Iesaki rakstu: 
Jau vairākus mēnešus Latvijas sabiedrībai ir pieejams daļējs tā saucamo čekas maisu saturs, un atgādināšu – „kartītes” apskatei ir pieejamas ikvienam no mums. Loģisks jautājums būtu, vai kas ir mainījies pa šo laiku? Nē, pilnībā nekas, tikai sabiedrība uzzinājusi jaunus vārdus, kas savulaik tieši vai netieši ir iesaistījušies „kopīgajās” lopiskajās aktivitātēs ar PSRS KGB.
Cits stāsts ir par to, kā šie „stukači” attaisno savu sadarbību ar padomijas specdienestu. Reizēm tie ir gaužām absurdi un smieklīgi skaidrojumi, kuriem būtu nepieciešami papildus skaidrojumi. Taču stāsts šoreiz nav par to, kā katrs attaisnojas, bet par to, vai fundamentāli sabiedrībā ir kas mainījies.
Īsi pirms čekas maisu atvēršanas pagājuša gada nogalē tika piesauktas dažādas briesmas, ko sagaida šo maišeļu atvēršana. Piemēram, sabiedrībā labi zināmais Jānis Maizītis, kurš nu jau vairākus gadus ieņem Satversmes aizsardzības biroja priekšnieka krēslu, savā un biroja vārdā bija tiešs: lustrācijas sākšana šobrīd radīšot sabiedrības šķelšanos, un tā varot radīt draudus valsts drošībai un sabiedriskai kārtībai. Turklāt SAB vērtējumā VDK kartotēkas publicēšana internetā varot radīt atsevišķus riskus, tostarp pazemināt uzticēšanos drošības iestādēm, kas varot atstāt iespaidu uz valsts drošības iestāžu līdzšinējo darbu.
Vienlaikus ar Maizītim līdzīgu viedokli klajā nāca arī tagad par Valsts drošības dienestu pārdēvētās Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets, kurš intervijā ar pilnu nopietnību teica: “Es arī uzskatu, ka šīs informācijas publiskošana var radīt zināmus riskus nacionālajai drošībai.”
Toreiz kā piemēru DP priekšnieks minēja iespējamo uzticības mazināšanos drošības iestādēm: “Ir jāsaprot, ka arī mūsdienu Latvijā ir personas, kas sadarbojas ar valsts drošības iestādēm – tā ir ārkārtīgi slepena un sensitīva informācija. Cilvēki, piekrītot sniegt atbalstu savas valsts drošības iestādēm, viņi rēķinās, ka šī informācija vienmēr, mūžīgos laikos paliks slepena, diskrēta un nekad to neviens neuzzinās. Ja mēs atklājam informāciju par personām, kuras savulaik sadarbojušās ar totalitāras valsts drošības iestādēm, tas zināmā mērā var atturēt sniegt atbalstu savas valsts drošības iestādēm.”
Pretēji specdienestu „draudīgajām” prognozēm, sabiedrība to visu ir uztvērusi visai mierīgi. Jā, ir bijušas situācijas, kad sabiedrībā labi zināmi cilvēki ir skaidrojušies, kādēļ viņi ir fiksēti „stukaču” kartītēs. Bet tas arī viss! Arīdzan katrs otrais Latvijas iedzīvotājs ir izgājis cauri kartotēkām, pārliecinoties, vai tajās nav kāds viņam zināms cilvēks.
Tātad sabiedrība nav sašķēlusies, nav sākusies masveida izrēķināšanās ar „stukačiem”. Nekas neliecina par to, ka mūsu klusajā, mierīgajā valstī mostos revolūcijas gars franču manierē. Savukārt uzticība valsts drošības iestādēm, ko pieminēja gan Mežviets, gan Maizītis, ir stiepts jēdziens, ja mani atmiņa neviļ, tad pa 29 neatkarības gadiem tas vēl nav mērīts, un uzticēšanās šīm iestādēm ir ar mistisku plīvuru apklāts paša indivīda vērtējums.
Varbūt specdienestiem vajadzētu būt prātīgākiem un konkrētākiem savos spriedelējumos par sabiedrību un tās reakciju uz dažādiem procesiem?! Iespējams, „stukaču” kartīšu publiska izlikšana ir viens no labākajiem lēmumiem, kas ir izdarīts pa šiem 29 gadiem. Realitātē tas mūsu dzīvi nav mainījis, jo īstenie VDK aģenti un štata darbinieki turpina bezrūpīgi pavadīt savas vecumdienas peldoties naudā, ko sekmīgi sarausa pēc PSRS sabrukuma, un turpina raust uz Latvijas sabiedrības rēķina.
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
