Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kā visiem kovida ekspertiem arī man nākas pārkvalificēties par militāro ekspertu. Tad nu, lūk, “manas 5 kapeikas” kopējā vācelītē.

21. februārī bija burvīga tiešraide no Kremļa, ko varēja vērot un klausīties visās zemēs, kuras uztur saikni ar māmuļas Krievijas kultūrtelpu – pateicoties NEPLP un VAS „Tet/Lattelecom”, arī Latvijā.

Putins sāka runu, protams, jau ar pierasto tiešo kaļku no 1938. gada “Völkischer Beobachter” par to, kāpēc vērmahtam ar bruņotu spēku jāaizstāv apspiestie Sudetu vācieši Čehoslovākijā. To pašaizsardzības vienības jau veiksmīgi apkarojot čehu policiju, bet nu Prāga sūtīšot armiju – to pieļaut nevar, savējie jāaizstāv – tikai Putins vārdu “vācieši” un “Sudeti” vietā lika “krievi” un “Donbass”.

Shēma veca kā pati pasaule, vienmēr labi darbojusies. Bet tad viņa spriedelējumi pievērsās ne gluži Mozus laikiem, bet Ļeņinam un Staļinam, un kaut kādām komunistu partijas iekšējām diskusijām pirms 100 gadiem. Tava valsts dibināta 1991. gadā! Aiz loga 2022. gads, bet šie vēl nav pamanījuši?

Ja, piemēram, Erdogans sāktu izvirzīt pretenzijas Rumānijai, sak, Osmāņu impērija jums valstiskumu dāvāja – jūs, nepateicīgie, jāatjauno vēsturiskais taisnīgums utt., tad visi izbrīnā spriestu, ka Turcijas prezidentam nav visi mājās. Taču Krievijai šāda retorika ir normāla.

Tikai pēc agresijas Eiropas centrā pret kaimiņvalsti (kuras robežu neaizskaramību Krievija pati garantējusi, parakstot Budapeštas memorandu) vispirms Nīderlandes premjerministrs Rite, pēc tam Elizejas pils u.c. Eiropas politiķi sāk atklāti un visai nediplomātiski (pirmo reizi starptautiskās diplomātijas pēdējo gadsimtu vēsturē!) izteikties, ka Kremļa saimniekam galvā nav pilns rubulis.

Kļūdās kungi, vēsturiskā atmiņa viņiem īsa. Ir Putinam ar galvu viss kārtībā, kaut vecuma marasms nav noslēpjams. Šadi runājuši un uzvedušies Krievijas politiķi ir jau kopš 1558. gada – viņš tikai turpina gadsimtu tradīciju. Mentalitāte tāda. Kā viņi paši saka: скрепы.

T.i. kopš Maskavas rašanās brīža redzam ciklisku darbību: kā Krievija nostiprinās ekonomiski un militāri, tā uzbrūk kādam kaimiņam. Tikko kā saņem pretī to pašu, nomierinās un krāj spēkus nākamajai reizei. Šis princips vērojams cauri gadsimtiem, neatkarīgi no tā, vai cars ir patvaldnieks, reformators, ģenerālsekretārs vai prezidents. Iemeslu atradīs – par savas rīcības attaisnošanas grūtībām līdz šim nav sūdzējušies.

Jau no rašanās brīža, būdama vēl Zelta ordas vasalis, t.i. province, Maskavas kņaziste pamazām nostiprinājās un pieņēmās spēkā no nomales priekšposteņa līdz lielkņazistei un caristei tikai un vienīgi caur karu un nodevīgumu, jo citādi atbrīvoties no bijušo kungu - Zelta ordas, vēlāk Krimas hanistes varas - nevarēja.

Valsts nostiprināšanos un tās valdnieku suverenitātes iegūšanu pavadīja visu cīņa pret visiem, īslaicīgu koalīciju veidošana ar stiprākajiem, vājāko kaimiņu pakļaušana un sabiedroto saišu saraušana, tikko tas izdevīgi. Jebkurš stiprs kaimiņš ir potenciāls drauds, bet miers iespējams tikai ar vājajiem, kuri nerada tiešus draudus un izrāda paklausību (kaut arī noteikti perina ļaunus plānus – ja mēs perinām plānus, citi dara to pašu, nevar neperināt).

Šāda aina, kurā Maskava ir visu kaimiņu sazvērestības mērķis, jau 16. gs. kļuva noteicošā maskavitu pasaules redzējumā. Eiropa tika uztverta kā visu iespējamo netikumu, izvirtību un herēžu perēklis, kur naktis neguļ, kaļot plānus, kā iznīcināt pēdējo pareizās kristietības bastionu. Turklāt, adresējot eiropiešiem visus iespējamos pārmetumus, tiem tika piedēvētas pašu maskaviešu fobijas, par kurām Eiropā nevienam nebija ne jausmas.

Reālā notikumu gaita tika iekļauta šajā jau gatavajā kontekstā un skaidrota pēc esošā interpretāciju šablona. Savukārt šo šablonu veidojošie diskursi radās nevis reālo notikumu ietekmē, bet gan visai saspringtajos maskavitu politiskās elites pašidentifikācijas meklējumos, būvējot iztēlē Maskavu kā “trešo Romu” – pasaules lielvaras statuss tai pienākas tāpēc, ka pienākas. Krievija var pieciest militāru sakāvi (revanšēsimies!), var pieciest ekonomisku atpalicību (panāksim un apdzīsim!), taču vienu nepieļaus, proti, necieņu un globālas lielvaras statusa neatzīšanu.

Nesen nejauši internetā uzdūros kādam komentāram, kas lieliski pauž gan Krievijas “vienkāršo” iedzīvotāju, gan elites pasaules skatījumu: "Не надо к России применять мысли, которые относятся ко всяким меленьким странам - не надо пытаться поступать с Россией так, как она поступает с другими, просто потому, что Россия огромная и великая страна, и всякой мелочи так, как она, поступать не по чину и не по силе."

Tas ir Krievijas iedzīvotāju pasaules skatījuma stūrakmens. Šī statusa dēļ vērts pat karot, pat ja pēc tam pašiem jādzīvo vai akmens laikmetā. Rietumiem to nesaprast ne 16. gs., ne 21. gs. Kā Tjutčevs tālajā 1866. gadā rakstīja: “Умом Россию не понять” – tā ir. Cita. Ja ne civilizācija, tad cita kultūra noteikti.

Eiropieši nezin kāpēc bez ierunām atzīst, ka Āzijā un Āfrikā ir atšķirīgas civilizācijas, no kurām nav jāgaida, lai uzvestos kā "mēs", savukārt Krievijas atšķirīgumu nepieļauj – izskatās taču tādi paši kā mēs, individuālajā saskarsmē cilvēki kā cilvēki, atliek tikai šos ievest civilizācijas saimē. Kā liecina pēdējo 500 gadu pieredze, jebkurš mēģinājums ignorēt realitāti un iztēlē Krieviju eiropeizēt beidzas ar kārtējo fiasko - rūpīgi būvētais starpvalstu attiecību kāršu namiņš piepeši sabrūk, parakstītie līgumi iemesti papīrgrozā, un no Maskavas puses atkal nāk kāds demaršs, kāds nevienam civilizētajā pasaulē pat sapņos nav rādījies. Surprise!

Un jebkura “nomierināšanas politika” panāk tikai vienu, proti, savā lielvaras un saimnieka apziņā Krievija tradicionāli kļūst tikai drošāka. Ja piekāpāties, tātad esat vāji, ja vēlaties nevis konfrontāciju, bet sarunas – esat vāji, ja ieviešat sankcijas, no kurām nevienam ne silts, ne auksts – esat vāji. Pieklājība ir vājums. Jebkurš līgums, ko Krievija parakstījusi vājuma dēļ, nav aprakstītā papīra vērts brīdī, kad tā atguvusi spēku. Ja kāds ievēro līgumus arī pēc tam, tad tas nozīmē, ka vājš. Civilizēta uzvedība ir vājums. Bet vājie nav pelnījuši līdzvērtīgas attiecības, jo nav līdztiesiski.

Tā ka jautājums nav – vai Krievija kādreiz uzbruks kādam kaimiņam, lai realizētos savās ambīcijās un atjaunotu impērijas robežas. Jautājums nav “vai”, jautājums ir “kad” un “kam”. Atgūstoties no sociālistiskā kraha, sāka pamazām – vispirms Moldova, tad Gruzija. Redzēja, ka viss izdodas, Rietumi gan rauc degunus, taču nekas īpašs nenotiek. Tad nāca Ukrainas kārta, kura rādījās un bija pietiekami vāja, jo sāka civilizēties krietni vēlāk nekā, piemēram, Baltijas valstis (līdz ar to tajā vēl valdīja korupcija, rekets un iedzīvotāju vilšanās).

Krimu anektēja kā pa sviestu, uztaisīja Donbasa “republikas”, kuras jau astoto gadu nepieļauj atjaunot Ukrainas suverenitāti. Unikāls brīnums, kad dažu nedēļu laikā, ja varam ticēt Kremlim, vienkāršie ogļrači un mehanizatori pamanījās gan tankus, gan artilēriju un zenītiekārtas sametināt kolhozu darbnīcās, saražot tam visam gan munīciju priekš ilgstošas karadarbības, gan apgādāt ar degvielu, t.i. ar labi organizētu militāro struktūru un loģistiku. Tā teikt, sašutuma inspirētā entuziasmā pāris nedēļās apguva to, ko citur gadiem mācās militārajās akadēmijās. Tā teikt, mūsu tur nav. Rietumi rauca degunus, ieviesa kādas smieklīgas sankcijas, taču ne vairāk – lai tikai nekaitinātu, lai nomierinātu, lai aicinātu uz sarunām, - t.i. parādīja savu vājumu.

Bet, ja kāds ir vājš, ar to var nerēķināties. Nezinu, kas kalpoja par iemeslu, taču notika tas, kam neviens īsti nevēlējās ticēt, bet kas bija pašsaprotamas “nomierināšanas politikas” sekas. Krievija tā vienkārši - 21. februārī tās armijas vienības iegāja t.s. separātistu kontrolētajos apgabalos Austrumukrainā, t.i. svešas valsts teritorijā, kuras robežu neaizskaramību Maskava bija garantējusi Budapeštas memorandā 1991. gadā, bet 24. februārī sākās tās iebrukums visas robežas garumā, kā arī no bāzēm Baltkrievijas teritorijā.

Kāpēc? Nudien nezinu. Attaisnojumus Kremlis izdomā katru dienu jaunus. Sākumā postulēja, ka mērķis ir glābt apspiestos tautiešus Donbasā, tad attaisnojumi mainījās, un nu vairs Donbasu neviens nepiemin – tagad mērķis bija nedraudzīga režīma gāšana. Pēc tam tas viss tika aizmirsts un izdomāts, ka šitā būšot Ukrainas denacifikācija, jo tur pie varas esot nacisti (dīvaini gan, jo parasti fašisti ar nacistiem gana labi sapratušies). Tad Šoigu paziņoja, ka tas esot Krievijas aizstāvēšanās karš: «Главное для нас — защитить Российскую Федерацию от военной угрозы, создаваемой странами Запада, которые пытаются использовать украинский народ в борьбе против нашей страны.» Nav vērts iedziļināties Kremļa retorikā. Kāpēc patiesībā, to zina tikai kundziņi pie pasaulē garākā apspriežu galda.

Analītiķi spriež par sarežģītām shēmām, piemēram, daļēja Ukrainas sadale starp abām agresorvalstīm, Baltkrieviju un Krieviju. Donbasam līdzīgu režīmu veidošana utt. Man pašam šķiet, ka, kā mācīja padre Viljams no Okamas, viss ir mazliet vienkāršāk. Kremlis pats noticēja savai propagandai, ka ukraiņi ar sajūsmu sagaidīs “vecāko brāli”, kurš šiem sakārtos visu. T.i. paši ticēja, ka ir globāla lielvara, kas, ja var, tātad drīkst. Ukrainu ieņems bez asinīm, kā reizi 23. februāra svētku noskaņai. Tauta sveiks ar ziediem, būs Kijevā paklausīgs ieliktenis, bet Rietumi paburkšķēs, uzliks sankcijas banānu pārdošanai Krievijā, un viss atgriezīsies sliedēs.

Nesanāca. Nav tur no lielvaras ne smakas. Jā, militāro apskatu reitingos Krievija ir 2. vietā pasaulē, taču, tikai un vienīgi pateicoties 50 gadu vecajām PSRS laikā saražotajām atombumbām. Bez tām tās armija, par spīti kareivju miljoniem, ir Turcijas bruņoto spēku līdziniece. Aizdomas, ka pat ne – tehnika neglābjami novecojusi, pēdējās paaudzes kaujas lidmašīnas un tanki mērāmi desmitos, bet viss pārējais senāks par mani (man sen vairs nav 18), no karaspēka vienībām aptuveni 5 divīzijas ir ekipētas atbilstoši mūsdienu vajadzībām, bet pārējie zaldātiņi ir tāds “strojbats” – tikai ierindas solim švaki apmācīti puišeļi ar veciem kalašņikoviem.

Tā nu Krievijas aviācija iznīcināja stratēģiskos objektus un militārās bāzes (pateicoties Budapeštas memoranda garantijām Ukraina pretgaisa aizsardzību atstājusi novārtā), tās pārdesmit ukraiņu lidmašīnas un helikopteri nebija pretinieki, bet kaut cik moderna pretgaisa aizsardzība sedza tikai dažus rajonus. Plus vēl pārsteiguma moments – uzbrukums no Baltkrievijas teritorijas, kur līdz Kijivai ir viens kuiļa rūciens. Krievijas bruņutehnikas kolonnas kā parādē strauji virzījās pa lielceļiem, flangi tukši, aizmugurē garnizoni netiek izvietoti - ar cepurēm nomētāsim! - un tad piepeši čušš… Degviela beidzās.

Bet kur loģistika? Loģistikas kolonnas, kas virzījās sazin cik km aiz tankiem, piepeši sagaida ukraiņi un apšauj kā šautuvē – Krievijas vecajiem armijas kamaziem un kraziem ne bruņustiklu, ne kabīņu. Iedzīvotāji apdzīvotajās vietās nez kāpēc nesagaida ziediem, bet molotova kokteiļiem, visapkārt uzrodas Ukrainas armijas vienības. Un tās, 8 gadus karojušas Donbasā ar profesionāliem algotņiem, ir ar lielisku kaujas pieredzi un komandējošo sastāvu.

Nav pat frontes kā 2. pasaules karā (pārsteigums! Ir 21. gs!), ir virkne bruņutehnikas vienību uz dažādiem ceļiem, izolētas viena no otras, bet šauj uz viņiem no katra stūra. Trīs diennaktis mēģināja ieņemt Kijivu – nesanāca, kaut tur bija kaujas aci pret aci. Tas pats Harkivā – pilsēta nolīdzināta kā Staļingrada 2. pasaules karā, taču turas. Un, pat ja izdosies tās drupas ieņemt, ko tālāk? Kā 28. februārī to nokomentēja bijusī Francijas sūtne Krievijā Silvija Bermana (Sylvie Bermann): “Krievijas izlūkdienestam ir imidžs kā vienam no labākajiem pasaulē. Nekādi nespēju saprast, kā viņi nespēja novērtēt Ukrainas militārās spējas un iedzīvotāju motivāciju pretoties iebrukumam.”

Blitzkrieg izgāzies. Krievijas spēki kontrolē tikai šosejas un pārsimt metru ap tām. Un arī tikai tur, kur atrodas viņu bruņutehnika. Karš svešā un naidīgā zemē. Melš, ka Krievijai, kas jau tā ekonomiski ir nenozīmīga valsts, tas izmaksājot kādus 20 miljardus USD dienā, t.i., ja karš ieilgs uz mēnesi, tad tajā nokūpēs viss gada budžets. Raķešu un šāviņu trūkst, strēlnieku ieroču munīcijas tāpat (katrs, kurš armijai tuvumā bijis, zina, cik ātri var iztērēt tos pāris “radziņus”, kas zaldātiņam līdzi), loģistika čābīga, uzkrājumu nav, bet no ārvalstīm iepirkt vairs nevar.

Savukārt Ukrainai nu ieročus un munīciju piegādā visa pasaule. Jā, smagās tehnikas trūkst – šajā ziņā Krievija ar lielām pūlēm varētu Ukrainu sakaut. Taču aizdomas, ka ar partizānu karu valstī ar 40 miljoniem iedzīvotāju Krievija galā netiks nu nekādi. T.i. pat ja Krievija taktiski ar milzīgām pūlēm Ukrainas armiju sakautu, stratēģiski karš jau ir zaudēts. Taču ar to ir kā ar karstu kartupeli mutē – norīt nespēj, bet izspļaut pašcieņa neļauj. Jo lielvaras statuss šajā kultūrā ir svarīgāks par visu.

Toties ir noticis kas unikāls. Krievijai izdevies saliedēt ukraiņus (kuri pirms iebrukuma savu Zeļenski gānīja no panckām ārā, jo tas viņu prezidents ir kā mūsu pašu Artuss). Izdevies piepeši saliedēt Eiropu – gan ilggadējā Krievijas atbalstītāja Vācija spiesta mainīt nostāju (Merkele paslēpusies un klusē), gan it kā līdz šim antiteiropeiskie poļu un ungāru pani piepeši konsolidējušies ar veco Eiropu, bet Francijas debašu pamattēma ir, no kā pirkt naftu un gāzi, jo nolemts Krieviju pie sevis vairs nelaist. Pat anabiozē snaudošā NATO pamodusies un atcerējusies, kāpēc vispār radīta. Protams, it sevišķi Austrumeiropā vēl ir gana ļaužu, kam Krievija mentalitātes un kultūras ziņā ir tuvāka par Eiropu, bet pat tie spiesti savā rusofilijā pievaldīties, aprobežojoties vien ar “karam nē” un aicinājumiem visā vainot Putinu, nevis Krieviju.

Šis ir tas brīdis, kad vai kā pietrūkst Katona, kas izmantotu situāciju un katru rīta sēdi Briselē sāktu ar “Kartāga ir jānojauc!”. Ja Krievijai atdod mazo pirkstiņu, tā neapstāsies, kamēr nenokamps visu roku. Un, ja tas izdosies, tad turpinās. Un brīdis ir visai piemērots, jo šie pat savu “žiguļu” ražošanu spiesti apturēt, jo visas “smalkās” detaļas tiek iepirktas no Rietumiem. Ekonomiska izolācija tāpat kā Ziemeļkorejai.

Ja Eiropa grib dzīvot mierā, un lai mūsu bērniem/mazbērniem nebūtu ar bažām jāskatās uz austrumu robežu, Krievija ir maksimāli jānospiež līdz tās īstajai vietai, blakus Ziemeļkorejai un Venecuēlai. Lai tirgo savas izejvielas, taču nepārdot Maskavai neko, ar ko šie varētu bruņoties. Jo kā Krievija nobruņosies, tad atkal viss sāksies no jauna. Nevis ar Dzelzs priekškaru no Krievijas jānorobežojas, bet ar gigantisku mūri kā „Troņu spēlēs”.

Ceterum autem censeo Carthaginem esse delendam!

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

FotoStraujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību gadā noslēgsies trīs gadu pārejas periods, kurā tiek ieviesta pilnveidotā mācību pieeja. Gaidāmais mācību gads paredz jaunās pieejas ieviešanu 3., 6., 9., 12. klasei. Neraugoties uz to, ka pārejas periods tuvojas noslēgumam, pedagogi norāda uz mācību materiālu trūkumu. Kā skolotāja varu tikai piekrist, ka, ieviešot jauno saturu, primāri bija nepieciešams domāt par mācību materiālu izstrādi un pieejamību. Līdzīgi kā ar mācībām tikai valsts valodā – mēs apzināmies, ka rīcībai patiesībā bija jābūt krietni ātrāk, un to, cik būtiski nepalaist garām iespēju labot iepriekš neizdarīto. Arī mācību līdzekļu jautājumā notiek aktīvs darbs, lai dažādos mācību priekšmetos nodrošinātu jaunu mācību resursu un metodisko līdzekļu pieejamību.
Lasīt visu...

21

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

FotoPēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu tūlīt.
Lasīt visu...

21

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

FotoRīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā iebrauc. Tam par iemeslu var būt pietiekami lielais rīdzinieku skaits, kuri nav apmierināti nedz ar dzīvi pilsētā, nedz ar dzīves kvalitātes progresu laika gaitā. Kopš gadsimta sākuma straujāko attīstību Baltijas galvaspilsētu vidū piedzīvojusi Viļņa. Jau šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta; turpinoties līdzšinējai tendencei, iedzīvotāju skaita ziņā Viļņa var apsteigt Rīgu jau 2025. gadā.
Lasīt visu...

21

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

FotoPilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru iedzīvotāji ir visvairāk apmierināti ar dzīvi pilsētā, pārliecinošā vairākumā ir bagātākās pilsētas, tai skaitā Cīrihe, Kopenhāgena un Stokholma, kur pašvaldībām brīvi līdzekļi pilsētvidei. Kā ar pilsētas budžeta iespēju audzēšanu veicas Rīgai?
Lasīt visu...

21

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

FotoPubliskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24. februārī centrs izdeva Satversmē nostiprinātās komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanas oficiālos vietvārdos ieteikumus, nosūtīja ieteikumus visām pašvaldībām, tajā skaitā Jūsu domei. Oficiālu domes atbildi centrs nav saņēmis.
Lasīt visu...

21

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

FotoAr pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto, taču, lai tā izdotos:
Lasīt visu...

6

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

FotoCienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs) ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...

Foto

Ja mēs jautātu Jēzum pašam: "Skolotāj, kas ir ģimene?", mēs visdrīzāk saņemtu atbildi: "Kā ir rakstīts Dieva vārdā? Kā tu tur lasi?"

Mīļie draugi no Latvijas...

Foto

Atkal mani pārprot un nomelno!

Neprecīza ziņa par Latvijas Republikas Saeimas 2022.gada 14.jūlija grozījumiem Izglītības likumā ir radījusi satraukumu sociālajos tīklos un sabiedrībā. Ir pat parādījušies...

Foto

Skumji, ļoti skumji: atklāta vēstule sabiedrībai!

Jūs ziemā salsiet! Un daudzi arī nosals līdz nāvei! Bet "vietvalžiem" par to ir nospļauties, jo viņi būs siltumā un...

Foto

Kad Egils padzirdēja par „hūti”

Ar novēlošanos... bet vēlētos tomēr ieviest skaidrību tajā slavenajā "nācijas tēva" šmucē, kur viņš Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā, ieskanoties valsts himnai,...

Foto

Par kartupeļiem un kolorado kāpuriem

Nenocietos un dažu Facebook lasīto rakstu iespaidā nolēmu izteikties sakarā ar valsts iekārtām, kuras esmu piedzīvojis un kurās ir dzīvojuši daudzi. Ak,...

Foto

Par sīkumiem, par bērnu audzināšanu

Es pelnu maizi, darbojoties tūrisma jomā. Ir forši, jo darbs ir brīvā dabā un ap Pāvilostu. Daru to nu jau 22...