Iesaki rakstu: 
Brīvais rietumvējš un Klāsa pelni man čukst ausī, ka ar pārtikas produktu rezervēm valsts materiālajās rezervēs ir akurāt tieši tā kā ar individuālo aizsarglīdzekļu iegādi no Ķīnas, kur masku sertifikāti nederīgi, bet respiratori neatbilstoši.
Skaidrs kā saulainā dienā, ka iespēja pašiem sagaidīt saulaino dienu ir tikai un vienīgi tikai katra savās rokās, piepalīdzot tam Kungam debesīs. Par nožēlu faktiski katrs vietējais bāleliņš, kas piekļuvis pie dažādu budžetu siles, kviecot un rukšķot cenšas maksimāli zagt visu iespējamo no pirmās dienas. Katram tikai savs mērogs, viens fenderē kancelejas saspraudes, cits par miljoniem tīra gudrona dīķus, bet trešais iepērk nanoūdeni vairumā kopā ar ūdeņraža uzpildes stacijām.
Atgriežoties pie ēdamā problēmām, mani tīri sportiski ieinteresēja, vai šodienas zemkopības ministrs Kaspars Gerhards un viņa padomnieki tīri tehniski ir, kā teikt, iebraukuši visās tēmās, kas virmo, mutuļo un plaiksnī ar eiro banknotēm pārpildītos koferos gan virsotnē Republikas laukumā 2, gan tumšu domu pilnos koridoros Peldu ielā 30?
Cik varu secināt no ilgstošām sarunām pie kafijas tases ar bijušajiem valsts specdienestu darbiniekiem un personām, kam nav sveši KNAB arhīvi, tad korupcijas indeksa ziņā Zemkopības ministrija un tās pārraudzībā esošais Pārtikas un veterinārais dienests var konkurēt pat ar Finanšu ministriju un tās VID.
Tīri psiholoģiski vēlos saprast, kā milzīgs korupcijas tīmeklis, kas veidots desmitgadēs un ar ko tiešām varētu lepoties ZZS, mainoties ministriem un partijām, ne tikai turpina darboties, bet pat novatoriski pieiet jaunradušos tekošo jautājumu risinājumam.
Vēlos iebraukt, kā tas ir - vecais ministrs nodod visus galus un personālu jaunam, klāt pieliekot šteļļu shēmas ar smalkiem aprēķiniem (nu, tipa - naudas plūsmu) vai zemākā līmenī valsts amatpersonas un dažādi pastnieki sakomunicē starppartiju līmeņa neoficiālos tusiņos?
Vienmēr esmu gribējusi iepazīt, kā tas notiek, ka partijas un ministru personības ministrijās mainās, bet maiņas starpbrīdī pārsvarā neviens netiek ne patriekts, ne masveidā iesēdināts. It īpaši valsts iepirkumos un dotācijās, subsīdijās, kuras uzsāktas pie viena ministra, bet terminizēti nepabeigtas un bagāžā nonāk pie jaunā ministra?
2019. gada septembra vidū notika smaga saindēšanās ar pārtiku Siguldā, kopumā beidzamajos gados ir bijuši desmitiem gadījumu gan ar salmonellām, gan E. coli baktērijām visas Latvijas teritorijā.
Kopš 2009. gada tikai viens uzņēmums, kas 2016. gada beigās palaida salmonelozes epidēmiju bērnudārzos, - SIA "Kindercatering" ir likvidēts. 2016. gada salmonelozes uzliesmojuma laikā firma piederēja Ievai Agilarai De Andresai, bet 2018. gada salmonelozes krīzes laikā šis kantoris jau piederēja Ērikam Frīdenbergam-Kalniņam, tajā pašā gadā tikai pārformēts uz Lietuvas pilsoni Arvīdu Pilipavičus, nomainīja nosaukumu uz SIA "Arvydas" un 2019. gada septembrī tika likvidēts.
Zīmīgi, ka līdz likvidācijai jau 2019. gada februārī VID Nodokļu parādu piedziņas pārvalde apturēja šī šedevrālā ēdinātāja saimniecisko darbību, kas liecina, ka nodokļi tur Valsts kasei gājuši garām plašā slānī.
Viens gadījums no desmit. Arī šajā vienā gadījumā neviens nav iesēdināts, nevienam nav aprakstīta un konfiscēta manta, neviens no cietušajiem nav saņēmis nekādas kompensācijas. Līdzīgos citos desmitos gadījumu ir pilnīgs klusums, un visas firmas turpina darboties uz pilnu klapi.
Pieļauju iespēju, ka viennozīmīgi šajos gadījumos PVD par zināmu, bet taisnīgu samaksu sniedz ''jumta" pakalpojumus komersantiem. Patiesības labad jāatzīst, ka tās ir kapeikas, salīdzinot ar simtiem fūru kontrabandas gaļas gadā, viltotu pārtikas kravu pavaddokumentu ''neredzēšanu", pārtikas ar izbeigušos derīguma termiņu importa-eksporta operāciju īstenošanu un piesegšanu un sadzīviski banālu kukuļu pieņemšanu (un ne eti izspiešanu) desmitos tūkstošos par regulārām (un pēkšņām) ikdienas pārbaudēm it visur, kur audzē, pārstrādā, uzglabā vai tirgo pārtiku.
Jāatceras, ka PVD ir būtiski nozīmīga lomu atsevišķu pārtikas nozares uzņēmumu reideriskā pārņemšanā, kur jau figurē atlīdzības ar sešciparu skaitļiem. Arī šis PVD uzņēmējdarbības pārskaitījums nav pilnīgs, ir vēl desmitiem apakšvirzienu un tematiku.
Ierosinu Gerharda kungam visu PVD vadošo ierēdņu armiju reizi 6 mēnešos izlaist caur poligrāfu. Likumdošanas bāzi tam var pieskaņot, ne tādus vien jokus ir Saeimā cauri bīdījuši. Savukārt VID varētu veikt pilnus fizisku personu auditus šai pašai publikai.
Dabīgi, ka nevienam neko sliktu neatrastu, bet PVD rukšiem nāktos padalīties ar bada nāvē pampstošiem zēniem no VID. Varbūt visu šo procesu gaitā jau kādi citi zēni visus iepriekšējos zēnus kopā savāktu un aizvestu uz Mazā Matīsa ielu 5?
Gandrīz piemirsu atgādināt, ka visas analīzes PVD uzdevumā taisa Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts (BIOR). Neskatoties uz cieņu veicinošu nosaukumu, patiesībā ļoti apšaubāmas reputācijas bode, kurai faktiski ir monopoltiesības uz komersantiem liktenīgiem (vai neliktenīgiem) oficiāli atzīstamiem slēdzieniem.
Vietējie uzņēmēji daudzkārtīgi ir turējuši rokās divus analīžu slēdzienus par vienu un to pašu, pirmo no BIOR, otro no neatkarīgas Polijas vai Vācijas laboratorijas, un tie atšķīrušies kā diena no nakts. Nav lieki atgādināt, ka BIOR noziedzīgi leģendārā un vēlāk ar kaunu un negodu patriektā vadītāja Rafaela Joffes laikā tika pirkti zušu mazuļi ar pieckārtīgu uzcenojumu (akurāt kā tagad sejas maskas) pēc shēmas, kas cienīga pat Parex žuļikiem vai Bondaram, izsniedzot kredītus Krājbankā.
Īsumā:Anglijas firma UK Glass Eels atved uz Daugavas lokiem pie Anglijas un Francijas krastiem nozvejotus zivju mazuļus. Pa vidu, kā Latvijā pieņemts, tiek iesprausts ierēdņu starpnieks - čehu firma Marten Business Group, tai vispār saimnieciskās darbības nav, bet ir īpašnieks aiz otras pastkastītes firmas Kiprā, un ''visi gali ūdenī''.
Pats par sevi saprotams, ka arī šeit neviens nav iesēdināts vai kādam kas konfiscēts. Pēcāk BIOR dažnedažādi centās skaidrot, ka viss tas tik vien kā pārpratums un ka šodien nekas tamlīdzīgs nav iespējams, un vispār mēs esam gandrīz zinātniska iestāde, nevis SIA Nagi un ragi.
Zinoši cilvēki personīgi man vēl aizvakar gan diezgan argumentēti pierādīja pilnīgi pretējo. Viss un visos virzienus BIOR tek un plūst pa vecam. Iepakojuma papīriņa maiņa nepārveido konfektes garšu.
Nobeigums sekos...
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.