Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Iespējams, ka arī kāds no Pietiek lasītājiem ir noskatījies šā gada 26. februāra TV24 televīzijas raidījumu “Kārtības Rullis”, ko vada politiķiem bieži vien neērtais žurnālists Armands Puče. Šajā raidījumā piedalījās un par Latvijai aktuāliem drošības jautājumiem diskutēja trīs bijušie un viens “eksistējošais” aizsardzības ministrs, proti, Jaunās Vienotības alkoholiķis Ģirts Valdis Kristovskis, Apvienotā saraksta bruņurupuču lietpratējs Raimonds Bergmanis, Paristu narciss Artis Pabriks un Progresīvo paranoiķis Andris Sprūds. 

Armands Puče norādīja, ka katra mēneša pēdējā pirmdienā šie “kungi” atkal sanāks kopā TV24 studijā, lai turpinātu diskusiju. Šajā sakarā gribētu aicināt visus interesentus laikus iesūtīt jautājumus Pučes kungam ([email protected]), jo pēc šīs diskusijas radās sajūta, ka Armands nespēja izsekot līdzi iepriekšminēto četru kungu murgiem, tāpēc, iespējams, netika uzdoti pareizie jautājumi. 

Jā, pēc šī raidījuma noskatīšanās varu teikt droši,  ka Latvijas aizsardzības ministra izstrādājums Andris Sprūds (Progresīvie) ir patoloģisks melis, kurš joprojām dzīvo uz citu rēķina un lauriem. Starp citu, pamēģiniet kaut vai vienu Sprūda atbildi uzlikt uz papīra. Uzdevums ir visai grūts, bet to ir vērts izdarīt, lai saprastu, ka tikai retais Sprūda izteiktais teikums ir loģisks un saprotams. Tāpēc es pat sāku domāt, ka baumām par to, ka Sprūda kunga Polijā iegūtais doktora grāds ir balstīts uz korupciju un plaģiātu, ir pamats.

Turklāt aprunājoties ar vairākiem reiz Sprūda kunga vadītā Latvijas Ārpolitikas institūta bijušajiem un esošajiem darbiniekiem (vārdus šoreiz nesaukšu), sapratu, ka Sprūds nemaz nav patiesais autors daudzām attiecīgās institūcijas  publikācijām. Tātad Sprūds ir melojis jau agrāk un turpina to darīt arī šodien, un nekautrējas to darīt tiešajā ēterā, jo, ja žurnālists būtu vēlējies, tad varētu viegli meli pieķert melos un iedzīt stūrī.  

Bet, pirms turpināt par Sprūda meliem, vēl mazliet vēlos parunāt par Sprūda murgiem. Piemēram, atbildot uz Pučes jautājumu par flirtēšanu ar armiju, respektīvi, kas ministram būtu darāms, lai Aizsardzības ministrija un NBS būtu kā cimds ar roku, Sprūds publiski pauda šādu murguloģiju: 

“Es domāju, ka, ē… tas nav par flirtu un par iepatikšanos, domāju, tas tiešām ir par to, ka mēs kopīgi ejam uz vienotu mērķi, es domāju, tas patriotiskais gars, kas ir iekšā gan armijai, gan es… te absolūti varu teikt ministrijai kopumā, komandā, man šķiet, tas ir ļoti svarīgs un tas ir jāuztur, jo tu par to savu lietu dedz, ja tu dedz par valsti, tu dedz par to, ko mēs kopīgi darām, tās lietas, kas mums tiešām ir svarīgas, es domāju, ka tad arī šī sazobe notiek… jā (!) ir arī zināma dialektika, respektīvi, protams, ka notiek diskusijas ar nozares ietvaros, tas ir pilnīgi normāli, par to kādi ir labākie veidi, kā izvirzīties uz priekšu, bet vēlreiz es domāju, ka tas absolūti ir kopīgā mērķa vārdā. Ja tu pa to dedz, un tu gribi dot, tad skaidrs, ka te šeit tikai ir lielākais izaicinājums, tas, ko Artis teica, ir nu, zināmā veidā, ka laiks, lai visu izdarītu, lai visu pavirzītu aktīvi uz priekšu, protams, ka šobrīd tik daudzi dažādi izaicinājumi – gan starptautiski, gan, protams, tie ir iekšējie, ko tu gribi izdarīt, un es varu teikt, nu, man šķiet, ja tu kļūsti par ministru… viss – meties iekšā!” 

Tieši tā, Andri Sprūd, meties iekšā, tikai kāpēc ar tevis nozīmēšanu aizsardzības ministra amatā gandrīz visas iniciatīvas, kas ir saistītas ar NBS kaujas spēju attīstīšanu un militārā atbalsta Ukrainai strauju palielināšanu, tiek nemitīgi bremzētas un sabotētas? Kam tas ir izdevīgi, Andri? Lai oponētu, tu atkal kaut ko skaļā balsī bildīsi par “tevis paša personīgi dzemdināto dronu koalīciju”, kura patiesībā līdz šim nav izdarījusi pilnīgi neko, ja nu vienīgi neskaita to, ka tā kalpo kā PR kampaņa tavās interesēs.

Ja es kļūdos, tad, lūdzu, paskaidro ne tikai man, bet visai Latvijas sabiedrībai, cik no mūsu aizsardzības budžeta ir piešķirti līdzekļi dronu iegādei un ražošanai, cik droni tiks nodoti NBS rīcībā, cik droni ir jau nodoti Ukrainas rīcībā un kas notiks tālāk, kādos termiņos? Cik tālredzīgi tiek plānota dronu koalīcijas darbība – desmit, piecdesmit vai piecu gadu perspektīvā?

Baidos, ka viss notiks tāpat kā ar Valsts aizsardzības dienestu. Visu cieņu mūsu jauniešiem, kas ir izgājuši un vēl tikai izies militāro apmācību Valsts aizsardzības dienesta ietvaros… es atvainojos, bet, kas ir tie daži simti vai 1040 puiku, kas vēl tikai tiks iesaukti 2025. gadā, salīdzinājumā ar krievijas masām: pie vienas pašas Avdijivkas krievs nolēja asinis vismaz 50 tūkstošiem savējo orku.

Sprūd, es tev paskaidrošu, ka Avdijivkā pirms lielā okupantu iebrukuma dzīvoja aptuveni 32 000 iedzīvotāju. Sprūd, tad jau labāk būtu sācis savu kodolprogrammu, ar to būtu vieglāk novilkt laiku par labu krievu okupantiem.    

Atgriežoties pie manis minētās TV24 diskusijas, vēlos Pučem ieteikt dot iespēju Sprūda kungam uz viesiem jautājumiem, kas tiks uzdoti nākamajos raidījumos, atbildēt pirmajam, jo pretējā gadījumā šis glumeklis iegūst vērtīgo laiku, lai sagatavotu “savu” (ne)atbildi, ietekmējoties no pārējiem diskusijas dalībniekiem. Līdz ar to arī šoreiz uz ne vienu jautājumu netika atbildēts pēc būtības. Un, jā, arī šoreiz Andris meloja sarkdams, viņam acīmredzot vēl mazliet ir jāpatrenējas saglabāt vēsu mieru, ķermeņa valoda dara savu. 

Daudzās grāmatās par psiholoģiju ir rakstīts, ka meli ir neatņemams sociālās dzīves fenomens, norma. Psihologi norāda, ka melo visi, pat vairākas reizes dienā. Sanāk, ja Sprūds kā parasts cilvēks melotu dažas reizes dienā, tas  būtu normāli, bet vai tas būtu pieņemami, ja to darītu Sprūds kā aizsardzības ministrs? Iespējams, ka melojot Sprūds tic, ka saka patiesību? Vai Sprūds pats sev spēj atzīt, ka melo? 

Vēl viens uzskatāms piemērs par to, kā Sprūds melo, ir viņa paša atbilde uz Pučes jautājumu par piekto kolonnu Latgalē un attiecīgi par mediju darbību, nekautrēšos šī salīdzinājuma, mūsu mazajā Donbasā: 

“Pavisam īsa atbilde ir, mans lēmums ir, ka šāds atbalsts tiek sniegts, tiks sniegts, tagad jau principā ir pieņemts lēmums par finansiālu atbalstu Latgales medijiem… ē… šeit ir protams jānotiek konkursam… jābūt konkrētai atlasei!” Cik reizes šajā atbildē ir samelojies Sprūds? Vismaz piecas reizes, vai ne? 

Un vispār jums neliekas dīvaini, ka vienmēr Latgales piektās kolonnas problēmu visi vēlas risināt tikai ar mediju palīdzību? Tad jau tik pat labi mēs krievijas, irānas, ķīnas un kaut vai ziemeļkorejas problemātiku arī varētu mēģināt risināt ar mediju finansēšanu šajās (ne)valstīs, bet, protams, tikai konkursa kārtībā. 

Vēl gribētu aizrādīt Pabrika kungam par mediju kontroli Latgalē, - par ko jūs sapņojat brīvā un demokrātiskā valstī? Vai man vienīgajam liekas - tas, ka Latvijas Aizsardzības ministrija ir finansējusi vai tikai taisās Sprūda vadībā finansēt kaut kādus tur medijus Latgalē, izskatās “mazliet” neētiski un amorāli. Ož pēc militārās propagandas pasākuma! Kur paliek vārda brīvība un preses brīvība? 

Runājot par Sprūdu, man liekas, ka tik daudz vietā un nevietā melot ir patoloģiski, bet patoloģiskā melošana bieži vien notiek automātiski, un tā ir pilnīgi bezjēdzīga, kā to mēs varam redzēt Sprūda atbildē par flirtēšanu ar ģenerāli Leonīdu Kalniņu. Psihologi jums paskaidros, ka patoloģiskais melis nemelo, lai kaut ko sasniegtu, viņš parasti neizdomā stāstus, lai celtu savu pašapziņu, lai sevi slavinātu, sevi attaisnotu vai lai citus nomelnotu. Tāpēc rodas jautājums, vai tiešām Sprūds ir melojis un turpina melot bezjēdzīgi? 

Psihologi norāda: ja tiek melots ar mērķi, tad to dara tikai rafinēti un bezkaunīgi cilvēki, kas savos melos sapinušies tik tālu, ka vieglāk ir atkal samelot par kaut ko, lai neatklātos kādi iepriekšējie meli utt. Sprūda patoloģiskie meli ir spontāni un neplānoti, varētu pat sacīt, ka šāds cilvēks nezina īsti, ko viņš teiks, pirms viņš to ir pateicis, - to mēs labi redzam Sprūda atbildē par piekto kolonnu un mediju finansēšanu Latgalē. Patoloģisks melis Sprūds vienkārši gribēja “izpušķot” patiesību un nosacīti reālam stāstam pielika klāt faktus, kas varētu (pēc viņa domām) pārsteigt apkārtējos.  

Nereti šādi cilvēki, mūsu gadījumā Sprūds, izdomā kāda reāla stāsta nereālu, nekad nenotikušu turpinājumu, jo viņi vienkārši neatceras un nevar zināt, kas notika un notiek patiesībā, kā mēs to redzam dronu koalīcijas sakarā. Un tieši tādēļ tā tiek dēvēta par patoloģiju, un šajā gadījumā var diskutēt par to, vai Sprūds apzinās, ka melo.

Šādi cilvēki nedomā par to, kādu ietekmi viņu meli atstās uz citiem. Pieķerti melos, viņi cenšas visu pārvērst par joku vai novērst uzmanību no melošanas fakta, vai vienkārši mēģinās izvairīties no šīs tēmas, kā Sprūda gadījumā mēs to novērojām, kad sociālo mediju aktīvisti tonnām cēla gaismā Sprūda dīvainos, pretvalstiskos un prokremliskos izteikumus, kad viņš tika iecelts aizsardzības ministra amatā.

Šāda pieķeršana kārtējos melos var būt pat kaunpilna, taču tas neaptur melot atkal un atkal, kā mēs to varam redzēt neskaitāmās publiski pieejamās diskusijās, kurās piedalās Sprūds. Patoloģiskā melošana netiek identificēta kā garīga rakstura traucējums, taču kombinācijā ar kādiem citiem simptomiem ir pamats bažām par Sprūda garīgu traucējumu vai kādu citu iespējamu diagnozi. 

Turpinot pētīt Sprūda tieksmi melot, mēs, iespējams, varam runāt par kompulsīvo melošanu jeb nepārvaramo melošanu, kas ir tieši saistīta ar cilvēka nespēju nemelot. Šiem cilvēkiem vieglāk ir melot, un melošana tiek uzskatīta par pareizāko izvēli. Patiesības teikšana cilvēkam liek justies nekomfortabli. Sprūda tieksme melot ir tik nepārvarama, ka viņš melo, kaut arī patiesību teikt viņam būtu izdevīgāk.  

Atgriežoties pie Sprūda pateiktā iepriekšminētās diskusijas laikā, piemēram, par to, ka Zviedrijas Gaisa spēku spējas ir izcilas, vai par to, ka NBS un Aizsardzības ministrija dara “daudz ko”, lai stiprinātu Latvijas drošību, par to, ka NATO ir dzīvs, bet jau piecas minūtes vēlāk vienai otrai NATO dalībvalstij līdz galam nevar uzticēties, varam secināt, ka ir gadījumi, kad Sprūds patiešām tic tam, ko saka, jauc realitāti ar saviem izdomājumiem, tādējādi radot jaunus stāstus.  Tas varētu izskaidrot Sprūda tieksmi uz paranoju un pēdējā laikā novēroto neiecietību un neuzticēšanos saviem kolēģiem Aizsardzības ministrijā. 

Cik ikdienā redzu, Sprūds kā profesionāls melis spēj sevi pārliecināt par savu stāstīto patiesību tik ļoti, ka to nespētu pat noteikt melu detektors. Psihologi norāda, ka manis iepriekš minētā nepārvaramā melošana var aizsākties ar to, ka cilvēks vēlas kļūt populārāks vai baidās, ka nav pietiekami interesants vai novērtēts. Piekritīsiet, Sprūds ir izcils kompulsīvās melošanas gadījums.  

Ne tikai Vecrīgā, bet nu jau arī Briselē Sprūds savas dronu koalīcijas dēļ tiek dēvēts par Minhauzenu, tukšu runātāju, un, zinot šo viņa ieradumu, mēs un ārvalstu partneri nereti vienkārši noklausāmies viņu stāstītajā ar smīnu vai „laižam to gar ausīm”. 

Sprūd, mēs vienkārši gaidām, kad tev beigsies termiņš, un tie būs jau labāki laiki!

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Kad barbari un svoloči, ķengu portāli un vajātāju orda beigs uzbrukt sabiedriskajiem medijiem?

FotoEs zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Lasīt visu...

21

No strupceļa uz atdzimšanu

FotoDraugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Lasīt visu...

21

Tabu jautājumi par Latvijas ekonomiku

FotoPēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Lasīt visu...