Kura tiesa drīkst skatīt NRA žurnālistu iniciēto Annas Potapovas - Jutas Strīķes prāvu? Tā, ko vada Lilita Cācure - Veronika Krūmiņa?
Guntis Višņakovs*01.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2019. gada 29. jūnijā «Neatkarīgajā Rīta Avīzē» ir publicēts Ulda Dreiblata raksts «Strīķes advokāte: Bija Anna, tagad Juta. Kāda starpība?» par žurnālista Rituma Rozenberga mēģinājumiem tiesas ceļā no Latvijas Universitātes iegūt studentes personas lietu, kas apliecinātu, ka Juta Strīķe kādreiz bijusi Anna Potapova.
Nenostājoties nevienā pusē šajā strīdā, jūtam pienākumu vērst uzmanību, ka Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments šajā lietā ir nostādīts kutelīgā pozā. Lietas par informācijas pieprasījumiem no iestādēm pēc būtības Latvijā skata viens tiesnesis vienā instance. Pēc tam iespējams iesniegt kasācijas sūdzību. Kasācijā pārbauda tikai to, vai pirmās instances tiesa nav pārkāpusi materiālās vai procesuālās normas.
Piemēram, ja universitāte norādītu, ka tai vispār nav Annas Potapovas dokumentu, kasācijas instancei to nav tiesību pārbaudīt, jo tā jau ir pierādījumu pārbaude lietā. Lai nu kā, bet kasācijas instances tiesa var atcelt pirmās instances tiesas lēmumu un šī kasācijas instance šobrīd nav vis Augstākā tiesa kā tāda, bet tās Administratīvo lietu departaments.
Bet vai Administratīvo lietu departamenta tiesneši vispār drīkst skatīt šo lietu? Paudīsim apsvērumus, kapēc ne.
Departamentā ir divpadsmit tiesnešu. Valsts amatpersona atsakās no tās amata pienākumu veikšanas vai valsts amatpersonas amata savienošanas visos gadījumos, kad ētisku apsvērumu dēļ varētu tikt apšaubīta tās darbības objektivitāte un neitralitāte, nosaka likums.
Lietas atbildētāja pusē pieaicinātā iestāde – Latvijas Universitāte – ir darba devējs arī tiesnešiem. Jautrīte Briede ir tur profesore, Anita Kovaļevska lektore, taču tas netraucē departamentam izveidot kolēģiju triju tiesnešu sastāvā no pārējiem senatoriem. Problēma ir mazliet delikātāka.
Lai arī formāli lieta ir administratīvais process par tiesībām saņemt informāciju no iestādes, tomēr Jutas Strīķes advokāte Ilona Jirgena ir uzsvērusi kā argumentu Strīķes tiesības uz privāto dzīvi vārda un uzvārda maiņas kontekstā.
Iestāde atteicās izsniegt pieprasīto informāciju, jo tās juristu izpratnē Saeimas deputāta kandidātes Strīķes «tiesības uz privāto dzīvi» ir «svarīgākas par sabiedrības interesēm», «izvērtējot un sabalansējot divas pamattiesības - vārda brīvību un fiziskās personas privātās dzīves neaizskaramību».
«Ja arī viņa ir bijusi Anna un tapusi Juta - tās ir viņas privātās tiesības mainīt vārdu. Arī Jutai šādas tiesības ir, ja viņa vēlējās un nomainīja, un nav sabiedrībai - lai arī kāda amatpersona būtu - jāpaskaidro, kādu mērķu vadīta viņa to darīja,» pirmās instances tiesā norādījusi advokāte Ilona Jirgena.
Augstākajai tiesai pēc būtības jāskata, vai motīvi, apstākļi, kuru dēļ nomainīts vārds un uzvārds, kā privātās dzīves sastāvdaļa ir pietiekams pamats informācijas nesniegšanai, ja lieta ir par augstu valsts amatpersonu – Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju, Tieslietu padomes locekli Jutu Strīķi.
Augstākās tiesas senatoriem jāvērtē jautājums, vai šāda līmeņa amatpersonas tiesības uz privāto dzīvi vārda un uzvārda maiņas sakarā ir vērtējamas augstāk vai zemāk par sabiedrības interesēm zināt.
Vēlreiz – nenostājoties neviena pusē par lietas iznākumu pēc būtības – Administratīvo lietu departamentā nav neviena tiesneša, kam šajā lietā nebūtu interešu konflikta.
Visiem šiem tiesnešiem – Dzintrai Amerikai, Jautrītei Briedei, Andrim Guļānam, Vēsmai Kakstei, Anitai Kovaļevskai, Dacei Mitai, Valteram Poķim, Normundam Saleniekam, Līvijai Slicai, Rudītei Vīdušai un Ievai Višķerei – ir viens un tas pats priekšnieks, kas organizē departamenta darbu un no kā pārējie tiesneši ir organizatoriski un morāli atkarīgi kā no vadošā kolēģa.
Tā ir departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa, kura turklāt kā Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos un valsts sekretāra pienākumu izpildītāja ir zināma teju visiem no šiem tiesnešiem, izņemot divus, jo piedalījusies lēmumu pieņemšanā, kas šiem cilvēkiem vispār ļāva nokļūt tiesneša amatā. Tā ir liela morāla, ētiska slodze.
Kutelīgā poza ir lietā, ka Veronika Krūmiņa ir salīdzināmā situācijā ar Jutu Strīķi. Arī augsta juridiskās sistēmas amatpersona, turklāt agrāk bija pazīstama ar citu identitāti kā Lilita Cācure.
Par viņu jaunībā 1983. gada janvārī rakstījusi pašreizējā «Neatkarīgās Rīta Avīzes» žurnāliste Elita Veidemane vēl kā «Padomju Jaunatnes» žurnāliste. Lai arī no google.com meklētāja pēdējos gados ar «tiesībām aizmirst» izņemts, tomēr apstāklis, ka Veronikai Krūmiņai agrāk bijis cits vārds un uzvārds ir vispārzināms. Par to rakstījis pat pats portāls Pietiek.com.
Līdz ar to Administratīvo lietu departamenta tiesneši, ja piedalītos lietas izskatīšanā, nonāktu ētiskas dilemmas priekšā, jo labi apzinātos, ka veidotais Augstākās tiesas lēmums attieksies uz viņu priekšnieci, ja kāds, piemēram, portāls Pietiek.com pieprasīs no Latvijas Universitātes Lilitas Cācures personas lietu. Apzinoties, ka tāpat kā par Annu var jautāt par Lilitu?
Pilsētā gan melš, ka iemesli slēpjas čekista Jāņa Anerauda literārajā tēlā māsā Veronikā (piētiskās un skaistās cisterciešu novices prototips gan bija ar citu vārdu – Otīlija Marija grāfiene Keizerlinga), kā arī vārda Lilita sātaniskajā konotācijā judokristiāniskajā tradīcijā, bet nevar izslēgt iespējamību, ka portāls Pietiek.com pieprasītu šo informāciju Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentam un Latvijas Universitātei, prasītu informāciju, tiesātos. Pašsaprotami, ka šie senatori kasācijas sūdzību skatīt nevar. Ko darīt?
Lemberga lietā visi Kurzemes apgabaltiesas tiesneši atstatījās, un lietu skata Rīgas apgabaltiesa. Visiem Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta tiesnešiem ir jāatstatās no kasācijas sūdzības vērtēšanas Strīķes lietā un Augstākās tiesas priekšsēdētājam ar rīkojumu jānodod lieta izskatīšanai Krimināllietu vai Civilietu departamentam. Tur arī ir gudri tiesneši un tiesību literatūra jebkuram tiesnesim ir brīvi pieejama. Izņēmuma gadījumā tas ir pieļaujams, jo pusēm ir tiesības uz taisnīgu tiesu.
* Kolhoznieku kandidāts Rāznas apriņķa tautas tiesneša amatam, 3. kategorijas neklātienes juriskonsults.
Seko mums 
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
