Iesaki rakstu:

Pagātnes ēnas un tagadnes izaicinājumi. Latvija — valsts, kas pārdzīvojusi gadsimtiem ilgu okupāciju un Dziesmotās revolūcijas triumfu, tagad saskaras ar jauniem izaicinājumiem. Tās demogrāfiskā situācija atgādina lēnu izmiršanu, un korupcijas skandāli grauj ticību valsts institūcijām. Šīs problēmas nav tikai statistika vai ziņu virsraksti. Tās rada eksistenciālus jautājumus: ko nozīmē būt latvietim 21. gadsimtā? Kā saglabāt tautu, ja tās jaunieši aizbrauc un ierēdņi aizmirst savu pienākumu?

1. Demogrāfija: tukši krēsli pie ģimenes galda.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijas iedzīvotāju skaits kopš 1990. gada ir sarucis par trešdaļu. Latgale pārvēršas par “mirušo zonu”, kur tiek slēgtas skolas un tukšas ielas. Demogrāfs Pēteris Zvidriņš to dēvē par “klusu genocīdu bez vardarbības”: jaunieši bēg uz ES, dzimstība samazinās, un vecāka gadagājuma cilvēki savu dzīvi nodzīvo vieni.

Brīvība, par kuru cīnījās 1991. gadā, ir kļuvusi par brīvību aizbraukt. Tiem, kas dodas pie saviem sapņiem, Latvija ir kļuvusi tikai par tranzīta zonu. Daudzi meklē labu dzīvi kaut kur ārzemēs. Toreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks reiz par to ļoti precīzi teica: “Mēs zaudējam cīņu par paaudzi, kas šeit neredz nākotni.”

Valdībai ne īpaši labi veicas ar demogrāfisko problēmu risināšanu. Atceraties, kā valdība izdomāja repatriācijas programmu, solot latviešu ģimenēm 10 000 eiro par atgriešanos dzimtenē? Maz naudas deva maz rezultātu. Tas, ka Rīgā ir atvērts atbalsta centrs ukraiņu bēgļiem, liecina ne tikai par to, ka mēs palīdzam Ukrainai. Aptuveni 40 000 jauno iedzīvotāju integrācija tikai uzsver demogrāfisko vakuumu: mēs uzņemam svešiniekus, zaudējam savējos.

2. Korupcija. Rūsas uz valsts pamatiem.

Ja demogrāfija ir ķermeņa krīze, tad korupcija ir dvēseles slimība. 2022. gadā Jēkaba Strumes vadītais KNAB ierosināja lietu pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kurš apsūdzēts miljonu atmazgāšanā. Šis 14 gadus ilgais process ir kļuvis par sistēmiskas paralīzes simbolu: pat tad, kad tiek pierādīta vaina, pie varas esošie gadiem ilgi izvairās no soda.

Platons “Valstī” rakstīja, ka taisnīgums ir iespējams, ja valdnieki ir filozofi. Bet Latvijā tāpat kā Kafkas alegorijā ierēdņi ir pārvērtuši likumu labirintā, kur taisnība ir tam, kam ir atslēgas. 2023. gada Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns ir teicis: “Korupcija ir mūsu iekšējais ienaidnieks, kas ir bīstamāks par ārējiem ienaidniekiem.” Taču vārdi paliek vārdi: Transparency International Korupcijas uztveres indekss Latviju ierindo 59. vietā.

Medicīnisko masku iepirkumu skandāls COVID-19 laikā: ar deputātiem saistīti uzņēmumi saņēma miljoniem vērtus līgumus, kamēr slimnīcas cīnījās par izdzīvošanu. 2023. gada jūnijā KNAB aizdomās par kukuļņemšanu ES līdzekļu sadalē aizturēja augsta ranga Satiksmes ministrijas amatpersonu.

3. Ceļš uz atdzimšanu: starp apātijas Scillu un revolūcijas Haribdu.

Latvija ir izvēles priekšā: kļūt par valsti spoku vai no jauna definēt savu identitāti. Demogrāfija prasa ne tikai pabalstus, bet arī jēgu — kāpēc palikt? Korupcija prasa ne tikai sodus, bet arī elites ētisku atdzimšanu.

Dzejnieks Rainis rakstīja: “Kur beidzas pacietība, sākas pretestība.” Šodien pretošanās nav barikādes, bet gan ikdienas izvēles: skolotāji paliek Latgales skolās, aktīvisti pieprasa caurskatāmību, jaunieši veido jaunuzņēmumus, nevis bēg.

Latvijai nevajadzētu būt panīkušai nācijai. Tā ir tauta, kas līdzīgi kā fēnikss var atdzimt no birokrātijas un izmisuma smiltīm. Bet tam ir nepieciešamas reformas — metamorfoze. Kā rakstīja Alberts Kamī: “Ziemas dziļumos es atpazinu, ka manī ir neuzvarama vasara.” Varbūt šī vasara vēl pienāks.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google