Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mani jau sen nepārsteidz pastāvošās varas nemitīgie „tautā nepopulārie lēmumi”, jo esmu ievērojis, ka šī vara mūs nepārstāv un nekad nav pārstāvējusi, tikai mūs izmanto kā resursu citu interešu apmierināšanai. Kapitālismā vara apkalpo kapitāla turētājus, par to saņemot savus starpniecības procentus un privileģētu statusu. Latvijas gadījumā tas ir galvenokārt anonīms ārvalstu kapitāls, kuru Latvijas vietvalži apkalpo. Mani vairs nepārsteidz arī tautas pasivitāte un politiskā apātija, jo tā Rietumos iedibinātā neoliberālā kārtība ir iekārtota: atomizēta patērētāju sabiedrība, kas vienlaikus arī pati ir prece darba, miesas, gara un citos tirgos.

Ja kas mani šogad pārsteidza, tad pret Ansi Ataolu Bērziņu vērstais naids un izsmiekls, kas arvien jūtams komentāros zem materiāliem par šim cilvēkam piespriesto cietumsodu (par piedalīšanos 2009. gada 13. janvāra nemieros jeb t.s. Bruģa revolūcijā Vecrīgā), jo diez vai visi šo naidīgo komentāru rakstītāji ir varas algoti interneta troļļi.

Lai gan atceros līdzīgu reakciju arī pret telšu pilsētiņas pie Ministru kabineta (t.s. Brīvības komūnas) dalībniekiem 2009./2010. gadu ziemā, kad cilvēku grupa, protestējot pret pastāvošo politiku, pat nežēlīgā salā nakšņoja teltīs, cerot ar to iedvesmot arī pārējo tautas daļu aktīvai pozīcijai. Cerēja veltīgi, jo pretī saņēma zaimus, izsmieklu un banālas konspirācijas teorijas par iespējamiem akcijas finansētājiem un diriģētājiem.

Psiholoģiski šādu tautas reakciju var saprast, jo ir tik grūti šķirties no ilūzijām, uz kurām tik daudzi bija cerējuši balstīt visu savu turpmāko dzīvi, jo vairāk nekas taču nav palicis. Apzināti vai neapzināti noticējuši propagandas meistaru jūsmīgajiem ditirambiem par jauko dzīvi Eiropas Savienībā, Eirozonā un citos „bagāto valstu klubiņos”, cilvēki nevēlas šķirties no pēdējām ilūzijām, lai cik ātri tās attālinātos no dzīves realitātes. Un cilvēki gatavi ienīst katru, kurš ar saviem vārdiem vai dzīvu piemēru apdraud šo trauslo ilūziju pasauli.

Patiesībā arī visa šī Bruģa revolūcija bija skriešana pēc zūdošām ilūzijām. Ļaudīm tika iestāstīta banāla pasaciņa par ļauno „taukmūļu” (domāta A. Kalvīša) valdību, kas „spiedusi gāzi grīdā” un pārkarsējusi Latvijas ekonomiku, kā arī gribējusi gāzt varonīgo cīnītāju pret korupciju A. Loskutovu. (Hei, vai tagad kāds atceras, kas tas tāds Aleksejs Loskutovs bija, kādus varoņdarbus viņš veicis un kāpēc par viņu vairs neko nedzird? Bet tajā laikā taču daudzi bija gatavi celties un krist ar Loskutova vārdu uz lūpām!)

Ja par taukmūļiem, viņi rīkojās tieši tāpat kā visas citas „valdības” – darīja to, ko Vašingtona un Brisele liek. Gāzi grīdā spieda Latvijā ielaistās Rietumu bankas (arī formāli vietējās bankas rīkojās ar Rietumu bankās aizlienētu naudu), taukmūļi vien ar novēlošanos, nepilnīgi un visai negribīgi indeksēja banku izraisītās inflācijas noēstās algas, pensijas un pabalstus. Izrādās, arī pati taukmūlība pēc atbilstošas idejiskās apstrādes („Latvijas veiksmes stāsta” prezentācijas) ir tīri atbalstāma lieta, lai gan jaunais taukmūlis V. Dombrovskis tiešām uzšķērda un izķidāja Latviju, par ko vēlāk tika iecelts komisāra godā Briselē (sekodams A. Pelšes un A. Vosa tradīcijai, kuri līdzīgi karjeru uztaisīja Maskavā).

Krupju rijēji

Tātad 2009. gada sākumā notika asa cīņa starp divām taukmūļu frakcijām par vietu pie siles, bet tauta tika saaicināta kā statisti masu skatiem, lai viss izskatītos glīti un demokrātiski. Nu jā, gadījās arī scenārijā it kā neparedzēta kļūme – daži puiši aizrāvās un sāka kārpīt no bruģa akmeņus, bet revolūcija kopumā taču izdevās un sasniedza iecerēto mērķi – jau martā galvenās vietas pie siles ieņēma jaunā taukmūļu frakcija, kas tur noturējās līdz pat 2016. gadam!

Ja kādam bija ilūzijas, ka šī iepriekš inscenētā Lietussargu revolūcija un pēc tam uzpūstā Maijpuķīšu revolūcija ir par tautas interesēm, viņš vēl arvien neko nav sapratis no mūsdienu politikas. Masu skatiem saaicinātiem statistiem neviens paldies neteiks, bet turpinās vēl nežēlīgāk izmantot. Un, ja vēl kādam tas nepielec, var uzlaist virsū arī speciāli apmācītas demokratizatoru vienības, ierakstīt teroristu melnajā sarakstā vai iespundēt cietumā.

Tieši tādam sodam tika izvēlēts arī Ansis, ja vien viņš uzņemtos aitas lomu un ļautu sevi sagūstīt. Bet Ansis gan Bruģa revolūcijas laikā, gan tiesā, gan pēc galīgā tiesas sprieduma aitas lomu noraidīja, savu rīcību nenožēloja un ir gatavs turpināt cīņu. Ar to viņš atšķiras no masu skatiem sasaukta bara un citiem krupju rijējiem. Viņš savu izaicinājumu jaunajai pasaules kārtībai ir dziļi sirdī izlolojis un īsteno pa īstam!

Šo teatrālo notikumu iespaidā režisors Jurģis Krāsons 2010. gadā uzņēma visā pasaulē slavu guvušu multiplikācijas filmu „Norīt krupi”. Norīt krupi ir alegorija, bet tā ir par mums. Latvijas sabiedrība kopumā jau 26 gadus ir iemācīta norīt katru krupi, ko tai vietvalži likuši norīt. Tos pašus „tautā nepopulāros lēmumus”. Nevienu reizi šajā periodā Latvijas sabiedrība nav piespiedusi varu ar sevi rēķināties! Latvieši šajā periodā ir nodevuši katru savu sapni, katru ideālu, katru savu vērtību!

Starp citu, kā tur bija ar to valstisko neatkarību? Jūs taču stāvējāt uz barikādēm (arī 13. janvārī, tikai 1991. gadā), bijāt gatavi plikām rokām tankus apturēt, vai ne? Tad kas tāds satricinošs notika, ka jau pēc pāris gadiem jūs tik viegli no neatkarības atteicāties un piekritāt Latvijas pakāpeniskai „integrācijai Eiropā”? Tātad tas neatkarības patoss bija tikai tāds joks, lai pie varas dabūtu gaišos kompartijas spēkus – nomenklatūras otro ešelonu, kuram bez administratīvās varas sagribējās arī mantisko varu?

Šāda pašizvarošana nevar palikt bez traumējošām sekām. Lai kaut cik saglabātu seju, latvietim nākas savu sirdsbalsi nospiest dziļi pagrīdē - aizžņaugt tai rīkli un muļķīgi smaidīt (kā saka mūsu jaunie draugi amerikāņi – keep on smiling). Un tad jau tiešām tāds sirdsbalss sekotājs kā Ansis Ataols Bērziņš var pamatīgi spiest uz nerviem vai pat katru pieķert vardarbībā pret savu sirdsbalsi, noraut šo falši eiropejisko masku. Tāpēc tipisks latvietis sāk Ansi visādi nomelnot un piekrīt tiesnesim, ka Ansim vieta cietumā. Tas šai gadījumā ir vienīgais veids, kā vismaz uz ārpusi saglabāt seju un turpināt ar smaidu rīt krupjus, izliekoties, ka tas viss ir Latvijas un tautas labā.

“Veiksmes stāsta” noslēpums

Ko tad tādu paveica veiksmes stāstnieki jau pēc Kalvīša “taukmūļu” izmēzšanas vēstures mēslainē?

Tā vietā, lai sauktu pie atbildības ārvalstu bankas par apzināti krāpniecisku spekulāciju burbuļa uzpūšanu, inflācijas radīto skādi un cilvēku iemānīšanu parādu slazdā, kā to izdarīja, piemēram, mazā Islande, jaunie taukmūļi metās ārvalstu bankas glābt uz jau tā aplaupīto Latvijas iedzīvotāju rēķina, no nodokļu maksātājiem izspiežot vairāk nekā 8 miljardus eiro, kā arī Latviju pakļaujot Briseles pieprasītajam finanšu bardzības režīmam, ko starptautiski ierasts saukt par austerity.

Tika mērķtiecīgi apcirptas (ierēdņu žargonā – optimizētas) cilvēku algas, pensijas un pabalsti, budžeta izdevumi, likvidētas darbavietas, slēgtas skolas, slimnīcas, bibliotēkas, klubi, citas sabiedriskās iestādes, sabiedriskā transporta maršruti un pārējā dzīvei nepieciešamā infrastruktūra. Turklāt šī bardzības izkapts bija tēmēta tieši uz latviskajiem lauku rajoniem un mazpilsētām, simtus tūkstošus piespiežot izdzīvošanu meklēt ārzemēs vai lielpilsētās. Tāpat tika uzskrūvēti nodokļi, dažādas nodevas un jaunas pakalpojumu maksas.

Šis nemitīgais izmaksu uzskrūvēšanas process turpinās līdz mūsdienām, lai gan vairāk nekā 70% Latvijā palikušo iedzīvotāju aptaujā atzinuši, ka ir grūtības samaksāt viselementārākos izdzīvošanas izdevumus, nemaz nerunājot par dzīvošanu kaut XX gadsimta sociālo standartu izpratnē. Visbeidzot jaunie taukmūļi paguva mūs iestumt brūkošajā Eirozonā.

Lai glābtu un pie mākslīgās elpināšanas aparāta uzturētu Eiropas zombijbankas, uzskrūvēts arī kopējais valsts parāds, kuru ar tādu politiku nav nekādu cerību nomaksāt, bet Latviju atver kreditoru diktātam, kā arī dažādas iemaksas brūkošās Eirozonas uzturēšanai pie dzīvības. Frankfurtes (ECB atrašanās vieta) Molohs prasa aizvien jaunus cilvēku upurus. Un tas viss kopumā tika nosaukts par “Latvijas veiksmes stāstu”, un – vāks visam! - Latvijas pilsoņi pateicībā grāmatvedi Dombrovski atzina par populārāko premjerministru “neatkarīgās Latvijas” vēsturē!

Bet tas vēl nav viss. Ja ASV vēlēšanās uzvarēs maniakālā hārpija Klintone, pastāv liela varbūtība, ka ASV un ES parakstīs dziļā slepenībā sagatavoto Transatlantisko brīvās tirdzniecības un investīciju partnerību (Trans-Atlantic Trade and Investment Partnership jeb TTIP), kā arī mazāk dzirdēto Līgumu par pakalpojumu tirdzniecību (Trade in Services Agreement jeb TISA). Ja vien Eiropas Savienība līdz šo līgumu ratifikācijas brīdim izdzīvos.

TTIP nozīmēs neierobežotu multinacionālo korporāciju varu pār nomināli neatkarīgām valstīm. Par katru iesaistīto valstu lēmumu (vides, produktu kvalitātes, sociālo vai citu standartu jomā), kas var apdraudēt korporāciju reālo vai tikai iedomāto peļņu, korporācijas varēs iesūdzēt šo valsti pašu šo korporāciju veidotā un pārvaldītā starptautiskā arbitrāžas tiesā, kurai būs tiesības šo lēmumu atcelt un valstij likt samaksāt par nodarītajiem vai tikai iedomātajiem zaudējumiem.

Savukārt TISA nozīmē, ka valstīm būs jāatver starptautisko korporāciju pārņemšanai arī savas pakalpojumu nozares: veselības aprūpe, izglītība, komunālie, sociālie pakalpojumi u.c. Izpostītā un depopulētā Latvija no korporāciju viedokļa nav pats gardākais kumoss, tomēr pasaules krīzes apstākļos tās nesmādēs arī šādu laupīšanas iespēju.

ES nav valstu savienība, bet gan lielā biznesa kartelis

Eiropas Savienības pirmsākumi atrodami Tērauda un ogļu kartelī. Ar laiku šo karteli papildināja ar citām saimniecības nozarēm un pēc Bretonvudas sistēmas sabrukuma pakāpeniski ieviesa arī vienotu valūtu Eiro, kurai pat nav suverēnas valūtas pazīmju, jo aiz ECB (Eiropas centrālās bankas) nestāv vienota valsts ar vienotu fiskālo un monetāro politiku (kā tas, piemēram, ir federālajā ASV vai Kanādā). Eiropas Savienību no Briseles un Frankfurtes pārvalda no vēlētājiem neatkarīga birokrātu kasta, kurus mēdz saukt arī par eirogarhiem vai eirokrātiem, vai tehnokrātiem, kuru vidū mūsu grāmatvedis Dombrovskis tīri labi iederas.

Šie eirogarhi nepārstāv nevienu dalībvalsti, bet jau minēto lielā biznesa karteli. Viņiem korporāciju un banku bilance, atbilstošās tabulas, diagrammas un standarti ir daudz svarīgāki par dzīvu cilvēku vai veselu tautu likteņiem. Realitātē tas izpaužas tā, ka ES kodola valstis (Vācija, Ziemeļvalstis, daļēji arī Francija un Anglija) noēd ES perifēriju.

Tie lēmumi un direktīvas, kas izdevīgas, piemēram, Vācijas korporācijām vai Francijas bankām, ir nāvējoši Grieķijai, Spānijai, Portugālei, Itālijai, Īrijai, Ķiprai un bijušā Austrumu bloka valstīm. Tā ir nepārvarama pretruna, kas šo karteli lielā ātrumā nes pretī bojāejai. Eiroparlaments ir tikai demokrātiski iekrāsota butaforija, kas nekādus būtiskus lēmumus nepieņem.

Ja salīdzina, PSRS bija daudz lielākas iespējas turpināties nekā pašreizējai ES, tomēr tā sabruka. Ja vēlreiz salīdzinām, ES pašlaik ir tajā pašā sabrukuma stadijā, kādā PSRS bija ap 1985. gadu. Kā liecina pēdējo gadu notikumi, ES nav spējīga reformēties vai citādi pielāgoties ES dalībvalstu tautu izdzīvošanas vajadzībām.

Protams, arī ES uzturēšana pie mākslīgās elpināšanas aparāta un nenovēršamais sabrukums nesīs jaunu postu Eiropas tautām. Var vilkt zināmas paralēles ar 1930. gadu Eiropu, kad līdzīgi sociālekonomiski spaidi izraisīja galēji nacionālistisku, fašistisku un nacistisku režīmu veidošanos Eiropā. Arī tagad Eiropā strauju popularitāti gūst galēji labējas, nacionālistiskas un klaji fašistiskas kustības. Par to var pateikties arī kreiso partiju šķiriskajai nodevībai un neoliberālajai orientācijai. Pēckara periodam tradicionālās partijas Anglijā, Francijā, Vācijā, Austrijā un arī ASV pēdējā laikā sašķeļas un jūk, paverot ceļu jauniem spēkiem. Šo procesu paātrina vairāku valstu iznīcināšana Vidējos Austrumos, ko veica NATO, un no šīm sagrautajām valstīm plūstošie bēgļu miljoni. Eiropa tiek gatavota jaunam karam.

Mazs cinītis gāž lielu vezumu

Un pret šo Briseles monstru, apzināti vai intuitīvi, savu roku pacēla ilggadējais folklorists, dziesminieks un “Boņuka” balvas laureāts Ansis Ataols Bērziņš. Un monstrs atbildēja tikpat truli, cik truli tas rīkojas arī visos cits gadījumos – piespriežot Ansim cietumsodu. Tas ir tikai dabiski, jo tieši tā jārīkojas tehnokrātiskam, bezdvēseliskam monstram. Ir taču muļķīgi dusmoties vai apvainoties uz haizivi, ja tā grib kādu norīt. Haizivis jau no dabas tā ieprogrammētas, tāpēc prātīgi cilvēki paši nodrošinās, lai netiktu haizivs zobos.

Ārvalstu bankas, korporācijas un militāristus pārstāvošais 4. maija režīms varēja dot vēl skaidrāku signālu neapmierinātajiem – kā to izdarīja, piemēram, tam radniecīgais cīnītājs par neoliberālisma uzvaru Augusto Pinočets, spīdzinot, apgānot un noslaktējot Čīles dziesminieku Viktoru Haru. Bet varbūt tas viss mums vēl priekšā.

Satrauc pavisam kas cits – cilvēku reakcija uz šo bankokrātu un grāmatvežu signālu. Ansis jau no 1980. gadiem neskaitāmus cilvēkus pulcinājis un priecinājis ar tautiskas mūzikas skaņām un kopdejām. Tūkstoši jutās pagodināti būt Anša paziņas un draugi. Kur viņi visi pazuda Ansim grūtā stundā, ja tagad palikuši vien daži uzticami draugi?

Tā nav pirmā reize Latvijas vēsturē, kad cīnītāji, reakcijai iestājoties, spiesti atstāt dzimteni un doties trimdas gaitās. Pēc 1905. gada revolūcijas un tai sekojošās reakcijas trimdā devās simtiem latviešu dzejnieku, mūziķu, rakstnieku, skolotāju, ārstu. Vai tiešām gaidīsim bezdarbībā un vienaldzībā gadiem, pirms dziesminieks Ansis varēs atgriezties Dzimtenē, kā kādreiz no trimdas atgriezās Rainis un simti citu tautas garīgās druvas kopēju?

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...