Kuru gan baigi interesē, ko tas prezidenta kandidāts Pīlēns domā
Bens Latkovskis, Neatkarīgā17.04.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ziņu ar virsrakstu “Pīlēns atklāti pasaka, ko domā par Levitu” sociālā aktīviste Elīna Kursīte (attēlā) sociālajā vietnē “Twitter” komentēja, demonstratīvi izrādot nevērību: “Jēzu, it kā kādam baigi interesē, ko viņš domā.”
Tā nav tikai poza. Tā ir arvien uzkrītošāka tendence. Ar šīs jaunās, bet, visticamāk, naivās sievietes muti skaļi tiek pateikts Latvijas politiskās šķiras parasti kautri noklusētais: “Mūs absolūti neinteresē, ko jūs domājat. Jūsu domas mums nav nozīmīgas.” Jāpaskaidro sīkāk, ko tas nozīmē.
Politiskās dzīves normas visā pasaulē, tajā skaitā Latvijā, pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu laikā ir fundamentāli mainījušās. Viena no šo izmaiņu raksturīgākajām iezīmēm ir valdošās politiskās šķiras arvien mazāka interese par to, kas notiek tur lejā, zemākajos slāņos. Šos slāņus cenšas nedzirdēt, tajos neklausās un tikpat kā pilnībā neņem vērā.
Pārtikušo augšslāņu sociālās rotaļas
Jau dzirdu iebildumus - ir taču tieši otrādi. Nekad agrāk civilizētā pasaule nav tik daudz runājusi par apspiestību, par nevienlīdzību, rūpējusies par grūtdieņiem, par netaisnības samazināšanu. Jā, šķietami tas tā tiešām izskatās. Taču tikai izskatās, jo visas šīs “rūpes” ir izteikti pārtikušo augšslāņu darba kārtības jautājumi.
Nebeidzamās runas par apspiestajiem, par “nabadziņiem”, par dažādiem “stikla griestiem” ir šo augšslāņu sociālās inženierijas spēlītes. Domātas gan izklaidei, gan emocionālajam gandarījumam (morālā pārākuma apliecināšanai), gan peļņai. Trīs vienā. “Apakšas” šie jautājumi neinteresē. “Stikla griestu” problēmas neinteresē tos, kuri atrodas “uz grīdas”. Viņiem ir gluži cita dienaskārtība. Sieviešu īpatsvars lielo uzņēmumu valdēs neuztrauc vientuļo māti, kurai grūti nomaksāt komunālos. Viņu, tieši otrādi, uztrauc šī feministiskā diskursa abstraktā klabināšana. Par to, kas reāli interesē apakšslāņus, augšām nav ne mazākās intereses. Itin nekādas.
Lai nerastos pārpratumi, uzreiz iezīmēsim, kas ir augšas un kas apakšas. Augšas ir valdošās politiskās šķiras simbioze ar intelektuālo, labi apmaksāto eliti. Mūsdienu varas aristokrātija un modernā “garīdzniecība”. Neliterārā žargonā - meinstrīma isteblišments.
Skaidrs, ka neviens oligarhs, Kvadrāts, Tramps un pat ne Masks šajā valdošo kārtā neietilpst. Gluži kā līdz Franču lielās revolūcijas laikiem. Nauda, bagātība vairs nespēlē izšķirošo lomu, kā tas bija vēl pirms pusgadsimta. Noteicošo lomu spēlē gatavība dziedāt ideoloģiski pareizajā kopkorī. Perfekti izkoptā balsī, precīzi pa notīm. Disidentiski, atšķirīgi, strīdīgi viedokļi ne tikai netiek atbalstīti, bet netiek pat tolerēti. Pat niecīga novirze no “ģenerālās līnijas” draud ar izslēgšanu no baznīcas (augstākās sabiedrības).
Atcerēsimies “Harija Potera” autori Džoanu Roulingu, kura atļāvās bikli iebilst pret bērnu dzimummaiņas operāciju agresīvām reklāmām. Joprojām viņa cīnās ar transgenderisma ideoloģijas ceļa rulli. Par šīs cīņas iznākumu arī šodien nav galīgas skaidrības, bet, ja pat Roulinga nevar brīvi runāt, tad ko var atļauties cilvēki ar mazāku sabiedrisko svaru?
Īsti “nabadziņi” augšas neinteresē
Valdošā politiskā šķira ir pilnībā iegrimusi savā darba kārtībā. Viņi tur jūtas komfortabli, viņi “vārās savā sulā”, vērienīgi apgūstot viens otram piešķirtos grantus, vārdos iestājas par dažādiem “nabadziņiem”, bet tas, kas patiesi uztrauc šos nabadziņus, viņiem ir dziļi vienaldzīgs. Vēl vairāk. Viņi par šiem apakšslāņiem un viņu interesēm atklāti ņirgājas. Latvijas publiskajā telpā viņi tos apsaukā par konserviem, kartupeļiem, naciķiem un citos nievīgos vārdos.
Šie Marijas Antuanetes idejiskie līdzinieki nievīgi skatās ne tikai uz tiem, kas atrodas tur lejā, zem viņu “stikla grīdas”, bet pat uz visnotaļ cienījamiem cilvēkiem, ja vien tie no šiem “apakšklāju pasažieriem” nav demonstratīvi norobežojušies. Kursītes tvīts ir labākais piemērs šai attieksmei. Nav svarīgi, ko jūs domājat. Svarīgi ir tikai tas, ko mēs domājam. Mūs interesē tikai un vienīgi mūsu loka viedoklis.
Mēs pat neielaižamies diskusijās ar “tiem tur lejā”. Jūs varat klaigāt līdz apnikumam par VID pasūtījuma galdu, par Jaunzemes vadības stilu, par Ašeradenu, bet, kamēr par šīm tēmām nerunā mūsu kastas cilvēki, tikmēr lietas labā netiks pakustināts ne mazais pirkstiņš.
Šajās prezidenta vēlēšanās Pīlēns ir “viņu” kandidāts, bet Levits mūsējais. Žēl, protams, ka viņš tāds ne pārāk izdevies, bet ko lai dara. Par šķiriski savējiem jāiet līdz galam. Var strīdēties, cik savs ir šis formāli “naciķu” izvirzītais kandidāts, bet tā šoreiz sagadījies. Ja jau “mūsu cilvēks” Kariņš iestājas par Levitu, tad nav ko daudz diskutēt. Kāds Levits ir, tāds ir. Mūsējais.
Šajā kontekstā nav jēgas apspriest un izvērtēt Pīlēna reālās kvalitātes. Tās šajā gadījumā ir nesvarīgas. Pilnībā. Attieksme pret Pīlēnu ir gandrīz 100% atkarīga no attieksmes pret valdošo politisko šķiru. Ja Pīlēns būtu šīs kārtas kandidāts, tad viņš būtu labākais no labākajiem. Ko lai dara, ja šajā reizē viņš ir “nepareizo” pusē. Kā savulaik teica Alabamā - melno kandidāts.
Arogants nicinājums atgriežas
Ja runājam par jau minētajām laikmeta pārmaiņām, tad pati nozīmīgākā ir neslēptas augstprātības atgriešanās ikdienas sadzīves kultūrā. Savulaik skaitījās sliktais tonis labu izglītību ieguvušajiem izrādīt klaju nicinājumu pret “zemākajiem” slāņiem. Tagad to atkal var brīvi atļauties. Tas vairs neskaitās nekas nepiedienīgs. Izsmiet, apņirgt “muļķīšus” pat skaitās stilīgi.
Uzsveru, nevis neatlaidīgi skaidrot, mācīt, kā ir pareizi, bet gan izsmiet un apņirgt. Pārtulkosim to modernajā valodā: ja skolā kāds kaut ko nesaprot, tad labākā metode, kā viņu piespiest mācīties, ir izsmiet, apņirgt un izstumt no klases kolektīva. Tieši šādu metodi šobrīd izmanto jaunās augstmaņu kārtas pārstāvji. Un pēc tam brīnās par Trampa un viņa atdarinātāju popularitātes pieaugumu.
Ja kāds nesaprot vai negrib saprast, kā tāda tipa politiķis kā Tramps vispār varēja tikt ievēlēts, tad atbilde ir vienkārša. Tāpēc, ka nebija neviena cita, kurš uzturētu to dienaskārtību, kāda interesē tos, kuriem patiesi grūti. Jebkurā sabiedrībā netrūkst neapmierināto, kuriem dzīvē neiet, kuri jūtas nelaimīgi. Arī viņi alkst savu sociālo pārstāvniecību. Ja neviens viņu balsī nerunā, tad uz skatuves uznāk tādi kā Tramps.
Atgriežoties mūsu platuma grādos, jāsaka, ka Pīlēns nerunā apakšslāņu balsī. Viņa retorika neatšķiras no augšu retorikas. Ja notiktu politisko izteikumu “aklā degustācija”, tad nevarētu pateikt, kurš ir kurš. Kurš ir kuru spēku kandidāts. Atšķirībā, piemēram, no Lemberga vai Šlesera, kuru retorika fundamentāli atšķiras no valdošajā šķirā pieņemtās. Pīlēns tikai nejaušas apstākļu sakritības dēļ ir nonācis ne savā nometnē. Bet ar to pietiek, lai “kuram baigi interesē, ko viņš tur domā”.
Šovasar Lielvārdē plānots iestudēt leģendāro Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperu “Lāčplēsis”. Izrādes programmiņā varētu dot arī nelielu ieskatu 13. gadsimtā Latvijas teritorijā dzīvojošo cilšu savstarpējās attiecībās. Toreiz arī nevienu neinteresēja, ko kaimiņi “domā”. Rezultātā nonākšana ienācēju pakļautībā, dzimtbūšana, klaušas, 700 verdzības gadi un vēl šodien grūtības iztaisnot muguriņu “kungu” priekšā.
Tā ka uz priekšu: kuru tur baigi interesē, ko viņi domā.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
