Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Klausoties valdošās koalīcijas politiķu izteikumos par to, kāpēc neesot iespējams pildīt likumā ierakstīto apņemšanos par mediķu algām, rodas sajūta, ka valsti vada iluzionisti, kas visu acu priekšā spēj likt izgaist naudai. Kā triku meistari viņi acīmredzot ir tiešām talantīgi, jo līdzīgā toņkārtā sāk piedziedāt arī daudzi žurnālisti, kuriem it kā vajadzētu būt kritiski domājošiem un spējīgiem likt politiķiem atbildēt par tukšu muldēšanu.

Pat Latvijas Radio ziņu programmā gan diktors studijā, gan reportieris no mediķu protesta vietas kā neapšaubāmu faktu rezignēti konstatē - jā, deputātu iebalsoto likumu jau neesot iespējams izpildīt... Varbūt šiem fatālistiem tomēr derētu ielūkoties 2020. gada budžeta projektā, kaut vai tikai pamatskaitļos, ja detalizētākai pētīšanai viņi par slinku?

Nākamā gada budžets būs lielākais Latvijas valsts vēsturē. Tā kopējais izdevumu apmērs pirmo reizi pārsniegs 10 miljardus eiro. Salīdzinot ar šāgada budžetu, 2020. gadā ieņēmumu pieaugums plānots 717,1 miljona eiro apmērā. Vēlreiz - 717,1 miljons eiro. Tik daudz naudas 2020. gadā būs vairāk.

Turklāt ministriju budžetos tika atrasts arī ietaupījums aptuveni 90 miljonu eiro apmērā - tātad kopā jauniem izdevumiem pieejamais finansējums ir jau virs 800 miljoniem. Mediķu algu palielinājumam nepieciešami 120 miljoni eiro, tātad mazāk nekā tikai sestā daļa no šīs summas.

Protams, ir arī dažas citas tiešām svarīgas vajadzības un izdevumi. Tomēr - kā tas nākas, ka absolūtajai prioritāšu prioritātei, nozarei, kas gadiem ilgi tikusi hroniski nobadināta, nozarei, no kuras veiktspējas ir atkarīga cilvēku veselība un dzīvība, nozarei, kurai paredzētais līdzekļu kāpums jau apstiprināts likumā, neatrodas nieka sestā daļa no visa pieejamā papildu finansējuma? Šo jautājumu pēdējās nedēļās varētu būt uzdevuši ne tikai mediķi, bet ikviens, kas ar patstāvīgu spriestspēju nav uz “jūs”.

No politiķu juceklīgajām, murgainajām atbildēm neko saprast nav iespējams, un drīzāk rodas aizdomas par apzinātu gaisa jaukšanu ar demagoģiskas retorikas paņēmieniem (otrs variants - lielākā daļa politiķu paši patiesībā neorientējas budžeta saturā). Piemēram, lielu daļu budžeta papildu izdevumus nodēvējot par jau “iepriekš ieplānotiem”, taču veselības darbinieku algām nepieciešamo summu pie tādiem nez kāpēc nepieskaitot.

Tātad daudzi izdevumi, kuri nav ierakstīti likumos, ir “iepriekš ieplānoti”, bet veselības darbinieku (arī skolotāju) algu pieaugums, kas ir konkrēti paredzēts likumā, nav “iepriekš ieplānots”, bet meklējams pēc pārpalikuma principa? Neko teikt, ģeniāla loģika.

Gandrīz vai iznāk, ka finansējuma apstiprināšana likumā ir nevis garants tam, ka tas tiks piešķirts, bet gan tieši pretēji - likumā ierakstīts tiek tas, kas visdrīzāk netiks pildīts. Sak, par īstajām prioritātēm atcerēsimies tāpat, bet par tiem mediķiem, lai neaizmirstu, ierakstīsim likumā - ja nu naudiņu galīgi nebūs, kur likt, tad varbūt arī piešķirsim.

Lai uzskatāmāk aplūkotu valsts budžetu, iztēlosimies to kā kāda indivīda mēneša ienākumus un izdevumus. Šajā ziņā 2020. gada budžets ir ērts - desmit miljardus samazinot mērogā 1: 10 000 000, iegūstam aptuveni vidējo Latvijas mēnešalgu - 1000 eiro mēnesī. Tātad - šogad jūsu alga ir 940 eiro, bet nākamgad gaidāms labs pielikums 72 eiro (+ pats esat atradis nelietderīgus tēriņus 9 eiro).

Šobrīd jums jāizdomā, kā tērēt šos papildu 80 eiro. Lai vismaz pašā minimālākajā līmenī varētu parūpēties par savu veselību, jums papildus līdzšinējam ir jāatvēl 12 eiro. Taču jūs pēkšņi sajūtaties kā nemirstīgais Kaščejs un izlemjat uz to nospļauties, pasakot, ka šim nolūkam pietiks ar piecīti.

Pārējo naudu sadalāt sekojoši. Apmēram divdesmit eiro aizies vecmāmiņai, palielinot viņas pensiju (laba un vajadzīga lieta, protams). 15 eiro jums pienāktos atmaksāt bankai, samazinot aizņemtās kredītsaistības - taču te ir nianses (par to raksta nobeigumā). Vēl ap padsmit eiro mēnesī aizies dzīvokļa labiekārtošanai kā jūsu līdzfinansējums dzīvokļu īpašnieku biedrības dāsni finansētajiem projektiem.

Paliek vēl apmēram 20 eiro, kurus tad izlemjat tērēt kā papildu naudu kultūras vajadzībām (pusotrs eiro), pašaizsardzībai (trīs eiro), mazdārziņam (trīs eiro), bet visvairāk aizies kabatas naudas pieaugumam jūsu pusaugu bērniem (lai pašvaldības neļaunojas par šo, protams, nekorekto salīdzinājumu) - 8 eiro mēnesī.

Turpinājumā apskatīsim budžeta pieauguma sadalījumu reālajos skaitļos, jo, protams, ir lietas, ko šādā, samazinātā alegoriskā perspektīvā nevar ieraudzīt. Tomēr kopumā ir vērtīgi padomāt par valsts budžetu kā mājsaimniecības tēriņiem - tas parāda iedzīvotāja ikdienas perspektīvu, un tad prioritātes izgaismojas pavisam skaidri.

Ja arī kāds, salasījies pēdējā laika melnā PR vēstījumus, vēl šaubās, vai “tiem tur kukuļņēmējiem un 40 000 mēnesī pelnošajiem ārstiem” vajag vispār kaut ko vēl piešķirt, tad padomājiet - vai jūs savas ģimenes veselībai, ja būtu nepieciešams, neatvēlētu pat 12 eiro no 80 eiro papildu ienākumiem? Visticamāk, jūs atvēlētu tik, cik vien varētu - un pagaidītu gan mazdārziņš, gan teātris, un pat dzīvokļa labiekārtojums.

Protams, cita lieta, ka medicīnas personāla algu pieaugums nav vienīgā finansiālā nepieciešamība, lai palielinātu veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti - tāpēc patiesībā būtu jārunā nevis par 12, bet vismaz 20-25 papildus eiro mēnesī (Veselības ministrijas sākotnējais papildu pieprasījums 2020. gada budžetam bija 279,4 miljoni jeb mājsaimniecības analoģijā 28 eiro - un arī tas nepavisam nebūtu neizpildāmi).

Tātad makrolīmenī 2020. gada budžetā lielākais pieaugums paredzēts labklājības sektoram, pamatā pensijām (pieminētā vecmāmiņas nauda) - virs 200 miljoniem eiro. Šī, protams, ir svarīga un vajadzīga lieta, lai gan, ja ieliek perspektīvā - ko gan pensionārs iesāks ar to pārdesmit eiro pensijas pielikumu, ja saskarsies ar nopietnu veselības likstu, kur uz valsts apmaksāto pakalpojumu būs jāgaida tik ilgi, ka atliks vien zīlēt, vai rindu izdosies sagaidīt pirms aizsaules vārtiem?

Personīgi zināms, reāls piemērs no dzīves - cilvēks jau vairākus gadus gaida uz gūžas kaula operāciju, kas izmaksā virs tūkstoša, kauls tikmēr drūp kopā un pastaigāt kļūst arvien grūtāk... Divdesmit eiro pensijas pielikums šo sapni īstenot neļaus, tā ir knapa viena iepirkšanās reize veikalā. Vai arī pašu pensionāru labā humānāk nebūtu sakārtot un padarīt reāli pieejamu veselības aprūpes sistēmu, jo tieši vecākā gadagājuma ļaudis, loģiski, ir lielākā riska grupa un biežākie veselības aprūpes sistēmas pacienti?

Bet, labi, tas tikai pārdomām - liksim pensijas mierā, jo budžetā ar 800 miljonu pieaugumu patiešām nav nekādas nepieciešamības prenostatīt veselības aprūpes finansējuma un pensiju pieaugumus (lai kā tas nepatiktu Pavļuta kungam, kurš nesen TV24 “Nacionālo interešu klubā” par katru cenu centās iestāstīt pretējo; taču arī tas nav pārsteigums, jo šāda, ciniska “skaldi un valdi” solidaritātes izpratne jau kļuvusi par šīs valdības firmas zīmi - ja gribat skolotāju algu pieaugumu, tad jāņem nost bērnu brīvpusdienām! Ja gribat garantētā minimālā ienākuma pieaugumu, tad jāņem nost bezdarbnieku pabalstiem!).

Nākamā lielā papildu izdevumu sadaļa budžetā ir... Un te seko pārsteigums, jo publiski par to vispār nav runāts - proti, tas ir tā sauktais “pārdalāmais finansējums”. Šeit kopējais tēriņu pieaugums pret šāgada budžetu ir 125 miljoni eiro. Kas tad slēpjas zem šī mistiskā apzīmējuma “pārdalāmais finansējums”? Lielākais “neredzamais zilonis” šeit ir budžeta pozīcija “Nesadalītais finansējums Eiropas Savienības politiku instrumentu un pārējās ārvalstu finanšu palīdzības līdzfinansēto projektu un pasākumu īstenošanai”, kam kopumā paredzēti 136 miljoni eiro, un tas ir par 107 miljoniem eiro vairāk nekā identiskai pozīcijai šāgada budžetā.

Nekļuva skaidrāk? Ne jums vienīgajam. Cik nu var saprast no definīcijas un publiski pieejamajiem avotiem, šī pozīcija sevī slēpj valsts līdzfinansējumu dažādiem ES fondu projektiem (lai gan šādas līdzfinansējuma pozīcijas vēl ir arī atsevišķajos ministriju budžetos) - mājsaimniecības piemērā tie ir “dzīvokļa labiekārtošanas” izdevumi. Ja pareizi saprotu, zem šiem izdevumiem slēpjas arī jauno vilcienu iepirkumam paredzētie līdzekļi.

Vēl “pārdalāmo finansējumu” veido arī līdzekļi neparedzētiem gadījumiem (25 miljoni, pieaugums par 5 miljoniem), apropriācijas rezerve (14 miljoni, pieaugums par 4 miljoniem), demogrāfijas pasākumu atbalsts (5 miljoni) un... “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana”, kam paredzēti apaļi 10 miljoni.

Šeit jau sāk rasties jautājumi, īpaši par pēdējo pozīciju, jo tai paredzētais finansējums ir tik noapaļots (tieši 10 000 000), ka tas nevar būt precīzi aprēķināts, balstoties uz konkrētām vajadzībām - acīmredzami kāds vienkārši ar slaidu rokas vēzienu piemetis uz papīra tieši desmit miljonus, jo “apmēram tik daudz vajadzēs, ja nu kas, lai nepietrūkst”.

Bet varbūt pietiktu ar deviņiem miljoniem? Varbūt ar astoņiem? Bet ja nu nemaz nevajag vairāk par pieciem? Īpaši, ņemot vērā to, ka šāgada budžetā šādas pozīcijas vispār nebija, bet Kontroles dienestam (kurš kā atsevišķa pozīcija savukārt pazudis no 2020. gada budžeta) finansējums bija 4,6 miljoni eiro.

Arī apropriācijas rezerve (pārdalīšanas gadījumiem) un līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, protams, ir nepieciešamas pozīcijas, tomēr ar ko konkrēti ir pamatots pieaugums tajās, kas kopā sastāda deviņus miljonus? Tikpat grūti, neredzot sīkāku atšifrējumu, spriest par 107 miljoniem fondu naudas līdzfinansējuma pieaugumu. Protams, jauni vilcieni Latvijai jau sen ir vajadzīgi, bet vai tiešām visi šeit apslēptie projekti ir tikpat svarīgi, īpaši, ja par mērauklu mēs ņemam veselības aprūpi (cilvēku veselību un dzīvību)?

Starp citu - jau atkal simptomātiski, ka, “sakasot” sērīgos papildu 18 miljonus mediķu algām, valdība no “pārdalāmā finansējuma” apmēram miljonu izvēlējusies paņemt, kā jūs domājat, no kuras pozīcijas? No apšaubāmi apaļajiem 10 miljoniem cīņai ar naudas atmazgāšanu? No apropriācijas rezerves 14 miljoniem? No līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem? Varbūt tomēr ES fondiem nevajag 107 miljonus lielu papildus līdzfinansējumu? Nē - Finanšu ministrijai visatbilstošāk ir šķitis naudu paņemt no jau tā nožēlojamajiem 5 miljoniem demogrāfijas atbalsta pasākumiem...

Nākamais lielākais budžeta izdevumu pieaugums aiziet pašvaldībām - mērķdotāciju un dotāciju palielinājums kopā veido 80 miljonus eiro. Šajā ziņā no budžeta projekta skaidrs ir vienīgi mērķdotāciju izlietojums (pamatā pedagogu algām), bet lielākais pieaugums ir tieši sīkāk neatšifrētajā dotāciju sadaļā (+62 miljoni). Vai aiz šī slēpjas bēdīgi slavenā dotācija “Rīgas satiksmei”, par kuras uzkraušanu uz valsts pleciem varam pateikt paldies Rīgas domes saimniekošanai?

Milzīgu pieaugumu uzrāda arī pašas Finanšu ministrijas budžets - tas palielināsies par 77 miljoniem eiro. Galvenos izmaksu kāpumus veido divas pozīcijas (dažās citās ir arī samazinājumi) - maksājumi ES budžetā, kas nākamgad pieaugs par brangiem 47 miljoniem eiro (kopā sasniedzot 320 miljonus eiro), kā arī “subsīdijas un dotācijas” - par 44 miljoniem vairāk, kopā 227 miljoni (kas aiz šī slēpjas, atkal var tikai minēt, iespējams, daļēji ES fondu līdzfinansējums).

Nozīmīgs izdevumu pieaugums atkal paredzēts Aizsardzības ministrijai - plus 30 miljoni eiro. Šis pieaugums ir loģisks 2% īpatsvara saglabāšanas kontekstā - augot IKP, jāaug arī finansējumam. Te, protams, nav pieļaujamas nekādas atkāpes. Nav jau kaut kāda veselības aprūpe, kuru var finansēt pēc pārpalikuma principa...

Pilnīgi neizprotams (par to paguvuši ierunāties arī daži žurnālisti) ir līdzekļu palielinājuma “svarīgums” Zemkopības ministrijai, kur izdevumi 2020. gada budžetā pieaug par 26 miljoniem eiro. Vēl jo vairāk kontekstā ar ziņu, ka Valsts kontrole šobrīd veic revīziju Zemkopības ministrijā sakarā ar aizdomām par dīvainām grāmatvediskām mahinācijām valsts derīgo izrakteņu vērtības noteikšanā.

Proti, līdz pat 2018. gadam Zemkopības ministrija vispār nebija uzskaitījusi valstij piederošos derīgos izrakteņus, tad 2018.gada pārskatā ministrija beidzot noteica to vērtību 3,8 miljardu eiro apmērā, bet vien trīs mēnešus vēlāk šo vērtību pēkšņi samazināja 58 (!) reizes - līdz vien 65,7 miljoniem eiro. Valsts kontrole atteikusies sniegt atzinumu par Zemkopības ministrijas 2018.gada pārskatu, jo neguva pārliecību, ka derīgo izrakteņu uzskaites vērtība ir noteikta pareizi.

Arī Kultūras ministrija tikusi pie 15 miljoniem papildu naudas. Tā paredzēta gan algu pieaugumam, gan neatšifrētajām “subsīdijām un dotācijām”, gan citām pozīcijām. Satiksmes, Labklājības un Tieslietu ministriju budžeti aug par 8 miljoniem eiro katrs. Bet interesanti, ka dažu ministriju budžetos ir pat samazinājums - VARAM pat par 24 miljoniem eiro, tikpat arī Iekšlietu ministrijai (te nu kā reizi tieši varēja būt palielinājums, jo arī šajā resorā strādā cilvēki, kuru tiešajos pienākumos ietilpst veselības un dzīvības glābšana), Ekonomikas ministrijai, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijai - par 4 miljoniem mazāk (zinātnieki ir vēl vieni abižotie, kuriem iepriekš solītais papildus finansējums netiek piešķirts).

Seko dažādas valsts iestādes, kurām budžeti ievērojami pieaug. Vislielākais pieaugums ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, kura budžets pieaug gandrīz divkārt - no apmēram 6 līdz vairāk nekā 11 miljoniem eiro. Jāsaka gan, ka KNAB Jēkaba Straumes vadībā pierādījis savu efektivitāti, un korupcijas apkarošana var atmaksāties daudzkārt, tāpēc te lielu iebildumu nav.

Ko nevaru sacīt par 3 miljonu pieaugumiem gan Saeimai, gan Ministru kabinetam - manuprāt, situācijā, kad netiek izpildīti likumi un absolūti prioritāras pamatlietas, šīs institūcijas nebūtu pelnījušas nekādu pieaugumu, drīzāk otrādi. Arī sevi kā pieticīgu sociāldemokrātu pirms prezidenta vēlēšanām pozicionējušais Egils Levits varēja atteikties no gandrīz miljona paredzētā pieauguma Valsts prezidenta kancelejai. Un, protams, jau bēdīgi slavenie partiju finansējuma miljoni (man gan jāsaka, ka ideju principā atbalstu, taču - tikai attiecinot to uz nākamo Saeimas sasaukumu, un katrā ziņā ne brīdī, kad tiek apgalvots, ka nav naudas pašām svarīgākajām lietām).

Latvijas televīzijai un Latvijas Radio finansējums nākamgad pieaug par apmēram 5 miljoniem eiro. Tas būtu atbalstāmi, ja vien sabiedriskais medijs tiešām bez kompromisiem un neatslābstoši iestātos par sabiedrības interesēm arī pašos svarīgākajos jautājumos - bet diemžēl tieši saistībā ar veselības aprūpes finansējuma jautājumu tas nepavisam nav vērojams.

Dažas vārgas, bezzobainas diskusijas, kas beidzas ar to pašu varas kliķei komplimentāro secinājumu, ka “naudas jau nav” - laikā, kad LTV un LR faktiski katru dienu būtu jāstāv un jākrīt par mūsu veselības aprūpes pieejamību (kur svarīgākais jautājums tomēr ir un paliek finansējuma trūkums, lai gan, protams, tas neizslēdz, ka jārunā arī par pārējām problēmām nozarē), atmaskojot visas tās melu un demagoģijas straumes, kas nāk no Kariņiem, Pavļutiem, Reiriem, Viņķelēm, Mūrniecēm un visiem pārējiem. Un arī raksts (protams, daudz labāks, kvalitatīvāks, ar iespējām veikt detalizētāku pozīciju izpēti) ar budžeta izdevumu kritisku analīzi būtu bijis jāgatavo tieši sabiedrisko mediju žurnālistiem. Nu nekas, var jau būt, ka tagad iedvesmosies un saņemsies...

Tātad, pat pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem, pārskatot un daudzos gadījumos vismaz samazinot iepriekš uzskaitītās apšaubāmāko izdevumu pozīcijas, iespējams veselībai atrast papildus ap 50 miljoniem eiro (iespējams pat, ka krietni vairāk, bet pietrūkst detalizētas informācijas par daudzām izdevumu pozīcijām, lai vērtētu). Taču arī tas vēl nebūt nav galvenais “neredzamais zilonis” 2020. gada budžeta fiskālajā telpā.

Ir viens finansējuma avots, kurš varētu nodrošināt medicīnai nepieciešamo līdzekļu pieaugumu, pat neaiztiekot nevienam citam paredzēto algu palielinājumu. Un tagad - labi cieši aizspiežiet ausis, jo tūdaļ līdz pat stratosfēras slāņiem aizskanēs fiskālo tehnokrātu sašutuma brēcieni. Proti, šis finansējuma avots ir budžeta deficīts.

Tas nav nekas jauns - patiesībā jau iepriekšējos trīs gadus papildu finansējums veselības aprūpei ir nodrošināts, saskaņojot ar Eiropas Komisiju plašāku pieļaujamo budžeta deficīta atkāpi (tiesa gan, Latvijai nemaz to pilnībā neizmantojot) - līdz 1,5% no IKP Stabilitātes un Izaugsmes paktā noteiktā 1% vietā. Jā, ir tiesa, ka šogad šī “atlaižu programma” beidzas. Tieši tāpēc 717 miljonu papildu ieņēmumi budžetā pārvērtušies par tikai 610 miljoniem papildu izdevumu - 107 miljoni novirzīti budžeta deficīta segšanai. Tieši tāpēc no ministrijās papildus atrastajiem 93,7 miljoniem reālajiem izdevumiem atstāti tikai 45,6 miljoni - 48,1 miljons novirzīts “fiskālās telpas uzlabošanai”.

Vai kāds no Latvijas valdības vispār ir mēģinājis runāt ar Eiropas Komisiju par budžeta deficīta atkāpes turpināšanu? Eiropas Komisija pati ik gadu norāda uz to, ka Latvijai nepieciešams atvēlēt krietni lielākus līdzekļus veselības aprūpei. Otrkārt, Latvijas valsts ārējais parāds ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, tā kā saprātīgs budžeta deficīts nekādu ļaunumu nenodarītu.

Bet nē - tāpat kā savulaik gadījumā ar “Citadeles” bankas “neatliekamo” pārdošanu par sviestmaizi (vai patiesībā uzdāvināšanu vēl ar piemaksu), tāpat kā ar vispārējā reversā PVN (ne)ieviešanu (kas varētu būt lielisks mehānisms PVN shēmu izskaušanai) neviens ne Finanšu ministrijā, ne valdībā acīmredzot negrasās pakustināt ne pirkstu, lai pamēģinātu pacīnīties par šo iespēju (lai gan uz to bikli norādījusi arī Viņķele). Protams, atšķirībā no miglas pūšanas pašu vēlētāju acīs Eiropas kungu priekšā varētu būt neveikli kaut kā censties pamatot, kāpēc tad tik svarīgai prioritātei nevar atrast naudu pašu vēsturiski lielākajā budžetā, bet - ja jau reiz valdība domā, ka viņiem ir taisnība un “naudas tiešām nav”, tad kāpēc nemēģināt par to pārliecināt Eiropas Komisiju?

Bet interesanti ir vēl kas. 2020. gada budžetā paredzētais deficīts ir tikai 0,3% no IKP. Eiropas Komisija Latvijai atļauj 1%. Tātad teorētiski 0,7% būtu iespējams tērēt pat bez papildu atļaujas. Te gan jāņem vērā, ka EK un vietējā metodoloģija budžeta deficīta aprēķināšanai atšķiras, bet vienkāršā valodā to varētu skaidrot tā - vietējie ierēdņi baidās, ka savos aprēķinos kļūdīsies un rezultātā budžeta deficīts pārsniegs to, ko aprēķinās EK pēc savas metodoloģijas, un tad būs nepatikšanas. Tāpēc - drošs paliek drošs, Latvija sažmiedz korseti un uzstāda sev mērķi par 0,5% no IKP (nākamā gada budžetā tie ir ap 165 miljoniem eiro!) vēl mazāku budžeta deficītu.

Tātad tā saucamais strukturālais budžeta deficīts it kā varētu mierīgi būt vismaz 0,5% no IKP. Tas gan vēl jāpārrēķina uz nominālo budžeta deficītu, kas ciparu attiecīgi samazina uz apmēram 0,4% no IKP. Tieši tāds arī bijis sākotnējais, dokumentos ierakstītais valdības budžeta bilances mērķis 2020. gadam - 0,42% deficīts. Bet ir taču tik svarīgi pamēģināt izlikties vēl svētākiem par pāvestu - un noteikt vēl par 0,12% zemāku budžeta deficītu. 0,12% no IKP var izklausīties gauži maz, bet absolūtos skaitļos tie ir vairāk nekā 39 miljoni (pieņemot, ka IKP nākamgad būs 33 miljardi)!

Tātad, pat neprasot EK atļauju, ir iespējams gluži elementāri piešķirt veselības aprūpes nozarei vēl gandrīz 40 miljonus eiro uz budžeta deficīta rēķina. Kopā ar iepriekš šajā rakstā atrastajiem vismaz 50 miljoniem un ar valdības pašas sakasītajiem 60 miljoniem tie ir 150 miljoni - jau samērā jēdzīgs cipars, kur bez mediķu algu palielinājuma vēl 30 miljoni atliks arī rindu mazināšanai, kompensējamiem medikamentiem, utt.

Lai Finanšu ministrijas pārstāvji pat nemēģina piestāstīt ausis, ka palielināt budžeta deficītu - tas nu galīgi nav ne tik vienkārši, ne tik labi, ka tā ir fiskālās disciplīnas sagraušana un kādi tik vēl ne grēka darbi, pret ko cilvēku veselības un dzīvības riski nepietiekamas veselības aprūpes pieejamības dēļ ir tikai tāds sīkums. Šādi izteicieni būs tikai klaja liekulība.

Palielināt budžeta deficītu mūsu ierēdņiem ir tikpat vienkārši, kā uzsist knipi, un to skaidri un gaiši pierāda kāds dokuments, ko jau atkal ne mūsu sabiedrisko mediju žurnālisti, ne, šķiet, vispār neviens nemaz nav pamanījis - 17. septembrī Ministru kabinets apstiprināja rīkojumu*, ar kuru uz budžeta deficīta rēķina par 100 miljoniem (jā, simt miljoniem) eiro tika palielināts ES fondu apguvei nepieciešamais līdzfinansējums (ievērojiet, ka summa atkal ir absolūti noapaļota - tieši 100 000 000, kas vien ko liecina par aprēķinu precizitāti un pamatotību).

Rīkojuma projekta anotācijā ierakstīts, ka šis simt miljonu palielinājums nez kāpēc budžeta deficītu palielina tikai par 25 miljoniem, kas vedina domāt, ka tas veikts tieši uz jau iepriekš ierēķinātā, bet pilnībā neizmantotā veselības aprūpei piešķirtā deficīta atkāpes rēķina: “Palielinot apropriāciju par 100,0 milj. euro, vispārējās valdības budžeta deficīts saskaņā ar Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu palielināsies par 25,5 milj. euro, un tas ir ņemts vērā 2019.gada vispārējās valdības budžeta deficīta novērtējumā, prognozējot to 0,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta.”

Nu re, cik skaisti - ja grib, tad var! Un kāpēc līdzīgi neuzrakstīt par veselības aprūpes finansējumu nākamā gada budžetā? Lai vietējie koperfīldi beidzot ceļ naudu gaismā, nevis slēpj burvju cepurē.

* - https://likumi.lv/ta/id/309429-par-apropriacijas-palielinasanu-budzeta-resora-74-gadskarteja-valsts-budzeta-izpildes-procesa-pardalamais-finansejums   

An error has occured