„Latvenergo”/”Latvijas Valsts mežu” projekts par 800 MW vēja parka būvniecību un Kaiģu purva pirkšanu par 100 miljoniem eiro ir, maigi sakot, ne visai gudrs
Aivars Strakšas04.07.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
"Zaļās enerģijas" burbulis klauvē pie durvīm. Vakardiena ienāks elektroenerģijas brīvā tirgus vēsturē. Nordpool biržas sistēmas cena kļuva negatīva! Sistēmas cena parāda kāda būtu tirgus cena elektrībai, ja nebūtu ierobežojumu enerģijas pārvadei starp tirdzniecības apgabaliem. Vienkāršiem vārdiem sakot, Nordpool tirdzniecības apgabalā elektroenerģija tika saražota vairāk, nekā varēja patērēt. Pie vainas/laimes saule, vējš un samazināts patēriņš svētdienā.
Tas, ka kaut kad tas tā varētu notikt, bija sagaidāms. Pārsteigums ir, cik ātri ir sabūvētas "zaļās enerģijas" jaudas. Tāpat ir interesants problēmas ģeogrāfiskais pārklājums. Elektrības ir par daudz visur. Kā redzam, Vācijā, Nīderlandē un Austrijā cenas ir viszemākās - mīnus 500 EUR/Mwh (tas 50 eirocenti par kwh)! Tātad tur liekās elektrības problēmas ir vislielākās un attiecīgi visdārgākās. Kāds labi nopelnīja uz to, ka neražoja elektrību.
Kas no tā izriet.
Pirmkārt, vēja, saules, hidroelektrības ražošanas apjomi sāk sasniegt tirgus piesātinājumu. Sākumā brīvdienās, taču drīzumā, iespējams, arī saulainās un vējainās darbadienās.
Otrkārt, investīciju atdeve sāks tiekties uz nulli. Katras jaunas saules/vēja elektrības ražošanas fermas ievešana ekspluatācijā situāciju tikai pasliktinās.
Treškārt, sapņi par to, ka "zaļo enerģiju" varēsim tirgot uz Vāciju, iespējams tā arī paliks par sapņiem. Saulainā un vējainā laikā Vācijai pašai pietiks. Vajadzēs tad, kad tur būs bezvējš un apmācies. Uz klimatiskajām atšķirībām varēs kaut ko pārdot, taču diez vai nopelnīt.
Ceturtkārt, Latvenergo/LVM projekts par 800 MW vēja parka būvniecību un Kaiģu purva pirkšanu par 100 milj. eiro ir, maigi sakot, ne visai gudrs. No Baltijas zonas pagaidām nav pietiekošu pārvades jaudu uz potenciālajiem tirgiem. Un, kā redzam, tad tur nemaz tik vajadzīga tā elektrība nav. Ar šādu salikumu nez vai plānotais Baltijas savienojums ar Vāciju atmaksāsies un realizēsies. Cenas nebūs ieplānotās, un sasapņotie 50 miljoni dividenžu gadā, iespējams, ir vienkārši fantāzijas. Turklāt tas nav vienīgais "zaļais" projekts Baltijā.
Piektkārt, šobrīd izskatās, ka nopelnīs tie, kuri zinās, ko ar šo enerģiju darīt. Tai skaitā pārveidošanas un uzkrāšanas projekti. Kā redzam, tad šodien Latvijā kādu brīdi elektrības cena bija nulle. Ja 1 kg ūdeņraža saražošanai vajag apmēram 53 kwh, tad kādas būs ūdeņraža ražošanas izmaksas?
Vai Latvenergo nevajadzēja skatīties uzkrāšanas un pārveidošanas projektu virzienā? Saprotu, ka šobrīd galvenais uzsvars ir uzlikts uz Kaiģu purva pirkšanu, bet tomēr.
Mums, patērētājiem, nevajadzētu pārāk sapriecāties. To, ko ieekonomēsim uz "zaļo enerģiju", var sanākt iztērēt tad, kad šīs enerģijas nebūs. Turklāt var gadīties, ka nebūs visā Eiropā. Fosilās elektroenerģijas ražotnes ir jāuztur jebkurā gadījumā, un tās ir nepietiekamas. Šo ražotņu fiksētās izmaksas nav daudz atkarīgas no saražotās elektroenerģijas daudzuma un tiks sadalītas uz saražoto kwh, kas savukārt palielinās elektrības cenu. Iespējams, ka tirgus kādu laiku mētāsies no elektrības pārprodukcijas līdz būtiskam deficītam.
P.S. Kā redzam, tad tirgus visu regulē pa savam prātam un ne tajā efektīvākajā veidā. Vai nebūtu tomēr lietderīgāk Nordpool tirdzniecības apgabalā organizēt saprātīgu plānošanu.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
