darba laikā, tad ir? Saskaņiešu prāti taču bija saskaņā ar kara sākumu, kāpēc ar tā paša kara turpinājumu vairs nav?
Militārisms, revanšisms
Ja Hitlers vēlējās novērst Versaļas līguma netaisnību, tad Putins vēlas pārskatīt pasaules kārtību pēc Aukstā kara. Fašisma un nacisma militārisms un sevis kūdīšana uz karu arī visbeidzot noved pie kara. Vardarbības glorifikācija romantizē karu un sauc: "Varam atkārtot!" Fašistiem parasti veicas sākumā, bet tad tie neglābjami zaudē. Putinam tagad bajāri par sliktu – nemāk karot, izzaguši visu... Hitlers arī esot bijis vīlies, viņa armija neattaisnoja fīrera doto augsto misiju.
Līdzība starp abiem vadoņiem aizvien pieaug. Putina režīms atšķiras no Hitlera veidotā, jo Krievijā zog un melo tādos apmēros, kādi eiropiešiem sapņos nav rādījušies. Un tad, kad vadonis saka "Vperjod Rossija!", tāds konfeti ("hlapušku") paukšķis vien sanāk, jo tankos nav aprīkojuma... Te, protams, pārspīlēju, jo Otrajā pasaules karā pārbaudītā "lielgabalu gaļas" metode zināmā mērā joprojām strādā. Ja nav žēl savu kareivju, tad tā ir tāda sadistiska priekšrocība, kādu iegūst tas, kurš ļauj sev iedurt dunci kājā, tad izvelk to un nodur uzbrucēju.
Traģiskā situācijā nonāk tas mazākums Krievijā, kas vēlas un spēj dzīvot bez vadoņa stingrās rokas. Krievijā, bez šaubām, ir tādi cilvēki. Nesen noskatījos "YouTube" interviju ar cilvēku, kurš nebaidās no Putina, – kinorežisoru Aleksandru Sokurovu. Tas ir pats labākais, ko esmu skatījies un klausījies krieviski pēdējo divu mēnešu laikā. Intervija ir pilna lielu sāpju, ko izjūt inteliģenta personība, kura apzinās daudzu Krievijas iedzīvotāju politiskā vājprāta un morālās degradācijas mērogu.
Tās ir sāpes, kas rodas, iedziļinoties ordas sadisma tradīciju dzīvotspējā no Maskavijas līdz pat mūsdienu Krievijai, kuras kareivji slepkavo, spīdzina, izvaro un zog visu, ko var nozagt. Sokurovs jau ap 2007. gadu teica – ja Kremlis tā turpinās, tad būs karš ar Ukrainu un Kazahstānu. Viņā, protams, neklausījās tie, kuriem vajadzēja "piļīt" naftas dolāru radīto budžetu.
Tas turklāt bija jādala bez konkurentiem, tāpēc 2007. gadā Putins Minhenes Drošības forumā paziņoja, ka tiek nolaists jaunais dzelzs priekškars. Ja padomju komunisti runāja par kādu utopisku, nepiepildāmu komunisma ideju un tāpēc karoja Aukstajā karā, tad putinisti nolaida priekškaru ar uzrakstu "Krievu pasaule", bet patiesībā īstais mērķis bija "piļīt" budžetu, zagt un valdīt pār kaimiņiem.
Lielā ideja? Drīzāk lielā manipulēšana
Vai Hitlers neoperēja ar stipri piepucētiem stāstiem par ģermāņu skaisto, harmonisko pagātni, kam bija jākalpo par utopiskās nākotnes tēlu? Hitlers (un Musolīni) daudz ko režīma ārējam ietērpam paņēma no Romas, - gan gājienus ar ģerboņiem, ērgļiem un karogiem, gan rokas sveicienu.
Pūlis, kas uzgavilē fīreram, darbojas kā manipulēšanas rīks, jo mūsu uztvere izstrādā jokus: ja redzam, ka kāds bariņš ir sajūsmā par kādu, kas stāv uz postamenta, tad mums var sākt likties, ka gan jau ir kāds nopietns iemesls, kāpēc visi ir sajūsmā. Šo metodi sabiedriskajās attiecībās lieto daudzi, pat tie, kuri spriež demokrātiski. Simboli ir svarīgi režīma tēla veidošanai. Ar Georga lentīti nepietika; Z burts gan tikai vēl vairāk palīdz vilkt paralēles ar svastiku un nacistiem.
Krievi tiek pasludināti par labākiem nekā ukraiņi. Krieviem drīkst būt valsts, ukraiņiem – ne. Denacifikācija Ukrainā patiesībā ir iecerēta kā de-ukrainizācija. Un šāda Kremļa pieeja līdzinās nacismam. Varbūt pašā Krievijā ir jāīsteno denacifikācija un demilitarizācija? Satrakojies "Krievu pasaules" būvētājs un PSRS mantinieks, kurš biedē pasauli ir kodolieročiem, neļauj normāli dzīvot savai tautai (tās daļai viņš gan patīk) un arī citām ne. Viss ukrainiskais tiek pasludināts par ļaunu fikciju, un tiek runāts par "ukraiņu jautājuma galējo risinājumu", līdzīgi kā tika runāts par "ebreju jautājuma galējo risinājumu".
"Marvel" kompānijas vadītājs reiz skaidroja vienkāršu Holivudas filmu "ģeometriju" – varonim noteikti vajag antivaroni. Varonim ir superspējas, un arī antivaronim tādas ir, citādi nebūtu drāmas, bet bez drāmas nevar, jo skatītājs iemigs. Kremlim te viss sanāk tik neveikli. Putins biezā (lai gan ļoti dārgā – importa) "pufaikā" stikla būrī neveikli žestikulē, tautas sajūsma tāda pavāja, bet pagaidām pietiekama.
Meklējam antivaroni – ja mūsējais ir antifašists, tad vajag fašistu. Ir atrasts – Ukrainas spēku virspavēlnieks Volodimirs Zelenskis tiek izvēlēts par nacistu. Bet, ak vai, ebrejs taču! Nekas – Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs steidz paskaidrot, ka arī ebreji varot būt nacisti... Te komentāri lieki.
Patiesā ideja: vara un nauda
Kā trāpīgi raksta Maija Kūle: "Kļūst redzams, ka Krievijas karam Ukrainā nav viltīgas filozofiski ideoloģiskas bāzes, izņemot izredzētības tēmu un slāvu identitātes vienādošanu." Filozofe turpina: "Ukraina pašlaik ne tikai karo, bet arī audzina pasauli. Tomēr pasaules vēsturiskajā gaitā patlaban ir iesaistījušies vēl lielāki "pūķi" nekā karš Ukrainā. Šo pavērsienu piedāvāju nosaukt par jauna Gribas laikmeta sākumu. Kad valda griba, dzīves formas mainās – vairāk spēka, lielāki izaicinājumi, mazāk argumentācijas utt."
"Gribas laikmeta" ideja virza uz pārdomām. Georgijs Gurdžijevs esot mācījis gan Staļinu, gan nacistus, kā vadīt pūli. Mēness visus pievelk, visa dzīvā radība tam pakļaujas; vajag tikai mēnesi, pūlis "pavilksies". Stipra personība ar pārliecību un harismu var aizvest pūli arī uz bedri. Un tad vēl Nīčes un Gurdžijeva "pārcilvēka" idejas, kuras var interpretēt tik dažādi.
Rainis to tulkoja gandrīz bībeliskā izpratnē: tas spēj visu, kas spēj aizliegt sevi visu, pārvēršas par sirdsskaidro Antiņu, kurš tiek stikla kalnā. Šajā stāstā nav "gribas laikmeta" vardarbības. Savukārt Hitleram līdzīgas idejas pārvēršas par "maksimizētās gribas cilvēka" valdīšanu pār neizlēmīgajiem un veselām tautām. Vai scientoloģija (scientology) nemāca ko līdzīgu? Vieni valda, otri pakļaujas.
Nu, un tad tie gribas maksimizētāji, izmantojot pūļa vadīšanas tehnoloģijas, sasniedz visu vai ļoti daudz, bet triumfa vietā ir katastrofa, jo Dievs apstādina augstprātīgos. Notiek kas negaidīts, Hitlera plānus pabojāja ziemas sals, kas būtiski traucēja iekarot Krieviju. Un tad pašiem vadoņiem sakāpj galvā, viņi sajūtas lielāki kara speciālisti nekā ģenerāļi. Hitlera lēmuma cena par pagriezienu uz Krievijas dienvidiem bija Maskavas neiekarošana. Vai Putins pareizi novērtēja Ukrainas gribu un spēju aizsargāties?
Paliek impēriska ideja, masīva propaganda un meli par visu, tai skaitā par Krievijas elites konservatīvismu. Daži Latvijas radikālie liberāļi palīdz Putinam melot, jo sasaista viņu ar konservatīvismu kā tādu. Tā ir ļoti virspusēja pieeja Putina režīma būtībai. Eiropas un ASV konservatīvisma politiskā ideoloģija atbalsta likuma varu, un tieši likuma vara un tiesiskums, nevis liberālisms, ir īstais Putina režīma ienaidnieks.
Putina draugu loks drīzāk izskatās pēc "zapadņikiem"-hedonistiem, kuru mērķis ir baudu maksimizācija un vara, nevis tradicionālās vērtības. Pēdējo desmit gadu laikā ir redzams, kā karojošs mazākums Latvijā piemēra jaunā autoritārisma formas tērpus, pasludinot konservatīvu pārliecību par tumsonību un aizmirstot par toleranci brīdī, kad jārunā ar kādu, kurš domā atšķirīgi.
Nobeigumā: drosme un pazemība
Putins, nākot pie varas, lēma, ka ir jāatjauno krievu pašapziņa un lepnums par valsti, kas bija cietusi, jo deviņdesmitajos gados viņi ieskatījās patiesībai acīs. Patiesībai par cilvēku nīdēšanu savā valstī un tādu pašu nīdēšanu kaimiņvalstīs. Ko tādā situācijā darīt? Būt patiesam pret sevi, lūgt piedošanu kaimiņiem, kuri ir cietuši tevis dēļ. Un tad piedot arī sev pašam un dzīvot atšķirīgi no ierastā. Lai ko tādu paveiktu, ir jābūt drosmei un pazemībai.
Abu šo elementu pietrūka Krievijā, un Putins izvēlējās ļaunu ceļu, ko ilustrē devīze: visi ir nelieši, citi nav labāki par mums, un, ja kāds mums atgādinās par mūsu (vai mūsu priekšteču) vainu, tad tā dabūs pa galvu, ka maz neliksies...
Ieskatīties patiesībai acīs par sevis nodarīto var būt sāpīgi, bet godīga refleksija par pagātni var būt pirmais solis ceļā uz brīvību. Nedomāju, ka vāciešiem un japāņiem tas nācās viegli. Putins un liela daļa krievu izvēlējās verdzību, ko iepriekšējais KF kultūras ministrs Medinskis nosauca par "pozitīvo vēsturi" un pasludināja, ka Krievijas vēsturi rakstīs tikai un vienīgi pati Krievija.
Praksē tas nozīmē selektīvu pieeju vēsturei, kas rezultējās kā Staļina popularitātes pieaugums Putina valdīšanas laikā. Ir cilvēki, kuri spēj būt tikai vergi vai vergturi; brīvība ir par sarežģītu, jo tā prasa uzņemties atbildību par sevi un pārtraukt vainot citus savās nelaimēs. Tagad, kad kritizējam putinistus, mūs apsūdz rusofobijā. Protams, kurš gan šaubījās, ka latvieši pie visa vainīgi?! Mēs esam globāla nācija, bez mūsu ziņas nekas nenotiek...
Putins soli pa solim ir gājis Hitlera pēdās. Tie, kuri visskaļāk kliedza: "Sitiet fašistus!", paši de facto runā un rīkojas kā fašisti. Ja radījums pēkšķ kā pīle, iet kā pīle, peld, lido un izskatās kā pīle, tad tā ir pīle. Līdera paaugstināšana (kults), propaganda, militarizācija, revanšisms, olimpiāde (kā līdera kulta katalizators), "Krievu pasaule" (toreiz – ģeopolitiķa Haushofera "dzīves telpa"), jaunie putinisti – "Naši" (toreiz – "Hitlerjugend"), ukraiņu (toreiz – ebreju) jautājuma galējais risinājums, Krimas aneksija (toreiz – Čehoslovākijas reģiona), karš, ASV "Lend-Lease" ukraiņiem (toreiz – PSRS, Lielbritānijai u. c.). Kāds būs fināls?
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
