Iesaki rakstu: 
Kaut Saeimas vēlēšanas vēl tikai priekšā, virkne vismaz pagaidām parlamentā nepārstāvētu partiju jau metušās dalīt nākotnes lielos projektus, un šajā jomā īpaši izcēlusies Jaunā konservatīvā partija (JKP) un tās „Ekonomiskās analīzes grupas vadītājs” Gatis Eglītis, kuram izrādījies daudz ko teikt par dzelzceļa elektrifikācijas projektu. Šai sakarā atļaušos atgādināt šo un to publiski nezināmu par JKP „kadriem” un uzdot dažus uzvedinošus jautājumus „ekonomiskā analizētāja” sakarā.
Ap 2015.-2016. gadu noteiktas mentu aprindas, kas apkalpoja dažus advokātu, administratoru grupējumus un dažādi piesedza Vienotības darījumus, sajuta, ka viņu piesedzošā partija sāk šķīst laukā. Tas nozīmēja, ka viņi varēja pazaudēt politisko “jumtu.”
Piedevām varas kontroli jau neatlaidīgi pārņēma ZZS lojāli spēki, kuriem viņi bija smagi sariebuši. Turklāt ZZS zināja, ka šīs aprindas “godīgumu” izmanto, kā lētu valūtu, lai piesegtu savus ne mazāk netīros darījumus.
Tad noteikta biedru grupa nolēma, ka jāatrod cits politiskais “jumts.” Vismaz kā otrs variants, ja Vienotība izšķīst. Piedevām arī tur visi nebija sajūsmā par šo grupējumu.
Noteiktās mediju aprindās Strīķei un Jurašam bija mērķtiecīgi radīts “taisnības cīnītāju” tēls. Īpaši viņu publicitāti bija pulējuši ar šīm aprindām un advokātu grupējumiem saistītie Ir cilvēki. Tie paši, kas par trekniem Latvijas Bankas honorāriem apkalpoja Rimšēviču un viņam draudzīgās Martinsona ekosistēmas darboņus.
Bordānam izmisīgi vajadzēja šādus labi atpazīstamus “varoņus.” Tāpēc 2016. gada nogalē viņam tiek iespēlēti rūdītie mentu pasaules darboņi - Strīķe un Jurašs. Notikums prognozēti radīja plašu ievērību, papildus nāca šo pašu aprindu sarīkotais publicitātes vilnis. Rezultāti neizpalika - partija tika uz viļņa un solīdi nostartēja pašvaldību vēlēšanās.
Bet ir noticis nenovēršamais - šķietamu panākumu iedvesmotajam Bordānam un viņa ne pārāk pieredzējušajiem biedriem sakāpa čuras galvā. Viņi pāragri sajuta saldo varas garšu un noticēja pašiedvestajam “taisnības cīnītāju” tēlam. Kaut gan tas nekādi nesienas kopā ar Juraša stellēm, iepriekš apkalpojot advokāta Vonsoviča grupējumu un vēl apšaubāmākas aprindas.
Jo tuvāk vēlēšanām, jo vairāk tas atklāsies. Piedevām Bordāns pamanījās stulbi iespļaut sejā vairākiem cilvēkiem, kas viņam bija uzticējušies un to nebija pelnījuši. Arī tādiem, kas tos uztver ļoti nopietni. Arī viņi sāka daudz kritiskāk pētīt, kas JKP redzamākajiem biedriem “vēderā.”
Izskatās, ka JKP ierindas biedriem, kuri bija centušies ieraudzīt skaistu un godīgu politiku, nāks smaga un šķērma vilšanās. Cenšoties apkarot oligarhiju, viņi attapsies nometnē, kas vienkārši ar viņiem dalījusi ietekmes sfēras un ir vismaz tikpat netīra. Cilvēki, kuri cerēja uz godīgu politiku, izrādīsies negodprātīgu mentu un advokātu grupējuma tīklos.
Morālas paģiras būs smagas. Tādi cilvēki kā Doroņina un citi, agri vai vēlu, sapratīs ar ko darīšana. Viņi spēj atšķirt cienījamus policistus no mentiem. Pirmie ir cienījami cilvēki, bet tos otros viņi neieredz īpaši. Jo tās ir sīkas un pērkamas dvēseles.
Bija brīdis, kad JKP „komandai” pieslēdzās arī pārbaudītais Vienotības “kadrs” Gatis Eglītis, saistībā ar kuru man būtu daži uzvedinoši jautājumi – varbūt JKP vadībai vai pašam Eglīša kungam rodas vēlme uz tiem atbildēt:
1) Eglīša kunga oficiālajā biogrāfijā par to nekādas pēdas nav atrodamas, bet tomēr – vai nevarētu būt, ka labu daļu savas profesionālās karjeras viņš ir pavadījis diezgan interesantā statusā valsts drošības iestādēs? Un, ja jā, tad kāds bija šis statuss un kā sauca konkrēto iestādi?
2) kādas tieši saites Eglīša kungu saista ar Andri Šķēli un viņa ekonomisko grupējumu? Kādu tieši palīdzību Eglīša kungs ir sniedzis Šķēles kunga ekonomiskajam grupējumam pēdējos gados?
3) vai varētu būt, ka arī Eglīša kunga skaļā uzstāšanās dzelzceļa elektrifikācijas jautājumos ir tieši saistīta ar Šķēles kunga biznesa interesēm un uzskatāma par izpalīdzēšanu pazīstamajam oligarham apmaiņā pret... jā, pret ko?
4) laikā, kad Eglīša kungs bija Laimdotas Straujumas padomnieks, notika Citadele bankas atdošana amerikāņiem par sviestmaizi. Kādas tieši funkcijas Eglīša kungs pildīja šai sakarā?
5) un visbeidzot – kā gan tas nācās, ka Eglīša kungs vienubrīd vēl kandidēja uz vietu Vienotības valdē, bet jau pēc brīža kļuva par redzamu personu pilnīgi citā partijā – JKP? Kurš tieši šo pāreju noorganizēja un „nomotivēja” Eglīša kungu?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
