Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Kristus vēsts nāves kulta laikmetā

Vija Beinerte, aprinkis.lv
26.05.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas notiek? Kādēļ tā notiek? Ko darīt? Šie ir trīs galvenie jautājumi. Pirmais – tāpēc, ka aizbāzt muti realitātei reizēm ir vieglāk, nekā tikt vaļā no ilūzijām. Otrais – tāpēc, ka kopsakaru redzējums palīdz nonākt pie jēdzīgiem lēmumiem. Trešais – tāpēc, ka atzīt patiesību nozīmē to piepildīt rīcībā.

Kas notiek?

Rietumu civilizācija ir veidojusies kā ceļš uz mūžīgo dzīvību. Patlaban tā stāv uz pašiznīcības ceļa. Vieni no pēdējiem šās civilizācijas pārstāvjiem un aizstāvjiem tagad ir ukraiņi un izraēlieši, kas gatavi upurēt dzīvību, aizsargājot savu ģimeni, zemi un valsti. Tā nav divu līdzvērtīgu pretinieku cīņa uz dzīvību un nāvi, tā ir nāves cīņa pret dzīvību. Jo tas spēks, kas ir otrā pusē, – tā nav ne kultūra, ne civilizācija. Un nekad par tādu nekļūs, jo ir garīgi neauglīga.

Putinisms, kas pielūdz mironi galvaspilsētas sirdī, “iesvētī” ieročus, sēj melus un iznīcību, – pārstāv nāves kultu; “Hamās”, kas bērnos kopš mazotnes iepotē pārliecību, ka tie, kas nav musulmaņi, nav cilvēki, – pārstāv nāves kultu; globālistu proponētais kreisais liberālisms, kas politkorektuma aizsegā soli pa solim iznīcina vārda jeb apziņas brīvību, aizstāv mākslīgos abortus, dzimuma maiņu un eitanāziju, – arī pārstāv nāves kultu.

Kādēļ tā notiek?

Lai ieraudzītu kopainu, reizēm ir jāpakāpjas soli atpakaļ. Šoreiz ne līdz Ādamam un Luciferam, bet līdz Kārlim Marksam, kura idejas nu jau ir pārņēmušas ne vien Rietumu humanitāro universitāšu vidi, bet arī globālistu rīcības programmas.   

“Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs.” Tā 1848. gadā rakstīja rēga tēvi Markss un Engelss savā manifestā. Idejas būtību Markss raksturo īsi: komunisms sākas ar ateismu. Tā tuvākais mērķis – privātīpašuma atcelšana, ģimenes likvidēšana, bērnu nodošana valsts audzināšanā, mantošanas tiesību atcelšana, robežu un nacionālu valstu izzušana, jo proletariātam nav tēvzemes.

Kad Ļeņins, Marksa ideju iedvesmots, Krievijā īstenoja 1917. gada bandītisko apvērsumu, viņš cerēja, ka drīzā laikā sarkanā diktatūra pārņems visu pasauli. Un tiešām 1918. gadā tika nodibinātas Ungārijas, Bavārijas, Īrijas, Irānas (Persijas) un vēl citas padomju sociālistiskās republikas – kopumā sešpadsmit. Taču to laiks bija īss – viens vai divi gadi.

Bezdarbnieks Markss, kas visu mūžu bija diedelējis naudu un dzīvojis uz lielrūpnieka Engelsa maka, izrādījās nekam nederīgs ekonomists (komunistisko valstu vēsture tam par liecību). Taču viņš bija veikls manipulators un ideologs.

Tiesa, ideja par sabiedrības sašķelšanu, savedot ienaidā proletariātu un buržuāziju, nostrādāja tikai ekonomiski atpalikušajā Krievijā un Ķīnā. Attīstīta kapitālisma valstīs Marksa idejas lielākoties aizrāva vien dažus intelektuāļus, no turīgām ģimenēm nākušus studentus un lumpeņus. Cerības uz proletariātu kā pasaules revolūcijas virzītāju izgāzās, jo kapitālisms strādniekiem bija pavēris iespējas, ko tie negribēja zaudēt.

Tāpēc Marksa sekotājiem nācās pārorientēties un upura lomai izraudzīt citus pretendentus – seksuālās minoritātes, sievietes, radikālas reliģiskās sektas un tos, kuru ādas krāsa nav balta.

Īsi sakot, Markss varas uzurpēšanai plānoja izmantot ekonomiskās sviras, viņa sekotāji – sociālās un kultūras sviras, taču manipulāciju mehānisms – sašķelt sabiedrību, sadalot cilvēkus “upuros” un “varmākās”, – ir tas pats. Ekonomiskais marksisms, radikālais feminisms, kvīru teorija, kritiskā rasu teorija, postkoloniālisma teorija, voukisms – visi šie “progresīvie” strāvojumi – ir uz Marksa ideju celma sazēluši potzari.

Kāpēc mums tas ir jāzina? Tāpēc, ka Pasaules Ekonomikas forums un Apvienoto nāciju organizācija jau labu laiku sludina “laimīgu nākotni” bez privātīpašuma un bez robežām un pauž apņemšanos līdz 2030. gadam likvidēt nabadzību un badu, nodibinot “taisnīgu, vienlīdzīgu, tolerantu un sociāli iekļāvīgu pasauli, kur tiek apmierinātas visneaizsargātāko cilvēku vajadzības”.

Globālistu organizācijas, kas nespēj (vai nevēlas) apturēt karu Ukrainā un Izraēlā, sola, ka 2030. gadā mēs visi dzīvosim “vienlīdzības paradīzē”.

Un te jau atkal veidojas interesants musturs. Krievija joprojām ir ANO Drošības padomes locekle, turklāt ar veto tiesībām. Teroristu grupējuma “Hamās” kaujiniekus apmāca un finansē galvenokārt Krievija, Ķīna un Irānā. ANO ģenerālsekretārs Guterrešs divdesmit gadus ir vadījis Portugāles sociālistu partiju. Davosas foruma dibinātājs Švābs par saviem skolniekiem sauc ne tikai Makronu un Trudo, bet arī Merkeli un Putinu, bet par savu draugu un valsts vadītāja etalonu – komunistiskās Ķīnas prezidentu Sji.

Sieviešu, bērnu un migrantu liktenis globālistiem rūp tikpat, cik Ļeņinam un Mao strādnieku un zemnieku liktenis. Taču ideju par vienlīdzību un kolektīvu labklājību ir viegli pārdot, jo tā izklausās pievilcīgi. Vismaz tiem, kas nav mācījušies vēsturi un nezina, cik miljonus upuru šī utopija jau ir prasījusi. Tieši tāpēc komunisma vēstures asiņainās lappuses ir izņemtas ne vien no Krievijas un Ķīnas, bet arī no daudzu Rietumvalstu izglītības programmām. Jo vēsture apliecina, ka “vienlīdzība” ir iespējama tikai totalitārā valstī, kur visi ir vienlīdz nabagi, izņemot dažus, kas ir vienlīdzīgāki un sēž politbirojā vai satiekas Davosā.

Un kā tad var novienādot viedo un ģeķi, krietno un bezgodi, strādīgu cilvēku un slaistu? Dievs gan liek savai saulei uzlēkt pār labiem un ļauniem un lietum līt pār taisniem un netaisniem, šādā ziņā visi cilvēki ir vienlīdzīgi, tomēr spējas Viņš mums ir devis atšķirīgas un atšķirīgā mērā. Un tas ir darīts aiz vieda iemesla. Ja visiem viss būtu dots gluži vienādi, tad nevienam attieksmē pret citiem nekā netrūktu un brālim brāļa vairs nevajadzētu. Tāda ir realitāte. Taču kreisie ideologi allaž ir ignorējuši realitāti.

Tomēr tā vēl nav visa realitāte. Mācītājs Nikolajs Plāte jau tālajos 50. gados brīdināja par to, ka lielākais drauds Baznīcai ir nevis ateisms, bet liberālā teoloģija. Tagad mēs redzam, cik pravietisks šis brīdinājums ir bijis.

Metodistu mācītājs Emanuēls Klīvers, atklājot ASV 117. Kongresa pirmo sesiju 2021. gada janvārī, noturēja lūgsnu, nobeigumā pasakot ne tikai a-men, bet arī a-women, lai politkorekti ievērotu “dženderu” līdztiesību. Tas, ka vārds amen nav saistīts ar dzimumu un tulkojumā nozīmē ‘patiesi’, viņam, kā izrādās, vairs nerūp.

Savukārt Romas pāvests Francisks šā gada janvārī paziņoja, ka kristiešiem un marksistiem esot kopīga misija: veidot labāku, brālīgāku nākotni sašķeltajā un polarizētajā pasaulē. Un šie kopīgie vienlīdzības un brālības ideāli atspoguļojot Dieva sapni par cilvēci (“a mirror of God’s dream”).

Doma par to, ka kristiešiem varētu būt kopīga misija ar tiem, kas par savu mērķi ir nosprauduši kristietības iznīcināšanu, jau pati par sevi ir visai ekstravaganta. Ja Kristus saka: “Mana valstība nav no šās pasaules,” kāda tad kristiešiem var būt kopīga misija ar tiem, kas vispār netic nekādai citai pasaulei kā vien šai – materiālajai un iznīcīgajai?

Un ja Kristus valstība nav no šās pasaules, kāda tad ir kristiešu misija šai pasaulē? Es nesaku, ka tādas misijas nav. Runa ir par ko citu. Ja mēs, kristieši, kopā ar marksistiem gribam veidot pasaules nākotni labāku, tad mums ar viņiem iepriekš jāvienojas, kas tad ir labs. Bet atkarā no tā, vai mēs ticam vai neticam mūžīgajai dzīvībai, atbildes uz šo jautājumu var būt pat diametrāli pretējas. Kristus saka: “Ko tas cilvēkam līdz, ja tas samanto visu pasauli, bet pazaudē savu dvēseli?” Bet marksists saka: “Kā tad var pazaudēt to, kā nemaz nav?” Kur te ir iespējams kāds kopsaucējs, kur te var būt runa par kādu kopīgu misiju?

Otrs jautājums – par brālību. Brālības pamats, kā pats vārds to pasaka, ir kopīgā cilmē. Bet kādā ziņā tas, kura Tēvs ir Dievs, var būt brālis tam, kura pirmtēvs ir pērtiķis? Pēc kāda principa mēs brāļosimies? Vai pēc tāda, kā Lielās franču revolūcijas vadoņi, kas brālības un vienlīdzības vārdā apgānīja kristiešu baznīcas un apslīcināja asins plūdos vispirms savus pretiniekus un pēc tam cits citu?

Ja gribam zināt, kuru stundu rāda lielais civilizācijas pulkstenis, ir jāaplūko parādības un laika zīmes un jāliek roka uz Baznīcas pulsa. Jo Baznīca ir šās civilizācijas sirds.

Būt sirdij – tā ir vairāk nekā misija. Tā ir dzīvības funkcija. Tā nav tikai poētiska izteiksme, un tas nav arī kompliments – jo sirds var būt nogurusi, sirds var būt ļauna un apcietināta, sirds var būt slima, sirds var būt mazspējīga, un sirds galu galā var arī apstāties.

Izcilais 18. gadsimta teologs, dziļais Svēto rakstu garīgās jēgas pazinējs Emanuēls Svēdenborgs raksta, ka ar kariem Svētajos rakstos, īpaši praviešu grāmatās, ir apzīmētas garīgas cīņas jeb kārdinājumi. Karš nozīmē patiesības cīņu ar nepatiesību un otrādi – nepatiesības cīņu pret patiesību. Tagad šis karš vairs nenotiek ārpus baznīcas – starp baznīcu un pasauli. Tagad šis karš ir ienācis baznīcas teritorijā. Kā jau Jāņa atklāsmes grāmatā ir praviešots: “Un karš cēlās debesīs.” (12:7)

Baznīca ir debesis virs zemes (nu, tā vismaz vajadzētu būt). Un neba katru cīņu šai karā Jānis redz beidzamies ar patiesības uzvaru. Viņš saka: “Un tam [zvēram] tapa dots karot ar svētajiem un tos uzvarēt.” (13:7) LGBT sešu krāsu varavīksnes karogi daudzās Rietumvalstu kristiešu baznīcās tam par liecību.

Kristus to visu ir iepriekš pasludinājis, sacīdams: pēc tā lielā bēdu laika saule taps aptumšota, mēness nedos sava spīduma un zvaigznes kritīs no debess, un debesu stiprumi kustēsies.

Saule ir mīlestība uz Dievu, mēness – ticība, kas mums atspīd no šās mīlestības, zvaigznes ir patiesības atziņas, bet debesu stiprumi – tie ir morāliski ideāli jeb pamata vērtības. Ja Baznīca nevis kalpo Dievam, bet apkalpo pasauli, ja cilvēka apziņas centrā ir nolikts nevis Dievs, bet cilvēks pats, tad debesu stiprumi tiek ellišķīgā veidā kustināti. Tiek izjaukta garīgā gravitācija, un cilvēks jūtas apjucis un dezorientēts. Cilvēks vairs nezina, kas viņš ir un kāpēc viņš ir.

Agrāk, lai zinātu, kas ir cilvēks, bija jāskatās uz Kristu. Pilāts rāda uz Kristu: Ecce homo! Lūk, cilvēks! Kristus ir visas cilvēcības pirmveids. Cilvēks ir cilvēks tik lielā mērā, cik viņš ir līdzīgs Kristum – savā gribā, atziņā un rīcībā.

Ko darīt?

“Patiesība darīs jūs brīvus.” Tā saka Kristus. Baušļi ir patiesība par Dieva noteikto lietu kārtību. Baušļi mums ir doti kā orientieri un bākas, lai mēs neapmaldītos dzīves naktī un vētrā, lai nenoslīktu arvien kāpjošos pasaulīgo kārdinājumu ūdeņos. Taču vienlaikus mums ir dota brīvība šos orientierus pieņemt vai atmest.

Visas tās ciešanas, visas slimības, kari, dārgie laiki, bads, sērgas un nekrietni valdnieki ceļas tikai un vienīgi no tā, ka cilvēki nevis pēc Dieva kārtības visu dara savas dvēseles un gara labad, bet gan tikai miesas labad. Cita cēloņa tam nav. Un nav arī cita risinājuma, kā tikai atgriešanās pie mūžīgās visu lietu kārtības.

Kristus saka: “Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu; ne kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Un vēl viņš saka: “Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”

Vai te būtu pretruna? Nebūt ne! Kristus ir nācis ar elli kauties un nāvi uzvarēt, tāpēc viņš nes zobenu mūsu ļaunajai dabai, bet mūsu labajai gribai – mieru. To mieru, par ko eņģeļi priekš divtūkstoš gadiem dziedāja Ziemsvētkos.

Jo kā no zemes laulības dzimst bērni, tā no debesu laulības dzimst miers. No dvēseles savienības ar Dieva garu dzimst miers ar Dievu jeb Dieva miers, kas ir augstāks par cilvēka saprašanu. Bet, lai iegūtu šo mieru, ir jāizcīna karš. Iekšējs karš. Kas ar ko cīnās? Gars ar dvēseli, Dieva griba ar mūsu patību, Kristus ar Ādamu, dzīvība ar nāvi.

Šo cīņu Kristus mums evaņģelijā parāda, Ģetzemanes dārzā trīsreiz Tēvu lūgdams: “Tēvs, ja tas iespējams, lai šis biķeris iet man garām, taču tava, ne mana griba lai notiek!” Kā to saprast? Jēzus taču ir teicis: “Es un Tēvs, mēs esam viens,” un “kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” Ko tad Viņš lūdz, asins sviedrus svīzdams? Te redzam, kā Jēzus cilvēka dvēsele nododas sevī iemiesotā Dieva Vārda padomā. Kā Viņš to arī mums pavēl: “Kas grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi!”

Kā to saprast? Kas ir tas aizliedzējs un kas – tas aizliedzamais? Mūsu griba ir aizliedzējs, bet mūsu daba – tas aizliedzamais. Mēs paši sevī esam tas kaujas lauks, kurā Kristus mūs atkaro no nāves dzīvībai. Mūsu pašu gribā un apziņā notiek tas, Lutera vārdiem runājot, “brīnumainais karš, kad dzīvība ar nāvi kaujas”.

Beigās uzvarēs Kristus. Tā ir teikts Jāņa Atklāsmes grāmatā, tā saka arī apustulis Pāvils: “Viņam pienākas valdīt, tiekams viņš noliek visus savus ienaidniekus apakš savām kājām.” (1Kor 15:25) Par to mēs varam būt droši.

Taču jautājums ir par to, kā mēs varam būt droši, ka mēs neesam ienaidnieki?

Mūsu liktenis ir atkarīgs no tā, vai mēs, ļaunā pasaulē dzīvodami, spējam darīt nesavtīgus mīlestības darbus. Ja spējam, tad ir cerība.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Visa „Rail Baltica” projekta vadība precīzi līdzinās tam, ko rekomendē sabotāžas veikšanai

FotoKāds Jums palika iespaids pēc raidījuma „Kas notiek Latvijā” par Rail Baltica? Šoreiz bez cipariem, bet vienkārši novērojums. Pārsmējos.
Lasīt visu...

21

Ašeradens paziņo, ka grib celt nodokļus, un vēlētāji metas nobalsot par “Jauno Vienotību”: loģika te interesantāka nekā paši vēlēšanu rezultāti

FotoViens no nedaudzajiem negaidītajiem momentiem aizvadītajās vēlēšanās — “Jaunās Vienotības” pārsvars pār Nacionālo apvienību, kaut gan aptaujas konsekventi rādīja pretējo, turklāt tas notika pēc tam, kad JV pārstāvis Arvils Ašeradens informēja sabiedrību par iespēju celt pievienotās vērtības nodokli (PVN).
Lasīt visu...

21

Sabiedrības integrācijas fonds lūdz „Re:Baltica” atmaksāt neatbilstoši iztērētos valsts līdzekļus par radīto saturu svešvalodā

FotoŅemot vērā diskusijas publiskajā telpā par nodibinājuma “Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica” (attēlā - tā pārstāve Inga Spriņģe) projekta “Šķelšanās” vērtēšanu un mediju redakcionālo brīvību, Sabiedrības integrācijas fonds (Fonds) skaidro pieņemto lēmumu. Fonds ir konstatējis, ka projekts nav īstenots atbilstoši konkursa nolikumam, kas paredz veidot saturu latviešu valodā, bet daļēji īstenots svešvalodā. Aktivitātes īstenotas ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu (MAF).
Lasīt visu...

12

Es esmu kompetents ne tikai tajā, par ko jūs visi padomājāt!

FotoNesen klausoties ekonomiskās politikas debates par Latvijas Stabilitātes programmu 2024. - 2028.gadam, radās sajūta, ka Saeimas vīri un sievas dzīvo pasaku valstībā. Vairums runātāju kaismīgi klāstīja, kas būtu jādara, bet neviens nerunāja, kas to traucēja paveikt jau, piemēram, pagājušajā gadā.
Lasīt visu...