Krievijas psiholoģiskās operācijas: veļasmašīnu zagļi biedē civilizēto pasauli
Andis Kudors15.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kur ir manas bērnības laiku krievu humānisma pilno multiplikācijas filmu un bērnu pasaku labās sekas kaimiņvalstī? Tās ir izčibējušas, izkūpējušas gaisā. Vai vispār bijušas? Mūsdienu Krievijas vara asociējas ar kaut ko ļoti tālu no minētā. To drīzāk varētu salīdzināt ar prastu, agresīvu, zaglīgu, kompleksu nomocītu, iereibušu "mužiku". Un rokās vēl runga (šoreiz kodolierocis). Tas ir "kolektīvais putins", liels pūķis, kurš sastāv no miljoniem. Krievija nespēj uzvarēt Ukrainu konvencionālā karā, tāpēc sava vājuma dēļ draud ar kodolieročiem: "Baidieties, mēs esam traki!"
Bailes kā nepieciešamā auditorijas reakcija ir izmantotas informācijas karos jau daudzu gadsimtu laikā. Bailes var izraisīt agresīvu reakciju vai, tieši pretēji, paralizēt un nepieļaut nekādu pretdarbību. Bailes tiek izmantotas, lai ietekmētu ārvalstu iedzīvotājus kara laikā, un šajā ziņā Ukrainas piemērs ir ļoti spilgts. Izdevums "The Economist" jau 2014. gadā vēstīja, ka Krievijas propagandists Dmitrijs Kiseļevs cenšas nodarboties ar aģitāciju un mobilizēt auditoriju, lai vairotu naidu un bailes.1
Psiholoģiskās operācijas
Biedēšana ir svarīgs elements psiholoģiskajās operācijās, kas ir daļa no informācijas kara. Ja Pirmā pasaules kara laikā no zemu un lēni lidojošas lidmašīnas varēja izmest skrejlapas pretinieka kareivju uzrunāšanai, tad mūsdienu informācijas kara metožu un instrumentu klāsts ir ārkārtīgi plašs. Kā informācijas kara metodes bieži tiek minētas ietekmes operācijas, psiholoģiskās operācijas, refleksīvā kontrole, informatīvais maldināšanas aizsegs ("maskirovka" – krievu val.) u.c.
Ir autori, kuri atsevišķi izdala jēdzienu "psiholoģiskais karš" (psychological warfare), kura ietvarā tiek īstenotas psiholoģiskās operācijas. Nikolass Kalls (Nicholas J. Cull) psiholoģisko karu sauc par publiskās diplomātijas "paralēlo aktivitāti". Atbilstoši Kalla definīcijai psiholoģiskais karš ir "aktiera komunikācijas izmantošana, lai sasniegtu mērķus kara laikā, parasti komunicējot ar pretinieka sabiedrību. Tipiski piemēri ir pretinieka pretošanās gribas mazināšana vai padošanās veicināšana, vai arī šķelšanās pretinieku rindās".2
Ja Kalla definīcija izceļ psiholoģiskā kara tiešu saikni ar militāro dimensiju, tad Tomasa Nissena (Thomas Elkjer Nissen) definīcija der arī darbībām miera laikā. Viņš norāda, ka psiholoģiskās operācijas "ietekmē mērķa auditorijas vērtības un uzskatu sistēmu, tās uztveri, emocijas, motivāciju, argumentāciju un – ideālajā variantā – uzvedību".3
Informācijas kara (un tā sastāvdaļas – psiholoģiskās operācijas) jēdziena sākotnējā izpratne ir saistīta ar aktīvu karadarbību un pretinieka kareivju un civilpersonu noskaņojuma ietekmēšanu. Biedēt ar kodolieročiem šajā kontekstā nozīmē – ietekmēt Rietumu valstu sabiedrību tā, lai cilvēki baidītos no kodolkara un aicinātu savas valdības pārtraukt palīdzības sniegšanu Ukrainai.
Baiļu kultivēšana
Bailes vispirms jau ir Vladimira Putina iekšpolitikas instruments, kas ir palīdzējis viņam palikt pie varas ļoti ilgi. Tā ir biedēšana ar ārējo apdraudējumu – NATO, kas esot ielenkusi miermīlīgo Krieviju un tūlīt, tūlīt uzbrukšot. Krievijas varas propagandisti biedē savas valsts iedzīvotājus, kultivējot idejas par cietoksni "Krievija", ko ielenkuši ienaidnieki, tāpēc visiem ir jāapvienojas ap vadoni Putinu. Arī savu politisko oponentu biedēšana ar spēka lietošanu (un arī reāla lietošana) valsts iekšienē ir Putina rīks pret nepaklausīgajiem. Kopš 2022. gada februāra bailes ir Krievijas informācijas kara centrālā tēma.
Jau pašā kara sākumā, 28. februārī Putins pavēlēja Krievijas kodolspēkiem pāriet uz "īpašu kaujas dienesta režīmu" – paaugstinātas gatavības stāvokli. 2022. gada 20. aprīlī Krievija veica starpkontinentālās ballistiskās raķetes "Sarmat" izmēģinājumu. Putins teica, ka jaunā modeļa ierocis varot pārspēt jebkuru pretraķešu aizsardzību un ka tam vajadzētu likt valstīm, kuras draud Krievijai, pārdomāt. 24. aprīlī, acīmredzot atbildot uz ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena tikšanos ar Volodimiru Zelenski Kijivā iepriekšējā dienā, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka turpmāk atbalsts Ukrainai var radīt spriedzi, kas potenciāli varētu novest pie Trešā pasaules kara.
Tālāk – vairāk. 21. septembrī, paziņojot par t.s. daļējo mobilizāciju, Putins sacīja, ka Krievija "izmantos visus mūsu rīcībā esošos līdzekļus", lai aizstāvētu savu teritoriju. Vārdi "visus līdzekļus" nozīmē mājienu par kodolieročiem. Lai mēs ticētu, diktators piebilda, kas tas neesot blefs. Vēl Putins teica, ka Krievijas kodolieroči ir labāk attīstīti nekā NATO. Nu ja, un Krievijas armija ir stiprāka nekā Ukrainas... Tāpēc tā okupēja visu Ukrainu trīs dienās, kā solīts...
Ar kodolieročiem ir biedējuši arī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un bijušais "svarīga amata pienākumu izpildītājs uz laiku" Dmitrijs Medvedevs. Un tad vēl Krievijas uzbrukuma ministrs Sergejs Šoigu sāka apsūdzēt Ukrainu par gatavošanos savā teritorijā izmantot radioaktīvu netīro bumbu, izraisot Rietumos bažas, ka Krievija pati varētu to izdarīt. Viss minētais ir tikai daļa no daudzajiem kodoldraudu piemēriem. Lai aprakstītu Vladimira Solovjova naida šova kliedzēju regulāros draudus, varētu izdot grāmatu. Varētu, bet nevajag.
Britiem– raķetes, Latvijai –"atbrīvošana"
Nesen "Delfi" vēstīja, ka Valsts drošības dienests (VDD) aizturējis prokremlisko blogeri Tatjanu Andrijecu, kura ir viena no "Telegram" kanāla "Baltijas antifašisti" administratoriem un moderatoriem. Andrijeca kopš 2022. gada augusta dzīvoja Krievijā, nu ir atgriezusies Latvijā, lai biedētu latviešus. "Baltijas antifašistu" darbība precīzi ierāmējas psiholoģisko operāciju teorijā un praksē kā biedēšanas līdzeklis. Par "antifašistiem" sevi dēvējošie sola "atbrīvot" Latviju no fašistiem un veido cilvēku sarakstus.
Esam jau tos antifašistus redzējuši un novērojuši, ka viņiem neveicas ar pašu fašistu atrašanu. Vajadzētu meklēt Krievijā, tad izdotos viegli. "Baltijas antifašisti" aicina vākt informāciju par Latvijas amatpersonām, kas atbalstīja okupekļa gāšanu un kuras stingri iestājas par Ukrainas atbalstīšanu. Tāpat tiek biedēti tie, kas jau karo Ukrainas pusē, un tie, kas iestājas par latvisku Latviju. Katrai auditorijai savi draudi. Francijai, Vācijai, ASV, Polijai un Lielbritānijai – kodoldraudi, Baltijas valstīm – "atbrīvošana". Abos gadījumos dominē naids un baiļu kultivēšana.
Noslēgumā
Viens no Putinam opozīcijā esošiem politologiem regulāri stāsta, ka Putins ir slims un traks. Bet ar trakajiem, kā māca paruna, tikai pa labam. Nez, kurš no Krievijas specdienestiem čukst vārdus priekšā tam politologam, kurš lielās, ka viņam ir pazīstami "insaideri" Kremlī? Kaut kādā ziņā jau var teikt, ka Krievijas varenie ir traki, bet varbūt drīzāk viņus varētu uzskatīt par mežonīgiem, aukstasinīgiem noziedzniekiem, kuriem biedēt ir daļa no dzīvesveida? Paši baidās un biedē citus; kur bailes, tur agresija.
Turklāt šiem biedētājiem ir jāzina – ja viņi tomēr kādreiz lemtu par lielu vai mazu kodolieroču lietošanu, tad paši pēc tam nekur nevarēs noslēpties, ne Venecuēlā, ne Ķīnā, ne kādā sniega cilvēku alā Altajā. Viņus atradīs. Vēl vairāk – viņu radinieki nevarēs iztērēt nozagtos miljardus, jo tie būs jāatdod Ukrainas atjaunošanai.
Sākot karu, Putins piedraudēja Rietumiem ar katastrofālām sekām, ja tie iesaistīsies Ukrainas atbalstīšanā. Rietumi iesaistījās – nu, kur ir tās sekas? Laiku pa laikam tika vilktas vēl citas "sarkanās līnijas", kuras jau sen ir pārkāptas, bet seku kā nav, tā nav. Sāku rakstu ar vārdiem par multiplikācijas filmām un apļa kompozīcijā arī noslēgšu ar multeni no tālas senatnes. Pūķis Baisulis kliedza un pūta dūmus: "Baidies, baidies!" Kā mazais zēns tika galā ar briesmoni? Ar vārdiem: "Bet es nebaidos!" Ukraiņi visai pasaulei demonstrē, kas notiek, ja bailes tiek pārvarētas.
1 "Russian propaganda 1984 in 2014. A new propaganda war underpins the Kremlin's clash with the West". The Economist, Mar 29th 2014.https://www.economist.com/europe/2014/03/29/1984-in-2014
2 Nicholas J. Cull, Public Diplomacy: Lessons from the Past, Los Angeles: Figueroa Press, 2009, p.22.
3 Thomas Elkjer Nissen, The Weaponization of Social Media - Characteristics of Contemporary Conflicts, Copenhagen: Royal Danish Defence College, 2015, p. 84.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
