Iesaki rakstu: 
18.novembris. Atceros, cik ļoti pacilāti bijām tūlīt pēc Atmodas, kad svinējām ģimenes lokā 18.novembri. Nē, mums nebija labāka dzīve kļuvusi, bet bija gaiša cerība, ka tā tāda kļūs. Jo mēs taču visi ģimenē bijām inteliģenti, gudri un strādīgi. Kas mums brīvā Latvijā varēja liegt gūt prieku un panākumus?
Taču jau 90. gadu sākumā mūsu ģimene tika pamatīgi plosīta. Morāli un materiāli plosīta, jo mamma bija pensijā, bet pensija niecīga. Tēvs pensijā vēl nebija, tāpēc veica dažādus darbus, strādāja pat tirgus placī, jo daudzi izglītoti cilvēki bija spiesti darīt smagus darbus. Viņa arhitektu birojs bija aizklapēts ciet, tēvs gan nedaudz vēl darbojās savā profesijā kā arhitekts, tomēr tas bija grūti, jo jau toreiz ātri izveidojās "īpašu" izredzēto arhitektu loks, kas konkurentus negribēja redzēt ne tuvumā. Dažs no tiem ņēma vienu projektu pēc otra, jo naudas kāre bija baisi liela. Iznākumā projekti netika atbildīgi izstrādāti. Iespējams, pēc laika tāpēc notika ar Zolitūdes traģēdija.
Jā, mūsu ģimene tika pie zemes, to atdeva. Jo PSRS vara to bija nacionalizējusi. Taču vecākiem gāja grūti, mēs ar sievu arī nevarējām īpaši daudz palīdzēt. Tāpēc daļu zemes nācās pārdot. Kamēr vienkāršie mirstīgie, tā mūs sauca kāds mans bērnības draugs, kurš tika naudīgā amatā kādā bēdīgi slavenā afērā, kas tika veikta tūlīt pēc tam, kad Latviju sāka par brīvu dēvēt, saņēma grašus, veikli "zēni" metās izlaupīt to, kas palika pēc PSRS.
Rūpnīcas tika slēgtas un izlaupītas. Tālāko mēs zinām. Viss beidzās ar rūpniecības krahu. Zvejas kuģu sagriešanu. Cukura fabriku likvidēšanu. Lata iznīcināšanu. Jā, vēl jau Banka Baltija, Parex, Citadeles izpārdošana par sviestmaizi. Un daudz daudz kas cits. Šo gadu laikā, jo vairāk Latviju izlaupa, jo spēcīgāki režīms nīst tautu, jo jaudīgāki mērdē ļaudis, vajā ar potēm, atņem veselības aprūpi, veic vienu korupcijas aktu pēc otra, pieņem nez kāds defektīvas konvencijas, maina dzimumus, jo smacīgāka šļura pārmāc Latviju, jo skaļāk auro tā saucamie patrioti.
Manu vecāku vairs nav šajā saulē, viņi piedzīvoja daudzus rūgtuma un vilšanās brīžus, bet daudzi tos piedzīvoja. Būsim godīgi – lielākā daļa tautas. Gan dažs labāk izvēlējās rozā brilles uz acīm likt. Jo tā vieglāk norīt skarbo patiesību. Bet zināms, kamēr pastāv cerība, tikmēr cilvēks ir dzīvs.
Cerība nav mirusi. Lai gan bieži nākas justies kā sirreālā pasaulē, kur visi redz, ka Titāniks grimst, bet mūziķi vēl spēlē mūziku skaļāk un skaļāk. Mūziķi uz Titānika spēlēja, jo bija ar pašcieņu apveltīti cilvēki, bet tas, kas darās šobrīd Latvijā, kā režīms sevi slavina, kā, neskatoties uz krahu gandrīz visās jomās, ņirdzot tautai sejā, pieliek sev pie algas simtus un tūktošus, tas ir nožēlojami.
Lūk, manas pārdomas 18.novembra pievakarē. Lai jauki un silti visiem, kas nav liekuļi un divkoši.
Seko mums 
Kāds cilvēks man pārsūtīja iekšējās sarakstes vēstuli, rakstītu vēl 2022.gadā, kurā viena no galvenajām “progresīvajām ”ideoloģēm Krista Burāne apspriež un piedāvā kultūrpolitikas plānu Latvijai līdz 2027.gadam.
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
