Kur gan „pazudis” varonīgais Ukrainas aizstāvis Jurašs un viņa „kompanjoni”?
Pietiek lasītājs01.07.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kur gan „pazudis” varonīgais Ukrainas aizstāvis – kādreizējais Jāņa Bordāna „uzticamais” kompanjons Jurašs? Un ar ko kādu noteikti jau ļoti godīgu un likumīgu biznesu viņš nodarbojas tagad? Izklāstīšu savu viedokli.
Jāatgādina tas periods, kad Jurašs un Juta Strīķe sāka ne jau likumīgu karu pret Jaroslavu Streļčenoku, toreizējo KNAB priekšnieku, kurš atlaida šos abus par pārkāpumiem un likumīgu rīkojumu nepildīšanu.
Kā redzam tagad, pēc sabrukuma un zaudējuma cīniņā abi šie personāži aizmuka no KNAB un aiz sevis vilka gan Jāni Baumani, kas tagad pie Jura Stukāna iekārtojies par prokuroru, gan bēdīgi slaveno Prusaku ģimeni, gan tagadējo prokurori Agnesi Indriksoni un par advokātu pārvērtušos Aleksandru Berezinu.
Nu jau visi Latvijas iedzīvotāji zina, ko darīja šie tā saucamie „pretkorupcijas apkarotāji”, - politiskās organizācijas izskatā iekļuva 13. Saeimā un tur uzreiz ķērās pie vajadzīgā „biznesa” un tā jumtošanas.
Sāksim uzskaitīt dažus no viņu „sasniegumiem”:
1) Jurašs nosūtīja savu bijušo sievu un kolēģi kā advokātu uz Norvik banku, un pēc tam Jurašs juridisko pakalpojumu sniegšanas aizsegā no Norvik bankas īpašnieka Grigorija Guseļņikova „izspieda” 500 000 eiro.
Kā mēs visi zinām, šie pakalpojumi bija „palīdzība” pieteikuma sagatavošanā pret valsti 200 miljonu eiro apmērā par labu Guseļņikovam. Lūk, tādi pretkorupcijas cīnītāji un Latvijas patrioti.
2) Olainfarm advokāta Pāvela Rebenoka slepkavība, kas bija jurists un valdes loceklis. Slepkavība oficiāli nav atklāta vēl joprojām, bet...
3) Arī Skonto sporta stadiona reiderisms, kas tika pārdots Krievijas grupai, Alla Juraša, kas tagad jau saucas Barbaša, tur bija advokāte.
4) Viesnīcas Garden Palace reiderisms un pret Gulamu Mohammadu Gulami ar viltu safabricētā krimināllietu ar bijušā netīrā policista Andreja Sozinova palīdzību.
Arī šajā reiderisma shēmā Alla Juraša un viņas jaunais visu jomu partneris un bijušais kolēģis Aleksandrs Berezins bija „piesedzēji”.
5) Safabricēja krimināllietu, lai iegūtu SIA Terahouse-Maxcapital īpašumu, protams, arī ar policijas izmeklētājas palīdzību, bet „piesedzēja” bija uzraugošā prokurore Agnese Indriksone, arī Juraša bijusī kolēģe no KNAB.
6) Tāpat šī kompānija pieķērās SIA 966 Freecom gada īpašumiem, un šeit jau „ož” arī pēc bēdīgi slavenās VID bijušās darbones Kristīnes Prusakas-Brinkmanes rokraksta.
Te gan viņi pārcentās, Gulami vērsās policijā, un tika ierosināta lieta pret SIA 966 Freecom un Uldi Skudru par rupjiem pārkāpumiem pret Latvijas valsts budžetu.
Un kā jūs domājat, šī Agneses Indriksones „piesegtā” banda, uzzinot, ka lieta ož pēc reāla soda visiem šiem organizatoriem, ātri izmantoja viņas kā uzraugošās prokurores valsts pilnvaras, lieta tika atņemta izmeklētājam un četrus gadus slēpta slēpta pie tā saucamās prokurores.
7) Ir vairāk nekā nopietnas aizdomas, ka Juraša paspārnē, nākot pie varas 2018. gadā Jurašs, Bordāns un Prusaku ģimene varētu būt ļoti nopietni un sistemātiski iesaistījušies cigarešu kontrabandā no Baltkrievijas un Krievijad caur Latviju un Lietuvu uz Eiropu. Ir pat cilvēki, kas apgalvo, ka pašlaik Jurašs pārvalda cigarešu kontrabandas piegādi no Ukrainas uz Poliju un tālāk uz Eiropu...
Ir daudz jautājumu, un nav saprotams, kāpēc SAB un VDD joprojām nav ķērušies pie šiem likuma pārkāpējiem. Jo visiem iedzīvotājiem taču bija un ir acīmredzama Juraša-Sparāna bandas un viņu pastrādāto noziegumu būtība.
Galu galā bija tādas noziegumu epizodes, kuras bija acīmredzamas, piemēram, bēdīgi slavenā SAB darbinieka Aigara Sparāna līdzdalība Muitas kriminālpārvaldes vadītāja Vladimira Vaškeviča atentāta organizēšanā. Sparāns līdz pat šai dienai nav saukts pie atbildības par šo epizodi.
Tāpat ir ar advokāta Rebenoka slepkavības organizēšanu, - ir vesela virkne mājienu, kas norāda Juraša un viņa kompanjonu virzienā. Bet, ja netiek pienācīgi reaģēts pat uz tādiem noziegumiem, kas tika īstenoti pret augstām amatpersonām, parastie pilsoņi vispār ne uz ko var necerēt.
Seko mums 
Valsts valodas dienā varam atcerēties, ka līdzās ekonomiskajai situācijai, nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanai, dabas un vides aizsardzībai, tiesiskuma aizstāvībai un cīņai pret nekontrolētu imigrāciju Latvijas teritorijā viens no vadošajiem spēkiem mūsu Atmodā bija mūsu tautas cieša un nerimstoša griba neatdod aizmirstībai mūsu skaisto un bagāto latviešu valodu.
Pirmdien, 14. oktobrī, Ministru kabinets (MK) apstiprināja likumprojektu par 2025. gada valsts budžetu un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027. gadam. 2025. gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi tiek plānoti 15,1 miljarda, savukārt izdevumi – 17,1 miljarda eiro apmērā. Par galveno valsts prioritāti noteikta valsts iekšējā un ārējā drošība.
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
