Iesaki rakstu: 
18.novembris. Atceros, cik ļoti pacilāti bijām tūlīt pēc Atmodas, kad svinējām ģimenes lokā 18.novembri. Nē, mums nebija labāka dzīve kļuvusi, bet bija gaiša cerība, ka tā tāda kļūs. Jo mēs taču visi ģimenē bijām inteliģenti, gudri un strādīgi. Kas mums brīvā Latvijā varēja liegt gūt prieku un panākumus?
Taču jau 90. gadu sākumā mūsu ģimene tika pamatīgi plosīta. Morāli un materiāli plosīta, jo mamma bija pensijā, bet pensija niecīga. Tēvs pensijā vēl nebija, tāpēc veica dažādus darbus, strādāja pat tirgus placī, jo daudzi izglītoti cilvēki bija spiesti darīt smagus darbus. Viņa arhitektu birojs bija aizklapēts ciet, tēvs gan nedaudz vēl darbojās savā profesijā kā arhitekts, tomēr tas bija grūti, jo jau toreiz ātri izveidojās "īpašu" izredzēto arhitektu loks, kas konkurentus negribēja redzēt ne tuvumā. Dažs no tiem ņēma vienu projektu pēc otra, jo naudas kāre bija baisi liela. Iznākumā projekti netika atbildīgi izstrādāti. Iespējams, pēc laika tāpēc notika ar Zolitūdes traģēdija.
Jā, mūsu ģimene tika pie zemes, to atdeva. Jo PSRS vara to bija nacionalizējusi. Taču vecākiem gāja grūti, mēs ar sievu arī nevarējām īpaši daudz palīdzēt. Tāpēc daļu zemes nācās pārdot. Kamēr vienkāršie mirstīgie, tā mūs sauca kāds mans bērnības draugs, kurš tika naudīgā amatā kādā bēdīgi slavenā afērā, kas tika veikta tūlīt pēc tam, kad Latviju sāka par brīvu dēvēt, saņēma grašus, veikli "zēni" metās izlaupīt to, kas palika pēc PSRS.
Rūpnīcas tika slēgtas un izlaupītas. Tālāko mēs zinām. Viss beidzās ar rūpniecības krahu. Zvejas kuģu sagriešanu. Cukura fabriku likvidēšanu. Lata iznīcināšanu. Jā, vēl jau Banka Baltija, Parex, Citadeles izpārdošana par sviestmaizi. Un daudz daudz kas cits. Šo gadu laikā, jo vairāk Latviju izlaupa, jo spēcīgāki režīms nīst tautu, jo jaudīgāki mērdē ļaudis, vajā ar potēm, atņem veselības aprūpi, veic vienu korupcijas aktu pēc otra, pieņem nez kāds defektīvas konvencijas, maina dzimumus, jo smacīgāka šļura pārmāc Latviju, jo skaļāk auro tā saucamie patrioti.
Manu vecāku vairs nav šajā saulē, viņi piedzīvoja daudzus rūgtuma un vilšanās brīžus, bet daudzi tos piedzīvoja. Būsim godīgi – lielākā daļa tautas. Gan dažs labāk izvēlējās rozā brilles uz acīm likt. Jo tā vieglāk norīt skarbo patiesību. Bet zināms, kamēr pastāv cerība, tikmēr cilvēks ir dzīvs.
Cerība nav mirusi. Lai gan bieži nākas justies kā sirreālā pasaulē, kur visi redz, ka Titāniks grimst, bet mūziķi vēl spēlē mūziku skaļāk un skaļāk. Mūziķi uz Titānika spēlēja, jo bija ar pašcieņu apveltīti cilvēki, bet tas, kas darās šobrīd Latvijā, kā režīms sevi slavina, kā, neskatoties uz krahu gandrīz visās jomās, ņirdzot tautai sejā, pieliek sev pie algas simtus un tūktošus, tas ir nožēlojami.
Lūk, manas pārdomas 18.novembra pievakarē. Lai jauki un silti visiem, kas nav liekuļi un divkoši.
Seko mums 
Globālās tendences rāda, ka valstīm, lai saglabātu konkurētspēju un drošību, ir jākļūst efektīvākām un jārīkojas daudz dinamiskāk. Šajos jaunajos apstākļos jautājums vairs nav tikai par ekonomikas attīstību, bet gan par valsts spēju aizstāvēt savas intereses un pastāvēt. Mums ir jākļūst adaptīviem, lai pielāgotos mainīgajiem apstākļiem.
Plašākai publikai būs pieejams Ogres novada “lieldraugu” kārtējais sižets Latvijas Televīzijā. Sāksim ar pozitīvo. Šoreiz mani intervēja žurnāliste*, kurai atšķirībā no dažiem viņas zināmākajiem kolēģiem nepiemita dažādi komunikāciju traucējoši ieradumi un īpatnības. Ne tik pozitīvi bija tas, ka intervijā bija jūtams mērķis atrast Ogres novada vadības darbā tādas negācijas, kuru patiesībā nav.
Ekonomika ir par naudu. Var strīdēties līdz nemaņai par šodien veikto investīciju nākotnes atdevi, taču kā tur būs, īsti neviens nezina un balstās uz pieņēmumiem. Esmu jau iepriekš izteicis šaubas par pašreiz saplānoto saules un vēja parku jaudu lieluma lietderību. Daudz par daudz un nespēj nodrošināt energoneatkarību.
5. martā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk – Tautsaimniecības komisija) pirms pirmā lasījuma skatīja Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotos un Ministru kabineta atbalstītos grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā (NTPAL). Tas, ka šādi grozījumi taps, bija zināms jau krietni agrāk – pēc Konkurences padomes (KP) veiktās "Olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu mazumtirdzniecības tirgus uzraudzības" (turpmāk – KP tirgus uzraudzība) un tai sekojoša paziņojuma, ka mazumtirgotāji vietējām pārtikas precēm nosaka lielākus uzcenojumus nekā importētajām.
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
