Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Kurp dodamies?

Leonards Inkins
06.11.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kurp dodamies – aizas vai leknu pļavu virzienā? Lielai daļai, nu vismaz pusei, cilvēku tas nešķiet svarīgi, jo viņi ir pārliecināti – jo dziļāk, jo siltāk; jo tālāk, jo drošāk; jo augstāk, jo stabilāk. Cilvēks taču visu dzīvi to vien dara kā meklē, kur labāk, bet zivis – kur dziļāk.

Ja piederi tiem, kuri uzskata, ka viss sakārtosies, cilvēce iet pareizā virzienā pa attīstības un izaugsmes kāpnēm, tad nelasi tālāk, jo es šim nospiedošajam vairākumam nepiederu, un mani vēl dēvē par slikto ziņu vēstnesi. Manas sliktās ziņas nav sliktas visiem, dažiem tās ir labas ziņas, bet dažiem blēņas.

Ja turpini lasīt, tad šeit palikušajai minoritātei uzsvēršu, ka, manuprāt, ir gana svarīgi, no kurienes un kurp dodamies. Šoreiz skats ir plašāks, un runa ir par cilvēci, kurā ietilpst dažādas rases, tautas un valstis, kā arī to savienības, dažādas sociālās grupas un «genderības».

Šeit nebūs dziļa atskata cilvēces vēsturē, nebūs apgalvojumu un strīdu par to, kas bija pirmais – bronzas laikmets vai dzelzs. Jo zinātāji apgalvo – lai iegūtu dzelzi, pietiek ar rūdu, bet, lai iegūtu bronzu, ir jāprot sakausēt vairākus metālus. Tātad prasme sakausēt ir augstākas un attīstītākas sabiedrības produkts nekā dzelzs iegūšana. Nerunāšu arī par akmens darbarīkiem un ieročiem un to, kas bija pirmais – vista vai ola.

Šodiena ir deviņpadsmitā gadsimta notikumu un pavērsienu rezultāts. Deviņpadsmitajā gadsimtā cilvēce bija sasniegusi tādu zinātnes un tehnikas līmeni, ka daļai cilvēces, ne tai, ko dēvējam par karaļiem un galmam pietuvinātajiem, kā arī mazākas ietekmes un varas vietējiem karalīšiem, bet gleznotājiem, rakstniekiem, filozofiem, mūziķiem un citiem, kuri nu spēja profesionāli nodarboties ar radošu darbu, vairs nebija jādzīvo no rokas mutē.

Kamēr ar tvaiku darbināmās stelles auda, tie varēja domāt, radīt un iedziļināties nacionālajās, rases, cilvēces, politikas, pat ģeopolitikas un līdzīgu problēmu mutulī. Radās sacerējumi, apcerējumi un ideoloģijas, kā arī tika izkopti nacionālie jautājumi. Līdz deviņpadsmitajam gadsimtam nebija nacionālo jautājumu. Cilvēki dalījās pēc kārtas un reliģiskās piederības. Kur piedzimi, tur arī nomiri. Bija reti izņēmumi, bet, kā zināms, izņēmumi apstiprina likumsakarību.

Nebija arī vienaldzīgo, – ja biji nācis pasaulē kā katolis, tad tev bija jāuzvedas un jārīkojas, kā katolim pienākas. Ja biji dzimis žīdu ģimenē, tad bija jārīkojas, kā pieņemts un kā rabīns teica.

Deviņpadsmitajā gadsimtā šai ziņā radās daudz atkritēju, un tas ir sākums nomācošajam vienaldzīgo pulkam. Viņi nav nedz par, nedz pret, – viņiem ir vienalga.

Idejas

Pietika ar dažiem procentiem to, kurus nevajāja vienīgā doma un mērķis – paēst, kur dabūt, kā nomedīt, un radās tas, kā augļus plūcam šodien. Tad noformulējās nacionālo valstu ideja, kreisās idejas, ieskaitot marksismu. Tika radīta rasu teorija. Līdz ar koloniālisma attīstību attīstījās arī globālisma idejas. Pasauli tad savā pārvaldībā bija sadalījušas Vecās Eiropas valstis.

Deviņpadsmitajā gadsimtā vēl nebija viena centra, no kura valdīja pār pasauli. Šodien šis centrs zaudē savas pozīcijas un ietekmi, kas automātiski rada reģionālus valdīšanas centrus. Par centriem kļūst stiprākie, viltīgākie, pacietīgākie un agresīvākie. Tie pakļauj miermīlīgākos un izglītotākos. Cīņa par mieru iznīcina mierīgo dzīvošanu, un labie nodomi bruģē ceļu uz elli.

Vājinoties ASV ietekmei pasaulē, no apspiestības atbrīvojas un nostiprinās agrāk nepamanītie spēki un valstis, kas nu pretendē uz līdzdalību pasaules pārdalē un pārvaldē. Nu ietekmes zonas mainās, un mainās šo zonu ietekmētāji. Bieži ir tā, ka notikumus kādā reģionā nespēj ietekmēt citos pasaules nostūros valdošie. Viņiem rokas ir par īsām.

ASV valdīšanu pasaulē iznīcināja tālrādis. Līdz ko ASV ģimenēs parādījās vēl viens ģimenes loceklis, tas ir, tālrādis, un daudzās mājās tas kļuva par ietekmīgāko un uzvedību noteicošo ģimenes locekli, tā nemanot pasaule sāka mainīties. Šīs izmaiņas prasīja daudzus desmitus gadu, un līdzīgas izmaiņas notika arī citās attīstītās valstīs.

Par ko ir runa? Par kādām izmaiņām? Caur tālrādī rādīto saturu tika ietekmēts un ievirzīts vēlētājs. Savukārt kā blakus produkts šim bija tas, ka aizvien lielāku lomu valstu pārvaldē noteica nevis politiķi, bet vēlētāji. Politiķiem, lai nokļūtu pie varas un to saglabātu, aizvien vairāk bija jārēķinās ar vēlētāju uzskatiem un viedokļiem, bet tos savukārt arvien uzstājīgāk veidoja un noteica tālrādis.

Iedomājies, vai Pirmajā pasaules karā vai Otrajā būtu iespējamas daudzas nežēlīgas un cietsirdīgas militāras operācijas, ja valstu pilsoņu mājās būtu tālrāži? Nebūtu.

Ja Britu impērijas pavalstnieki savos tālrāžos vērotu reportāžas no degošās Drēzdenes, tad nākamajā dienā Čērčilam – un ne tikai viņam – būtu jāatkāpjas. Tieši tālrāžu esamība lika zaudēt un bēgt no Vjetnamas ASV armijai.

Pašslepkavība

Pirmo pasaules karu vēsturnieki dēvē par Eiropas pašslepkavību. Šī kara rezultātā izveidojās cita pasaule un cita Pasaules kārtība. Pēc Pirmā pasaules kara tika sagrauta iepriekšējo valdošo spēku kārtība un radās jauni, līdz šim nebijuši varas centri. Ja pirms Pirmā pasaules kara tie bija nosacīti pieci, tad pēc Pirmā pasaules kara izvirzījās vadībā divi. Pasaule tika sadalīta, un katrā no pasaules daļām cilvēku dzīve, iespējas, brīvības uzskati un tiesības kardināli atšķīrās.

Šī jaunā pasaules kārtība izkristalizējās un nostiprinājās pēc Otrā pasaules kara, kad, nosacīti sakot, pasaule tika sadalīta starp labajiem un sliktajiem jeb kapitālistiskajiem Rietumiem un sociālistiskajiem Austrumiem jeb ASV un PSRS ietekmes zonām. Tika izmestas vēstures mēslainē visas iepriekšējās vienošanās, iepriekšējā lietu kārtība. Karaļvalstis tika uzskatītas par nevēlamām, tika atcelta brīvā tirdzniecība, to aizstājot ar brīvo tirgu. Aizvien lielāka nozīme tika piešķirta cilvēktiesībām, demokratizācijai un sociālajam taisnīgumam.

Šo vēstures posmu ir piedzīvojuši daudzi no lasītājiem vai viņu vecāki. Par to, kāda bija dzīve šai laikā, es nerunāšu, tas daudziem ir zināms. Protams, kādās grāmatās vai lekcijās ir izklāstīts, kā bija agrāk un kā būs nākotnē, bet es šeit rakstu tiem, kuri spēj paši domāt, vērtēt un izdarīt secinājumus. Es šeit rakstīšu par to, kā būs un kas no pagātnes un šodienas izriet, bet pieļauju, ka var būt arī citādi. Nedaudz citādi.

Pēdējie laiki

1990. gads vai aptuveni šis laiks ir robežšķirtne starp iepriekš minēto pašslepkavības aizsākto posmu un Pēdējiem laikiem.

Tieši tad – varbūt kādus gadus agrāk, varbūt kādus gadus vēlāk – sākās vētrainu pārmaiņu laiks, kas mūs novedīs pie Pēdējiem laikiem. Tas, kurp dodamies, kā pārtopam un cik mēs par to domājam, mūs neglābjami ved pie civilizācijas bojāejas. Šoreiz neizklāstīšu to, kādu saturu vārdā «civilizācija» ielieku. Cilvēce bojā neaizies, un gan jau kādi indivīdi izdzīvos, Zemeslode bojā neaizies, daba izdzīvos, bet tā kļūs par nedraudzīgu vidi homo sapiens.

Cilvēktiesības, demokratizācija, cilvēka brīvības šodien ir valdošās idejas un principi, tomēr tām ir jāpiekāpjas pragmatiskai domāšanai, uzvedībai un rīcībai.

Valstsvīri sāk domāt saprātīgi un tikai saprātīgi. Neatkarīgi no tā, patīk vai nepatīk, gribu vai negribu, tradicionāli vai netradicionāli, tiek pieņemti tikai racionāli lēmumi. Demokrātija, brīvība un cits netiek ņemti vērā, pieņemot racionālus lēmumus un pragmatiski domājot.  Ar vārdu «racionāls» saprotu tādu izpratnes veidu par lietu būtību, kā lemt bez emocijām un citiem tā saucamajiem apgrūtinājumiem tikai no personiskā izdevīguma pozīcijām.

Valdošā ir nevis ideoloģija, pasaules skatījums, bet pragmatika. Tas neizslēdz rūpes par sociālo taisnīgumu, nabadzības mazināšanu, ekoloģisko krīzi. Tomēr tam visam ir jāpiekāpjas izdevīguma priekšā.

Ir atļauts izteikt viedokļus par citām ideoloģijām – mēs neiebilstam pret jūsu uzskatiem, bet tam ir jānotiek uzmanīgi, un tas nedrīkst traucēt globālajām interesēm. Esam par cilvēktiesībām, bet, ja mums ir izdevīgi būt labās attiecībās ar kādu valsti, kurā tiek apspiestas šīs cilvēktiesības, tad mēs par to tikai pieklājīgi atgādinām, bet gūstam ekonomisku labumu no valstu attiecībām. Mēs rīkojamies racionāli un pārdomāti.

Jaunie reģionālie līderi

Tā visa rezultātā dažādās pasaules malās kļūst aizvien ietekmīgāki līdz šim otrajā un citos plānos bijušie dažāda lieluma līderi. Tikko kādā valstī vai reģionā samazinās ASV ietekme, tā tur uzrodas citi ietekmīgi spēki, kas šo reģionu pārņem. Tās ir plaši zināmas valstis un reģioni kā Ķīna, Indija, Krievija un ASV, kā arī jaunie reģionālie līderi, piemēram, Turcija un citi.

Vairs nav divu centru, divu politisko spēku, kuru sacensībā, agresīvā pretī stāvēšanā tiek uzturēta kārtība pasaulē. Tagad šo spēku ir vairāk, un situācija kļūst nekontrolējama. Vairs nav iespējams no vienas vietas pasauli pārvaldīt. Šie reģionālie līderi, protams, pulcējas, sazinās un vienojas, bet tās ir nestabilas vienošanās, jo visi sen ir kļuvuši saprātīgi, racionāli un ciniski.

Turpina samazināties ASV ietekme un pat diktāts pasaulē; jaunie reģionālie līderi izveidos jauno globālo kārtību. Nevienam spēkam neizdosies pakļaut Ķīnu, bet Ķīna savukārt pakļaus Krieviju. Vienkārši nopirks Krievijā valdošos un, izmantojot savus cilvēkresursus, ģeogrāfisko atrašanos vietu un Krievijas derīgos izrakteņus, kļūs par vienu no jaunajiem reģionālajiem līderiem. Viena pasaules līdera nebūs, būs piespiedu varas dalījums, kurš balstīsies racionālos lēmumos.

Eksistēs arī nelieli attīstīti centri – tādi kā Singapūra. Āfrikas kontinentu piemeklēs lielāks posts nekā pašlaik. Ekonomiskais pagrimums veicinās to, ka kontinenta iedzīvotāji tieksies nokļūt Eiropā, tādējādi samazinot tās ekonomiskās iespējas un sociālo labklājību.

Kādreiz varenā Eiropa un koloniju īpašniece pārtaps par muzeju, kurā valdošā reliģija būs islams. Austrālija sekos Eiropas piemēram un atkārtos tās norises.

Latīņamerika dzīvos savu dzīvi. Kādu dzīvi, gan jau saprotat. ASV varenības vairs nebūs, un ASV vairs nebūs atdarināšanas piemērs, tāpēc dažādu pinočetu laiki atgriezīsies šai kontinentā.

Krievijā pēc Putina būs tikai putins. Mainīsies tikai tas, ar kādu burtu šo rakstīs – vai ar lielo vai mazo. Mainoties kārtējam putinam, gadīsies arī pa kādam «atkusnim», bet tas neturpināsies ilgi, jo katrā Krievijas pilsonī mājo maziņš putiniņš. Saprātīgākie pārcelsies uz dzīvi citur, bet palikušie pašapmierināsies ar saviem izdomātajiem panākumiem un «izslies ceļus».

Kas notiks ar mums? Nezinu, bet, lai būtu arī kas gaišāks, Latvijas gadījumā minēšu, manuprāt, divas vīzijas.

Pirmajā iespējams, ka Satversmes preambulā teiktais īstenosies un būs latviska Latvija. Ja zināt, kas tas ir – latviska Latvija, ar ko tā atšķiras no nelatviskas Latvijas, – tad lūgums mani apgaismot. Skan labi, bet saturs man nav zināms.

Otrā vīzijas versija ir tāda, ka Latvija un latviskums saglabāsies austās segās un sienu uzrakstos, kā arī dūraiņu ornamentos, iespējams, ka būs pat valsts ar šādu nosaukumu, bet vai tur spēkā būs pašreizējās Satversmes preambulā paustais, nezinu.

Būs iestājušies jaunie, tumšie, pēdējie laiki. Tie nebūs skaisti, bet iespējams, ka interesanti gan. Varbūt.

Tā būs tāpēc, ka mēs atrodam dzīvoklī, mājā vietu tālrādim, dīvānam, grāmatu plauktam, bērnu gultai, pat virtuves iekārtām, bet neatrodam vietu un laiku galvenajam – sarunai ar Dievu.

Ja ir kāds iemesls, kāpēc nespēj izlasīt, tad šeit var noklausīties: https://www.youtube.com/watch?v=8TpF2lKKfpk&t=1490s

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Informatīvie tēli

FotoBieži par ticību mēs saucam to, kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības, morāles un dzīvesziņas cilvēkiem. Bieži mūsu tā saucamā ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā, pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.
Lasīt visu...

3

Cik labprāt mēs pareizi sadalītu naudu, tikai neprasiet, kam mēs to atņemtu

Foto2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Lasīt visu...

21

Prātā nāk "Suņa sirds" un iedzīvotāju sapulce ar Švonderiem un Šarikoviem

FotoNekomentēšu Vestardu Šimku. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies...
Lasīt visu...

21

Sasparojoties Ministru prezidentam un nozares ministram kā ekonomistam, veselības aprūpes reformu varētu veikt relatīvi ātri

FotoVeselības aprūpes sistēma sasniegusi kritisko punktu un sabruks, ja turpmāk par prioritāti nekļūs ārstniecības personu kadru politika; reformas nebūs iespējamas, kamēr netiks aktualizēta gan privātpersonas (pacienta), gan ārsta līdzšinējā statusa neatbilstība starptautisko līgumu un Pacientu tiesību likuma normām un sakārtotas tiesiskās attiecības valsts finansēto pakalpojumu jomā.
Lasīt visu...