Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvieši neapšaubāmi ir laimīga tauta. Latviešiem ļaunums pārvēršas labumā. Latviešiem ļaunums nav bez labuma. Skaidrs, ka tā tas var būt tikai laimīgai tautai. Tautu laimīgu dara apziņa, ka to nevar apdraudēt nekāds ļaunums, jo ļaunums vienmēr pārvērtīsies labumā.

Tā tas ir noticis jaunās valdības uztirgošanas laikā. Sarkanmatainā Tumsonība profesionāli trenēti aizlika priekšā kāju vidiņviņķeliskā deģenerāta šļūcienam uz izglītības un zinātnes ministra krēslu. Tādējādi tika novērsts ļaunums. Vidiņviņķeliskā deģenerāta vietā ministra krēslam ieteica vienotās vienotības citu stacionāro kadru. Tas būs Šadurska kungs. Izvēle bija pareiza. Ļaunums pārvērtās labumā. Šadurska kungs tūlīt apsolīja rūpēties par latviešu laimi un visus latviešus darīt laimīgus. Pats par sevi tāds svelmīgs solījums ne tikai latviešu tautu var darīt laimīgu.

Par gaidāmo latviešu laimi pavēstīja Rīgas medijs: „Izglītības sistēmas mērķis ir laimīgs cilvēks, kas orientējas apkārtējā pasaulē un grib, un spēj iegūt jaunas tam nepieciešamās zināšanas, intervijā “Rietumu radio” sacīja izglītības un zinātnes ministra amata kandidāts Kārlis Šadurskis (V)." Savus treknos vārdus Šadurska kungs komentēja šādi: „Laimīgs cilvēks ir ļoti būtisks. Sāksim ar to, ka laimīgu skolēnu var izaudzināt un izglītot laimīgs pedagogs, līdz ar to skolā jānonāk tiem pedagogiem, kuri grib un var strādāt, kuriem ir misijas apziņa.”

Bet tagad, lūdzu, padomāsim! Vai var būt debilāks valsts izglītības sistēmas mērķa skaidrojums gan pēc būtības, gan no Latvijas izglītības sistēmas ārkārtīgi zemās kvalitātes viedokļa? Vai tādam skaidrojumam ir kāda jēga? Vai tas nav dumja un bezatbildīga „politiķa” murgojums? Vai šis „politiķis” ir lietas kursā par stāvokli Latvijas izglītībā?

Katrā ziņā ir jāņem vērā, lūk, kas. Šī debilā skaidrojuma autors ir nevis ārstu fiksētās psihiskās atpalicības īpašnieks, bet gan izglītības un zinātnes ministra kandidāts. Augstāk vairs nav, kur kāpt. To saka nozares nākamais ministrs. Tiesa, man nav zināms ārstu viedoklis par Šadurska kunga psihiskās veselības stāvokli. Tomēr negribētos ticēt, ka stāvoklis ir slikts. Vispār debilitāte ir iedzimtas psihiskās atpalicības vieglākā forma. To parasti neuzskata par sociāli bīstamu kaiti, un debilie netiek izolēti no sabiedrības.

Domāju, nav vajadzīgs atgādināt, kāds ir valsts izglītības sistēmas būtiskākais mērķis. To saprot katrs normāls cilvēks. Raksturojot valsts izglītības sistēmas būtiskāko mērķi, nekad neviens nemurgo par laimīgu cilvēku radīšanu. Tā tas nenotiek ne izglītības ministru līmenī, ne skolēnu līmenī.

Domāju, nav vajadzīgs atgādināt arī par mūsu izglītības šausmīgi apkaunojošo līmeni. Tas neatbilst Rietumu civilizācijas šodienas prasībām. Mūsu jauniešiem ir liegta iespēja studēt Eiropas labākajās augstskolās. Lai iestātos, piemēram, Kembridžas universitātē, viņus aicina pamatīgi papildināt savu vispārējo izglītību.

Tas ir pazemojoši. Tiek pazemoti mūsu labākie jaunieši. Un, protams, tas ir šausmīgs apkaunojums latviešu tautai. Sanāk, ka latviešiem ir sava civilizācija. Šai civilizācijai ir savs izglītības saturs, kas nav pieņemams eiropiešu civilizācijai. Tiekoties ar latviešu civilizācijas izglītības līmeni, eiropieši par mums var visu kaut ko nodomāt. Tajā skaitā atzīt latviešu nespēju pret izglītību izturēties kā pret tautas apgaismošanu (tumsonības, mežonības, atpalicības, aprobežotības pārvarēšanu), kas jaunām un agrāk verdzībā dzīvojošajām tautām ir ļoti svarīgi.

Nav jābūt sociālo problēmu analītikas ģēnijam, lai konstatētu mūsu izglītības sekluma un primitivitātes atbalsošanos sabiedrības sociāli politiskajā pasivitātē, sabiedrības nespējā nopietni interesēties par savu valsti, vērīgi kontrolēt deleģētos tautas priekšstāvjus parlamentā un pašvaldībās. Brīvajā valstī sačāpstinātā izglītība ir sekmējusi zinātniski teorētisko aplamību plūdus visdažādākajās publikācijās un deģenerātu invāziju valsts pārvaldīšanā. Vai ar to latviešiem vēl nepietiek? Vai reāli ir iespējams kaut kas vēl ļaunāks?

Izglītība ir civilizētības pamats. Izglītība sniedz zināšanas, izglītība ir cilvēka socializācijas un audzināšanas faktors. Izglītība formē un izmaina sabiedrisko apziņu. Eiropas civilizācijā joprojām spēkā esošā humānistiskā paradigma nosaka nepārtrauktu attīstību. Eiropieši vēlas nepārtrauktu dzīves progresu. Bet tas nav iespējams bez izglītības aktīvas līdzdalības. Izglītība ir galvenais cilvēka radošā potenciāla balsts, rosinot jaunas idejas un teorijas, jaunus izgudrojumus un atklājumus.

Izglītība ir svarīgākais sociālais elements. Liekas, Latvijas Republikā to pa īstam pēdējais saprata izglītības ministrs Jānis Pliekšāns. Rainis nenogurstoši latviešiem mācīja stingri ielāgot, ka bez labas izglītības tautai nav nekādas nākotnes.

Pēc PSRS sabrukuma latviešu „politiķi” pret izglītību ir izturējušies ļoti nevērīgi. Neslēpjot un nemaskējot savu nevērību. „Politiķi” katru ministriju vērtē saskaņā ar tās budžeta apjomu. Klusībā vērtē saskaņā ar summām, kuras varēs nozagt, noblēdīt un savstarpēji sadalīt. Šajā ziņā Izglītības un zinātnes ministrijā nav izcilas perspektīvas. Valdošās „partijas” izglītības un zinātnes ministra darbam izvēlās nezinošus, pelēkus, kretīniskus, pseidointelektuālus tipus, kuri nav pārāk alkatīgi noskaņoti piestūķēt savus naudas makus un īpaši necenšas pielavīties sātīgāko ministriju budžetam.

Rezultāts nav negaidīts. Lūk, ko raksta drosmīgs speciālists: „Lai skolotājs varētu veiksmīgi mācīt skolēnus, viņam jādod atbilstoši darba rīki, kuru šodien nav! To diemžēl nesaprot, varbūt nezina, vai arī neizprot pedagoģijas teorētiķi ministrijā un augstskolās. Par slikto augstskolu mācību kvalitāti būtu jārunā atsevišķi. Bet, lai nodrošinātu normālu skolas mācību procesu skolās no skolotāja puses, vajag, lai skolu izglītības sistēma tiktu veidota ne no divām (kā šodien), bet no četrām sastāvdaļām: 1) priekšmeta standarts; 2) priekšmeta mācību programma katrai klasei; 3) priekšmeta mācību grāmata katrai klasei; 4) priekšmeta metodikas grāmata skolotājām. Otrā un ceturtā sastāvdaļa mūsu skolas mācību sistēmā šodien nepastāv un par to, ka tās neeksistē, pat nerunā!”

Arī Šadurskis par to nerunā. Tā vietā viņš murgo par laimi. Acīmredzot murgo par laimi tāpēc, ka pats ir laimīgs, bez jebkādiem cilvēciskajiem, nacionālajiem, politiskajiem un profesionālajiem nopelniem otro reizi nokļūstot izglītības un zinātnes ministra krēslā.

Domājams Šadurska laimi nevar aptumšot bijušā ministra Ķīļa viedoklis: „Man nav pārliecības, ka Šadurskis pats aktīvi nesīs reformu karogu, cīnīsies, argumentēs un pieņems smagus lēmumus. Šī pārliecība man veidojusies pēc vairākām sarunām ar viņu. Esmu pārliecināts, ka nekādas īpašas reformas nenotiks augstākās izglītības un zinātnes jomā, drīzāk stagnācija tur turpināsies. Izglītība, tāpat kā veselība, ir tā joma, kura ir pilna ar dažādiem lobijiem, ar kuriem ir vienkārši jākaro. Viņš ir profesors un vecās paaudzes pārstāvis, tāpēc būšu patiesi pārsteigts, ja viņš virzīs reformas, lai gan šobrīd izskatās, ka būs lēna kustēšanās un čibināšanās.”

Bet galu galā kāpēc ir murgošana par laimi? Kāpēc nav murgošana par citu tēmu?

Laimes ražošana ir ideoloģisks instruments – politiskās demagoģijas instruments. Tā tas bija padomju ideoloģijā. Tā tas turpinās anglosakšu ideoloģijā.

Piemēram, amerikāņu ideāls ir nauda, kas cilvēkus dara laimīgus. Arī padomju ideoloģija sludināja sociālisma valsts pienākumu visus padomju cilvēkus darīt laimīgus. Padomju ideoloģija bija morāli cēlāka nekā anglosakšu ideoloģija. Solīja laimi bez naudas. Nauda tomēr ir netīra padarīšana. Naudas dēļ vienmēr kādu nošauj. Arī Rīgā laiku pa laikam kādu nošauj naudas dēļ. Nauda nes nelaimi. Padomju ideologi bija gudrāki nekā anglosakšu ideologi. Padomju ideologi solīja laimi bez naudas. Viņi zināja, ka nauda nes nelaimi. Viņi laimi solīja cilvēciski cēlākā formātā.

Tā rīkojās arī Šadurska kungs. Viņš latviešiem sola laimi bez naudas. Tas ir labi. Iespējams, tas līdz šim ir viņa vislielākais nopelns tautas labā. Varēja blādīties par naudas laimi. Taču viņa sirmā galva, domājams, to nepieļāva.

Neticu, ka Šadurska kungs ir lasījis grāmatas un tajā skaitā grāmatas par laimes kategorijas interpretāciju cilvēces vēsturē. Ja būtu lasījis grāmatas, tad nekādā ziņā nebūtu Lielajā Bandā. Laimes solījums bez naudas, visticamākais, ir padomju ideoloģijas panākums.    

Padomju un anglosakšu laimes ražošanas ideoloģiju nevar augstu vērtēt. Tā nav saprātīga ideoloģija. Cilvēces filosofiskās un zinātniski teorētiskās domas vēsturiskajā kontekstā šī ideoloģija liecina par prāta atpalicību. Cilvēce pret laimes kategoriju vienmēr ir izturējusies piesardzīgi un pat skeptiski. Nav īsti saprotams, kas ir laime un kā rezultātā cilvēks kļūst laimīgs. Ne velti tautas prāts izsakās par muļķu laimi – „laimīgs kā muļķis”. 

Kas ir vislielākā dumjība ministra kandidāta citētajos izteikumos?

Vislielākā dumjība ir priekšstats, ka izglītība (zināšanas, zināšanu gudrība) var cilvēkus padarīt laimīgus! Tāds priekšstats ir milzīga dumjība. Aizvadītajos gadu tūkstošos Solomonam neviens nav oponējis. Visi ir piekrituši viņa atziņai, ka gudrība (tātad zināšanas, izglītība) vairo skumjas. Jo vairāk uzzinām, jo kļūstam skumjāki par savu zināšanu nepilnību un niecību. Laba izglītība nevar darīt laimīgākus. To var izdarīt tikai slikta izglītība, producējot tādus indivīdus, uz kuriem nākas attiecināt tautas parunu „laimīgs kā muļķis”.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...