Iesaki rakstu: 
Šodien virtuālajā pasaulē dzīvo daudzi. Virtuālo pasauļu skaitu veicina datorzinību attīstība un klātbūtne pat iekārtā, kuras pamatfunkcija ir zvanīt.
Kad tu lasi – virtuālā pasaule, tad paturi prātā, ka šeit ir runa par lielā mērā izdomāto un reāli neeksistējošo pasauli. Tā ir tāda pasaule, kurā darbojas reāli personāži, bet vide, kurā tas notiek patiesībā, eksistē tikai cilvēku iztēlē. Tās ir tikai cilvēka fantāzijas un prāta radīts auglis – ilūzijas. Šo virtuālo pasauli nevar nedz aptaustīt, nedz tai iekniebt, lai pārliecinātos par tās esamību. Tas ir līdzīgi kā lūkoties uz kādu raibu audumu, viļņojošu jūru, mākoņiem debesīs vai uguni un censties tur saskatīt kādas figūras vai tēlus.
Ar šo ir izskaidrojamu arī dažādu seriālu jeb tautas valodā ziepeņu popularitāte un nemirstība. Tam pamatā ir tas, ka daudzi tā vietā, lai izdzīvotu, piepildītu ar saturu un nodzīvotu savu dzīvi, izvēlas virtuāli dzīvot citu cilvēku dzīvi, kas uzņēmīgu darboņu skaisti noformēta un padarīta pieejama.
Ļoti daudz ir to, kuri vēlas šo citu cilvēku dzīvi gan izdzīvot, gan izgaršot, gan izbaudīt un pat izjust viņu ciešanas un prieka brīžus. Viņi tā rīkojas, jo cenšas iet vieglāko ceļu un arī upes apiet šķēršļus. Šādi rīkoties ir daudz vieglāk un bezatbildīgāk, nekā veidot pašam savu dzīvi. Iespējams, tāpēc daudzi izvēlas šādu virtuālo realitāti patiesas dzīves vietā, jo virtuālajā pasaulē var gan pagriezt skaļāk, gan vajadzības brīdī nopauzēt vai izslēgt skaņu. Dzīvē citi cilvēki nav aprīkoti ar tālvadības pultīm un tos ar nosacītas pogas spiedienu nevar izrīkot.
Minētajam virtuālajā pasaulē un realitātē ir arī blaknes.
Reiz iegriezos tālruņu veikalā. Tiku laipni uzņemts, un pārdevējs man gari un plaši stāstīja, ko tik ar telefonu nevar darīt. Pat savus video varēšot montēt, un dators nebūšot vajadzīgs. Jautāju, vai viņš tiešām tā domā un vai patiesi ir par to pārliecināts. Pārdevējs uzsvēra, ka nu ir citi laiki un vairs neesot vajadzīgas ne videokameras, ne kvalitatīvi mikrofoni, nedz datori un dārgas datorprogrammas. Paņem kādu no šiem, un tu varēsi visu, tikai pagaidām vēl ar to nevarot vārīt tēju, bet tas esot tuvākās nākotnes jautājums.
Teicu, ka man tālrunis ir vajadzīgs tikai, lai mani var sazvanīt un es varu piezvanīt pats. Pārējais viss man jau ir, pat divas tējkannas un trīs kameras, bet, tā kā tālruņu bez visām minētajām un neminētajām iespējām vairs nav, tad nāksies jau kādu pirkt, jo zvanīt taču vajag.
Pārdevējs piekrita, jā, tā jau tagad esot, un vairs tikai tālruņus neražo, bet tie, kurus ražo, ir ne tikai morāli, bet arī tehniski novecojuši, kaut nemaksājot dārgi. Ražotāji piedāvā tikai datorus, no kuriem var arī piezvanīt, bet tie sen vairs neesot tālruņi.
Aplūkojot izstādītos tālruņus, nevarēja nepamanīt cenas. Rādot uz tālruņiem, kuriem cena bija ap tūkstoti un vairāk, es viņam ironiski vaicāju: – Vai ar to var piezvanīt eņģeļiem debesīs? Jo nekādu citu pamatojumu šādai cenai par iekārtu, no kuras un uz kuru zvana, nesaskatīju. Nē, viņš teica, eņģeļiem ar šo piezvanīt nevarot.
Sapratu, ka mēs katrs dzīvojam savā virtuālajā pasaulē. Kurš tuvāk grēcīgajai zemei, kurš lidinās mākoņos, jālemj ir Tev. Raksts nav par to, bet iespējams, ka arī par to.
Piederība baram
Kā tas ir iespējams, ka desmitiem miljonu cilvēku tic dažādām virtuālajām pasaulēm, pamanās tajās dzīvot un vēl naidoties ar citām izdomātajām realitātēm. Kā var strīdēties par to, kā nav, kā var nodarboties ar to, kā patiesībā nav?
Tev var šķist, ka tas vien nieks ir un ka virtuālās pasaules nevienu neapdraud, bet, manuprāt, tā nav, un šo pasauļu klātbūtne rada ļoti lielas grūtības un ciešanas. Mēs reti protam pareizā secībā sakārtot cēloņus un sekas.
Virtuālo pasauļu ir daudz. Ir, protams, tādas, kuras dominē, un to skaits nav ierobežots, jo katrs tās spēj nekontrolēti radīt jebkurā skaitā. Kā saka, katrs pa savam jūk prātā!
Datoru, kuru es izmantoju zvanīšanai, ienākšana mūsu sadzīvē nodrošina to, ka katrs reāli spēj radīt un izveidot savu televīziju. Sliktāku vai labāku, ir cits jautājums, bet tomēr mums ir iespēja pašiem izveidot savu televīziju un ne tikai izveidot, bet pašiem veidot savus raidījumus un caur šo pašu radīto televīziju uzrunāt skatītājus.
Dzīvojot kādā virtuālajā pasaulē, cilvēks cenšas savas pasaules robežas un ietekmi palielināt. Tā ir dabiska cilvēka tieksme, arī impērijām ir līdzīga tieksme un pat vajadzība nepārtraukti savas teritorijas palielināt: tās, lai varētu pastāvēt nepārtraukti, pakļauj pie to robežām pastāvošas valstis un tur dzīvojošas tautas.
Impērijas eksistences dzinulis ir nepārtraukti kādu pakļaut, iznīcināt, iekļaut, pievienot, paverdzināt un pat iznīcināt. Šis nodrošina iespēju impērijai pastāvēt un attīstīties. To dēvē par izaugsmi. Tikko šai ziņā iestājas stabilitāte, tā impērija mirst.
Cilvēks, kurš ir iegrimis savā virtuālajā pasaulē, tikai šķērsojot brauktuvi, no tās iziet, jo palikt citā pasaulē un iet pāri ielai ir bīstami. Šāds cilvēks cenšas ievilināt virtuālajā pasaulē arī citus. Līdzīgi uzvedas smēķētāji un alkohola lietotāji. Kad piepulcējas citi, tad tie viens otram stāsta un apgalvo to, kā bieži patiesībā nav, bet mehānisms ir līdzīgs kā baumām un tautasdziesmām. Katrs kaut ko piedzejo, un rezultāts stipri atšķiras no oriģināla.
Sākumā cilvēks, kurš pievienojies kādai virtuālajai pasaulei, to uztver kritiski, bet, laikam ejot un aizvien vairāk šai izdomātajā pasaulē esot, sāk ticēt tās realitātei un kļūst par izdomājumu upuri.
Krievija, desmitiem gadu mēģinot maldināt citus par savu izredzētību, savu izcilību, savu militāro varenību un garīgo izaugsmi, beigu beigās pati tai noticēja. Tikai ukraiņu lodes tos apskaidroja. Apskaidroto ir maz, pārējie dzīvo ilūzijās, un tās viņiem neļauj uzvarēt.
Šī izdomātā virtuālā pasaule un realitāte noveda viņus pie kādas konkrētas domāšanas, konkrētiem rīcības modeļiem.
Tas veicina aplamības kaujas laukā un ļauj skaitliski mazākiem spēkiem tos sakaut.
Pēc līdzīga principa darbojas arī nekustamo īpašumu burbulis, kad katrs īpašnieks un tirgotājs nedaudz palielina cenu. To esam piedzīvojuši, un daudzi atceras, kā tas bija, bet maz ir to, kas iedziļinās tajā, kāpēc tā ir noticis un notiek.
Šo nekustamo īpašuma «burbuli» var apturēt tikai pamatīga krīze, kad viss nekustamo īpašumu tirgus jūk un brūk, līdz nostājas sākuma pozīcijās. Ir ļoti grūti apturēt burbuļa rašanos, bet tikpat ierobežotas ir iespējas mazināt krīzi un burbuļa plīšanas radīto postu.
Arī Krievijas radītā ilūzija un varenības burbulis plīsa, sastopoties un atduroties pret ukraiņu pretestību.
Grauds
Cilvēkiem piemīt tādas vēlmes un noslieces, kuras viņi vairās paust citiem. Mums katram ir kas tāds, kas nav nekas īpaši nosodāms un slēpjams. Nav noziedzīgs, bet tomēr mēs nevēlamies, ka par to uzzina citi. Tieši uz šo ir tēmēta virtuālā pasaule, un tāpēc grauds, kas sēts šādā augsnē, bieži dīgst. Ja cilvēkam ir kas slēpjams, kas viņu apspiež un pazemo, tad vairumā gadījumu cilvēks izvēlas nevis tam pretoties, bet bēgt. Un bēgot viņš nonāk kādā virtuālajā pasaulē un tur ilūziju aizsegā slēpjas. Gadās, ka viņš rada pats savu virtuālo realitāti, kurā slēpjas no patiesas dzīves un izliekas to nemanām, līdz notic, ka iztēles auglis ir īstenība, bet īstenība ir izdomājums.
Iluzorā izglābšanās ietekmē viņa psihi, viņš notic un nonāk pie pārliecības, ka virtuālā pasaule ir kas īsts un reāls.
Cilvēki tiecas meklēt savu identitāti, savu garīgo pasauli, vēlas izskatīties slaidāki, jaunāki un gudrāki nekā ir patiesībā. Lai to panāktu, nav jāvingro, nav jāmācās, bet pietiek vien iekļauties kādā no esošajām virtuālajām pasaulēm, kurā pulcējas apgaismotie. Tas nekas, ka nekādu gaismu tie neizstaro, galvenais, lai kolektīvs to apgalvo un tic saviem izdomājumiem un tam, ko piedēvē sev un citiem.
Galvenais ir iekļauties kādā sektā, kādā it kā gudru cilvēku pulciņā, kuri visu zina, saprot un uzskata, ka visa pasaule ir sajukusi prātā un viņi ir vienīgie, pareizie, izredzētie un apgaismotie, bet citi ir tumsoņas un nejēgas, jo rīkojas un domā aplami un nepareizi.
Uzvartracis arī bija un vēl joprojām ir kāda no virtuālajām pasaulēm, kurā līdzīgi kā nekustamo īpašumu tirgū nepārtraukti tiek palielinātas likmes, aizvien vairāk tiek pārspīlēts, piedēvēts un melots.
Šķietamā uzvara ir veids, kā atrast savu identitāti, kā pieslieties un iekļauties kādā izdomātā virtuālā realitātē. Runa ir par izdomātu uzvaru, izdomātu varoņdarbu, un, cits citam pārstāstot un kultivējot to, vairojot to, paši tam sāk ticēt.
Tautas valodā to sauc par mednieku vai makšķernieku stāstiem. Tā zivs kļūst aizvien lielāka, līdz sasniedz tos apmērus, ka zivi vairs nav iespējams panest. Bet, ko nevar celt, to nevar nest.
Šķietamā uzvara, šķietamā lielā zivs ir veids, kā izdomāt savu identitāti, kā mānīt citus un pašam noticēt šiem meliem, kā iekļauties, pieslieties kādai izdomātai realitātei.
Ja eksistē kāda valsts ar speciāliem dienestiem un represīvo aparātu, kas ir tendēta nospraust kursu, tad visi saplūst vienotā izdomātā un virtuālā realitātē, kur tos talantīgi vada un ievirza.
Reiz kādā skolā, kad nomira «dižais tautu tēvs Staļins», skolotāji sprieda, kā turpmāk mācīt bērnus. Līdz šim tiem mācīja, ka divi reiz divi ir astoņi. Ja rīt teiks patiesību, ka ir četri, tas būs šoks, tā būs trauma bērnu trauslajām dvēselēm. Nolēma, ka šogad vēl mācīs pa vecam, tas ir, ka divi reiz divi ir astoņi. Nākamajā mācību gadā teiks, ka septiņi un tā pakāpeniski izglītojamos pieradinās pie patiesības un likvidēs šo meliem pilno virtuālo pasauli. Ja visa šī atkušņa laikā neuzradīsies kāds nākamais «vadonis»... Jo tad atkal viss notiks līdzīgi, kā jau bija piedzīvots. Tas ir, vadoņa dzīves laikā tiks radīta virtuālā pasaule, kurai cilvēki ne tikai ticēs, bet pat būs gatavi par to iet nāvē.
Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Krievijā tika veidota virtuālā pasaule, kurai bija vajadzīgs vadītājs un iedvesmotājs. Tādu Krievijas speciālie dienesti atrada, un virtuālās pasaules iemītnieki ar sajūsmu viņu iecēla par virtuālu caru.
Minētie virtuālās pasaules attīstības un nostiprināšanas darbi vainagojās ar panākumiem. Nu pārstāja apgalvot, ka divi reiz divi ir četri. Skaitlis ar katru piecgadi pieauga, līdz sasniedza «tautu tēva» astoņus.
Pēc šīs aplamās formulas tika rēķināts valsts budžets, veidota armija, modernizēti ieroči un piešķirtas militārās pakāpes un zinātniskie grādi.
Notika kas līdzīgs tam, kā tie, kurus dēvē par kultūristiem, ar pārtikas piedevām uzaudzē muskuļu masu. Tā saucamās muskuļu masas audzēšanas tehnoloģijas panāca, ka valsts un tās armija izskatījās spēcīga, bet realitātē tas izrādījās acu apmāns.
Šādi maldināja citās virtuālajās un reālajās pasaulēs dzīvojošos, un tie sāka baidīties no tā, kā patiesībā nebija. Savas bailes pārstāstot cits citam, tie viens otru aizvien vairāk nobiedēja, un tas veicināja to, ka Krievijai bija ļauts viss, jo citādi «saasināšoties situācija».
Ukraina arī tam ticēja un baidījās, bet viņiem nācās ar šo burbuli saskarties realitātē, un izrādījās, ka Krievijas varenība ir tikai mīts.
Jaunībā skatījos kādu filmu par boksu. Filmā bija kāds veiksmīgs bokseris, kurš, izmantojot nelietību, bija ringā uzvarējis sāncensi. Uzvarētais atnāca pie viņa ģērbtuvē un piekāva, sakot, «var redzēt, ka nekad neesi kāvies uz ielas».
Viena lieta ir izdomāt un uzburt kādu virtuālo pasauli, un pavisam cita ir panākt, lai šī virtuālā realitāte iztur patiesus pārbaudījumus. Tā notika arī ar Krievijas radīto virtuālo pasauli, kurai vēl daudzi Krievijas pilsoņi tic, bet Pasaule no lielas daļas baiļu ir tapusi brīva.
Aplama domāšana
Jau rakstīju, ka virtuālo pasauļu ir daudz un to tapšanas vai iznīkšanas procesu nav iespējams ierobežot. Tās dzīvo savu dzīvi, ievilinot aizvien jaunus upurus.
«Atraušanās» no realitātes un iekļaušanās kādā no esošajām virtuālajām pasaulēm noved pie aplamas domāšanas, uzvedības, runāšanas un citām sekām.
Ar cilvēku, kurš dzīvo virtuālajā realitātē, var viegli manipulēt, un viņam ir viegli jebkuru aplamību pasniegt kā patiesību pēdējā instancē. To veicina arī tas, ka aplamības izplata tie, kuriem viņš tic un pie kuriem pats ir piebiedrojies, un ir taču zināms, ka ar saviem uzvedības statūtiem un normām nav ko bāzties citos klosteros. Cilvēks pieņem «spēles noteikumus» un konkrētas virtuālās pasaules uzvedības normas.
Pastāv virtuālās pasaules ar ļoti labskanīgiem un uzticību tām veicinošiem nosaukumiem un ārišķībām. Ir dziļi kristīgās virtuālās realitātes, kurās bieži ir aplama kristietības izpratne. Kādu «rakstu» dominance un izcelšana vai kādu būtisku vietu noklusēšana un ignorēšana...
Šajās virtuālajās pasaulēs neiesaistītie viņus vēro un pēc viņu rīcības, uzvedības un attieksmes pret reālo dzīvi vērtē kristietību kopumā, jo citas bieži viņi nezina. Tā kristietībai piedēvē to, kā tur patiesībā nav. No malas vērotājiem pietiek ar redzētām virtuālo pasauļu ārišķīgām izpausmēm, un tā nemanot viņi veido vēl vienu virtuālo pasauli. Savu pasauli, kurā aplamību ir gana.
Līdzīgi ir ar islama «virtuālo pasauli» un citu reliģiju virtuālajām realitātēm, kā arī politisko uzskatu apvienībām.
Ir arī konservatīvistu, zaļo, zemnieku, dzimuma līdztiesību un citas virtuālās pasaules.
Virtuālās pasaules ir kā finansiālas piramīdas, kurās šaura cilvēku grupa gūst, bet vairums tiem nodrošina labu dzīvošanu.
Virtuālās pasaules iemītnieki dalās divās nevienlīdzīgās nometnēs. Ir tie, kuri zina, kā tās darbojas, un pamanās gūt labumu no otrās naivās nometnes. Ja kādu no naivajiem piemeklē atklāsme un notiekošā izpratne, tad viņš izcīna sev vietu to starpā, kuri gūst labumu, vai aiziet uz citu virtuālo pasauli, kur minētais atkārtojas.
Izvēle
Bieži tie, kurus, šo stāstu vienkāršojot, dēvējam par laicīgajiem vai neticīgajiem jeb ateistiem un citiem, kādai virtuālajai pasaulei nepiederīgajiem, ir patiesāki, nekļūdīgāki, saprātīgāki, objektīvāki nekā daudzajās virtuālajās pasaulēs mītošie.
Izvēle – būt vai nebūt kādai virtuālajai realitātē piederīgam – parasti ir brīvprātīga, nevis piespiedu. Retāk piespiedu brīvprātīga. Mēs izdomājam, piedēvējam un katrs atbilstoši saviem maldiem vai zināšanu trūkumam atrodam sev kādu virtuālo realitāti.
Juridiski mēs esam vienas valsts pilsoņi, bet praksē dažādu virtuālo pasauļu piederīgie, un tikai teorētiski dzīvojam kopīgā valstī ar vienotu budžetu un vienotu armiju un politiku. Patiesībā mēs katrs dzīvojam savā virtuālajā realitātē, un, tikai uz nosacītu veikalu ejot, mūsu ceļi krustojas.
Tas sākas jau agrā bērnībā, kad dažādas virtuālās pasaules, kuras sev radām, ir aizsardzības un pat izdzīvošanas instruments, kā arī vieta, kur paslēpties un norobežoties no tā, kas mums ir nepatīkams. Vai pieslieties tam, ko mēs vēlamies, bet kā mums nav.
Kļūstot lielākiem, stiprākiem un gudrākiem, mums ir jākļūst objektīvākiem un mazāk jācer un jāpaļaujas uz fejām un Sprīdīša vai citu pasaku varoņu «varoņdarbiem».
Notiek tā, ka pasakas, kurām ticam, padara mūs no tām atkarīgus un neaizsargātus no reāliem apdraudējumiem. Bieži, arī nodibinot ģimeni, mēs nepārstājam tēlot prinčus un princeses, kaut patiesībā tādi nebijām arī iepriekš. Mēs līdz ģimenes izveidošanai bijām sev izdomājuši tādas virtuālās pasaules, kurās bijām prinči un princeses.
Apprecoties mēs sagaidām, ka būsim svarīgākie, ka mūs dievinās, lolos un mēs drīkstēsim visu, mūsu vēlmes būs likums otram vai otrai.
Gadās, ka karalis patiesībā ir pliks. Arī karaļpāris bez svītas un galma nespēj dzīvot, tā arī ģimene, kur katrs gaida, ka kalpos viņam un darīs viņu laimīgu, ir nolemta galma intrigām.
Arī šeit: https://www.youtube.com/watch?v=hJZWqy4qUzs&t=3610s
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
