Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

“Barot un nekaitināt” — agrāk jokoja, ka tāds uzraksts jāuzliek uz Krievijas robežas. Šāda politika galu galā izrādījusies nepareiza: tagad jātiek galā ar asiņainu režīmu un tā izraisītu karu. Ko mēs varam un nevaram darīt, lai nedotu agresoram pamatu uzbrukt arī mums? 

Iepriekš vienā no rakstiem tika skaidrots, kas ir lidojumu aizlieguma zona un kāpēc trešās valstis (vienalga, NATO vai ārpus NATO) ar savām lidmašīnām nedrīkst notriekt krievu kara lidmašīnas virs Ukrainas: tad tas būs militārs akts, kas izdarīts citas valsts teritorijā, un teorētiski dotu Krievijai pamatu atbildēt ar to pašu. Tika izteikta cerība, ka Ukraina pati veidos lidojumu aizlieguma zonu virs savas valsts, un kopš tā laika lietas tiešām virzās uz to pusi. 

Šodien tāpēc par atšķirībām starp citām bieži apspriestām lietām, kam katrai ir sava nozīme un savas īpatnības. Kas ir sankcijas, tas vairs nav jāskaidro: sankcijas ir juridiska rakstura instruments, ko var piemērot fiziskām un juridiskām personām, nozarēm vai korporācijām, taču būtība — tas ir juridiska rakstura rīks, kas netiek uzspiests ar lielgabaliem un raķetēm. Pret sankcijām var tiesāties, var mēģināt vienoties par to noņemšanu utt., lai gan Krievijas gadījumā gaidāmas tikai un vienīgi jaunas sankcijas.

Embargo ir lielmēroga sankcijas, kas paredz tirdzniecības aizliegumu ar veselu valsti vai reģionu. Pazīstamākais piemērs ir ASV tirdzniecības embargo pret komunistisko Kubu, ANO embargo pašpasludinātajai Ziemeļkipras Turku Republikai, ieroču embargo Somālijai 1992. gadā (ko globāla mēroga ieroču kontrabandisti nekavējoties pārkāpa ar korumpēta Latvijas ierēdņa Dibranča palīdzību), un vēsturiska nozīme savulaik bija tirdzniecības embargo, ko lielākajai daļai Eiropas uzspieda ievērot Napoleons, vēršot šo embargo pret Apvienoto Karalisti.

Šāda veida pilns tirdzniecības embargo reti kad sasniedz kāroto efektu un mūsdienās parasti tiek aizstāts ar mērķētām sankcijām. Tāpēc Eiropas Savienība, domājams, neieviesīs pilnu tirdzniecības embargo pret Krieviju, jo specifiski plānotas sankcijas strādā precīzāk un efektīvāk.

Boikots ir cilvēku pašu izvēle nepirkt Krievijas produktus un izvairīties no tiem, cik vien iespējams — vēsturē tas sekmīgi darīts dažādu morālo iemeslu dēļ pret dažādiem neētiskiem biznesiem un to īpašniekiem. Būtiski pieminēt, ka boikota gadījumā iniciatīva nāk no patērētājiem un tautas, nevajag nekādus formālus lēmumus. Svaigākais piemērs — Latvijas kompānijas 1. aprīlī pašas atslēdzās no Krievijas gāzes tirgus un šobrīd gāzi Krievijā vairs ne iepērk, ne sūknē atpakaļ reversā (kā tas vienmēr bija noticis). Lai to izdarītu, nemaz nav jāslēdz robežas. Skatīties līdzi, kur katra prece ražota, un nepirkt Krievijas produktus — to var katrs no mums, tur nevajag neko citu kā likt lietā pašu acis un galvas! 

Blokāde turpretī ir galējais mērs: tā ir “zaļās” robežas, jūras vai gaisa telpas fiziska slēgšana ar brutāla militāra spēka palīdzību. Piemēram, uz augšminēto Napoleona uzlikto tirdzniecības embargo briti atbildēja ar “kontinentālo blokādi” — izmantojot savu pārspēku uz jūras, iespieda Francijas un tās pakļauto zemju kuģus iekšā ostās, nemaz neļaujot no tām izbraukt.

Briti turēja savu floti pat Baltijas jūrā un admirāļa Saumareza vadībā neļāva frančiem un to “sabiedrotajiem” (faktiski — Napoleona iekarotajām nācijām, ko piespieda pēc tam karot Napoleona pusē) izmantot jūru ne militāro kravu, ne preču un to izejvielu pārvadājumiem. Tikko Dānija, Prūsija un citas zemes atbrīvojās no Napoleona varas, briti atcēla blokādi. Šī jūras blokāde noritēja vienlaikus visapkārt Eiropai, ieskaitot Spāniju, itāļu zemes, Skandināviju utt. 

Citos gadījumos Ēģiptes ātrā ideja 1967. gadā bloķēt Eilatas ostu ar karakuģiem (vienīgā Izraēlas osta pie Sarkanās jūras un vitāli svarīga naftas importam) noveda pie Izraēlas atbildes militārā veidā un Ēģiptes sakāves Sešu dienu karā. Padomju okupācijas spēku veiktā Rietumberlīnes blokāde četrdesmito gadu beigās turpretī nenoveda pie atklāta kara, jo Sabiedrotie atrada iespēju veikt pirmās nepieciešamības preču apgādi Rietumberlīnē ar gaisa transportu — krievu veiktā blokāde izgāzās un tika atcelta. Kad Baltijas valstis sāka stāties ārā no PSRS, tā mēģināja draudēt ar “padomju ekonomisko blokādi” un pret Lietuvu tādu pat ieviesa no 1990. gada aprīļa līdz jūlijam, taču Kremlis bija spiests šos tīkojumus atcelt, kad pierādījās — ekonomiskās blokādes radītie draudi tikai piespiež baltiešus vēl aktīvāk meklēt iespējas atjaunot neatkarību pilnā mērā. 

Tā kā armijas vai flotes ar spēku uzspiestas blokādes īstenošana principā konstituē kara aktu, tad diplomāti dažkārt dabūjuši pasvīst, lai izvairītos no karastāvokļa. Tā 1962. gadā Kubas raķešu krīzes laikā, kad ASV atklāja — PSRS ieved un uzstāda Kubā starpkontinentālās ballistiskās raķetes ar kodolgalviņām, amerikāņi gribēja vispirms uzdot saviem karakuģiem bloķēt Kubas ūdeņus, lai krievi nevar pievest jaunas raķetes un bumbas, kamēr Baltais nams piespiež Kremli izvākt jau ievesto. Taču jūras blokādes uzlikšana nozīmētu automātisku atrašanos karastāvoklī. Baltais nams to atrisināja, pasludinot nevis “blokādi”, bet gan “karantīnu”, kas attiecās tikai uz “uzbrukuma ieročiem”, bet ne civilo preču vai izejvielu transportu. Krīze beidzās sekmīgi visiem. 

Līdz ar to, ja Latvija no savas puses izziņotu robežas blokādi vai mēģinātu fiziski, ar spēku slēgt robežas ar Krieviju, apturot kravu un cilvēku pārvietošanos, tad šādu blokādi Kremlis varētu nosaukt par “kara aktu” un atbildēt mums ar šāvieniem. Kas ir sliktākais — mūs nesargātu Ziemeļatlantijas līguma 6. pants, jo iniciatīva blokādes uzlikšanai būtu nākusi no mums, un līdz ar to nebūtu spēkā formulējums “uzbrukums vienai no dalībvalstīm ir uzbrukums visām”. Bet, ņemot vērā pašreizējo izgāšanos Ukrainas stepēs un Donbasā, tagad Kremlim to vien vajag kā “maziņu, uzvaru nesošu kariņu”, vēl jo labāk — pret kādu no ienīstajām NATO dalībvalstīm. 

Pret Krievijas robežas bloķēšanu runā arī kāds daudz praktiskāks apstāklis. Jau divus mēnešus Krievijas karaspēks nolaupa desmitus tūkstošu Ukrainas civiliedzīvotāju, kuri palikuši ienaidnieka aizmugurē un kam krievi savās apšaudēs iznīcinājuši mājvietas. Viņi ar spēku milzīgā skaitā tiek deportēti uz Krieviju. Nokļuvuši tur, viņi visādos iespējamos veidos ar autobusiem un vilcieniem dodas uz Eiropas Savienības robežu — tātad uz Krievijas Federācijas robežu ar Igauniju un Latviju. (Var arī uz Somiju, taču no turienes, ņemot vērā Baltijas jūru, tālāka ceļošana ir problemātiskāka nekā caur mūsu valsti.)

Līdz ar to, ja mēs atrastu kādu starptautiskajā likumdošanā iespējamu veidu “robežblokādes pārdēvēšanai par karantīnu pret cūku gripu” un aiztaisītu savu robežu ar Krieviju, mēs, pirmkārt, pasliktinātu ukraiņu iespēju izbēgt no Krievijas, ja viņi tur nokļuvuši pret savu gribu — un, protams, arī noslēgtu ceļu paši saviem pilsoņiem, kas atrodas Krievijā un kam agri vai vēlu būs jālaižas prom. 

Līdz ar to valsts un starptautiskos līmeņos uzliktas sankcijas Krievijai, apvienotas ar mūsu ikviena īstenotu Krievijas produktu un preču boikotu, ir drošākie un efektīvākie veidi, kā graut Krievijas agresīvo potenciālu ilgtermiņā, vienlaikus nedodot ieganstu Kremlim sarīkot atriebības aktus. 

Iepriekš par tēmu: 

https://pietiek.com/raksti/lidojumu_aizlieguma_zona_virs_ukrainas_kapec_nato_tadu_savulaik_ieviesa_virs_irakas,_bosnijas_un_libijas,_bet_sobrid_ukrainas_gadijuma_to_nedara/

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Politisko attiecību līmenis, kurš kādreiz šķistu neiedomājams cinisms, tiek uzdots kā pašsaprotama norma

FotoŠonedēļ Latvijas politikā notika sava veida fāzes pāreja. Nokāpšana vēl vienu līmeni zemāk. Nacionālā apvienība aicināja premjeru padzīt amatam nepiemērotu ministri, pret ko premjers, Saeimas spīkera vārdiem runājot, neiebilda, taču pie viena padzina arī citu ministru, pret kuru nevienam pretenziju nebija.
Lasīt visu...

6

Līdzšinējā ekonomikas ministra muļļāšanās un tās cena

FotoKrievijas karš Ukrainā tiek finansēts no gāzes un naftas eksporta ieņēmumiem, un no šī kara pirmās dienas Latvijas valdības uzdevums bija maksimāli ātri atteikties no Krievijas gāzes un nodrošināt alternatīvas piegādes par saprātīgu cenu. Gandrīz trīs mēnešu laikā par to atbildīgais ekonomikas ministrs neko no tā nav spējis izdarīt.
Lasīt visu...

13

Uzņēmēju organizācijas aicina ekonomikas ministra amatu saglabāt Jānim Vitenbergam

FotoŠobrīd, kad Latvija saskaras ar būtiskiem ģeopolitiskiem, sociāliem un ekonomiskiem izaicinājumiem, mēs, uzņēmējus pārstāvošās organizācijas un nozares, aicinām valdību un koalīcijas partnerus nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus.
Lasīt visu...

21

Krišjānis Kariņš ir uzsācis bērnišķīgu, bet vienlaikus bīstamu spēli

FotoVakar iekšlietu ministre Marija Golubeva paziņoja par savu demisiju šādiem vārdiem: “Ministru prezidents Kariņš, pakļaujoties nacionāļu ultimatīvajam spiedienam, ir nolēmis mani neatbalstīt. Šī būs mana pēdējā darba diena iekšlietu ministres amatā.”
Lasīt visu...

13

Šobrīd mainīt ekonomikas ministru ir bezatbildīgi

FotoLatvijas lielākā uzņēmēju biedrība – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) norāda, ka pieaugošās ekonomiskās krīzes un kara radīto sarežģījumu laikā mainīt ministru, kurš ir atbildīgs par daudzu šobrīd ļoti svarīgu jautājumu risināšanu, ir bezatbildīgi.
Lasīt visu...

21

Atgādinām, ka vairāk nekā trīsdesmit procentiem Latvijas pilsoņu dzimtā valoda ir krievu valoda

FotoSociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” valde pašreizējo situāciju Latvijā uzlūko ar nopietnām bažām. Atbildīgo institūciju nepārdomāta rīcība un atsevišķu valsts amatpersonu aizvainojuši izteikumi izraisījuši Latvijas sabiedrībā pastiprinātu spriedzi, kādu mūsu valstī nav nācies piedzīvot pēdējo gadu desmitu laikā.
Lasīt visu...

21

Daži jautājumi par pieminekļa nojaukšanu

FotoVai ir iespējams, ka padomju vadība, plānojot parku un pieminekli Rīgā, ņēma vērā arī to, ko Krievijā sauc par sadarbību ar vācu armiju Otrā pasaules kara laikā?
Lasīt visu...