Lai arī strīdi ir izšķirami tiesā, tas nenozīmē, ka tos nevar apspriest sabiedrībā

Iesaki rakstu:

Šajā sakarībā vēlos paust savu uzskatu par notiekošo. Vienlaikus uzsveru, ka runāšu vienīgi par saviem publiski paustajiem uzskatiem. Vēstulē minēts, ka tiesībsargs, „kurš pat neiepazīstoties ar sprieduma motīviem un lietas materiāliem, ir atļāvies publiski paust viedokli, ka sods, ko piespriedusi Liepājas tiesa, ir neadekvāts”.

Liepājas tiesas sprieduma pasludināšana (lai arī rakstisks spriedums nebija pieejams, tas jau bija pasludināts) pēc Krimināllikuma 162.panta otrās daļas par netiklu darbību izdarīšanu ar mazu meitenīti no divu vīriešu puses izraisīja plašu rezonansi un sašutumu medijos un neapšaubāmi arī visā sabiedrībā.

Tiesībsargs skaidri apzinās, ka saskaņā ar likumu „Par tiesu varu” tiesas ir neatkarīgas un pakļautas vienīgi likumam un tiesībsargs šo neatkarību respektē arī savā darbībā.

Vienlaikus jāņem vērā likumā nostiprinātās tiesībsarga kā cilvēktiesību aizstāvja īpašās funkcijas veicināt privātpersonas cilvēktiesību aizsardzību un jautājumos, kas saistīti ar cilvēktiesību ievērošanu un labas pārvaldības principa ievērošanu, atklāt trūkumus tiesību aktos un to piemērošanā, kā arī veicināt šo trūkumu novēršanu.

Norādot, ka sods Liepājas lietā ir „neadekvāts”, tiesībsargs nav kritizējis vai iejaucies konkrētajā tiesneša darbā, bet gan analizējis spēkā esošo un noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī esošo regulējumu Krimināllikumā, kas paredz atbildību par seksuālām darbībām ar mazgadīgo. Tiesībsargs kritizējis arī sistēmu kopumā, kas pieļauj, ka par šāda veida noziegumiem tiek piemērots piespiedu darbs, kas nesasniedz soda mērķi resocializēt sodīto personu.

Ļoti svarīgi ir uzsvērt, ka cietusī persona ir mazs bērns, kas ir mazaizsargātā sabiedrības grupa un bērnu tiesību nodrošināšana ne tikai „uz papīra”, bet arī reāli, ir tiesībsarga prioritāte.

Uz cilvēktiesību pārkāpumiem nepieciešams reaģēt savlaicīgi, nevis uzdrīkstēties par tiem diskutēt pēc vairākiem gadiem, kad  būs stājies spēkā galīgais tiesas spriedums un, kad, iespējams, jau daudzi citi neaizsargāti bērni būs cietuši no pieaugušo seksuālas vardarbības.

Kā uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tad, tiesai, pildot savus pienākumus, ir jābūt pilnīgi neatkarīgai gan no likumdevēja, gan izpildvaras, gan jebkādām interešu grupām. Taču tiesa nevar darboties vakuumā. Lai arī strīdi ir izšķirami tiesā, tas nenozīmē, ka tos nevar apspriest presē, speciālos žurnālos, laikrakstos vai sabiedrībā. Presei  ir pienākums sniegt sabiedrībai nozīmīgu informāciju un sabiedrībai ir tiesības to saņemt.[1] Šī tēze ir uzsvērta vēl daudzos citos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos saistībā ar kriminālprocesa atspoguļošanu medijos.

Seksuālas darbības, vardarbība pret bērnu noteikti ir tēma, par kuru sabiedrībai ir tiesības zināt, diskutēt, ierosinot un veicinot arī konkrētus risinājumus.

Tāpat svarīgs jautājums ir arī pašas tiesas darbība. Tiesas kritika demokrātiskā sabiedrībā ir nenovēršama un zināmā mērā arī vēlama, it īpaši ja tā attiecas uz spriedumiem, kur izdarīta izvēle starp dažādām pamatvērtībām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ja kritikas mērķis ir graut sabiedrības uzticību tiesai un nomelnot tiesnešus, tad ir pieļaujami stingri šādu izteikumu ierobežojumi, bet, ja kritikas mērķis ir piedalīties diskusijā par sabiedrībai nozīmīgu tēmu, tad tas nevar būt arguments par labu vārda brīvības ierobežošanai. Jāatzīst arī, ka ņemot vērā īpašo tiesas lomu (tiesu varas autoritātes saglabāšana), tiesas un tiesneši ir pakļauti mazākai kritikai nekā citas publiskās institūcijas un darbinieki.

Lai veicinātu, ka notiesātie un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu atjaunošanas, tiesībsargs ir ierosinājis un veicinās Krimināllikuma grozījumus par seksuāla rakstura darbībām ar nepilngadīgajām personām.

[1][1] Sunday Times v. United Kingdom (1) (1979)

Seko mums