Iesaki rakstu: 
Ir sen zināms teiciens: ja dievs grib kādu sodīt, tad viņš tam atņem prātu. Šis teiciens pilnībā attiecas arī uz tautām kā noteiktu radniecīgu cilvēku kopumu. Vienas tautas dzīvo un plaukst, vairojas simtiem miljonus lielas, bet citas nīkuļo un izmirst.
Kāpēc ķīniešu ir tik daudz? Ne jau tāpēc, ka viņiem ir kāda sevišķa ģenētiski iedzimta vairošanās spēja, kā nav visām citām tautām. Pie vainas te visdrīzāk ir tautas mentalitāte un vadoņi, kurus tautas sev izvēlas vai kurus šīm tautām uzspiež citi.
Nevarētu teikt, ka latviešiem šajā jomā sevišķi veiktos. Latviešu skaits pašlaik ir mazāks, nekā tas bija 1914. gadā pirms Pirmā pasaules kara. Pirms tam no laikā no 1897. līdz 1914. gadam šis skaits pieauga pa 15 gadiem par 300 000 jeb par 20 tūkstošiem vidēji katru gadu, bet pēdējos 30 gadus tas katru gadu par apmēram tādu pašu skaitli samazinās. Pašlaik Latvijā dzīvojot vairs tikai 1,17 miljoni latviešu, bet 1913. gadā bija 1,62 miljoni latviešu.
Šīs tendences zina visi. Kāpēc tā notiek? Manuprāt latviešus ir pārņēmis kolektīvais neprāts jeb kolektīvā šizofrēnija, kas ved uz iznīkšanu. Latvieši līdzinās aunu baram, kuru bara vadoņi ved uz nokaušanu, un ir pilns ar indivīdiem, kas par šo procesu paši jūsmo.
Pirmkārt, par bara vadoņiem jeb par valsts vadītājiem, ko izvēlamies. Bijušais čekists par to vienojas ar oligarhiem un pa Saeimas sētas durvīm ieved Saeimā sievieti, kas Latvijā nav dzīvojusi, kam nav nekādas politiskās darbības pieredzes, kurai pa lielam nav arī bijuši nekādi dzīves sasniegumi, nav nekādi sasniegumi zinātnē, mākslā vai kādā citā nozarē. Zināms tikai tas, ka esot strādājusi Kanadā par pasniedzēju un pētījusi latviešu tautas dziesmas. Bet par zinātniekiem grādiem un sasniegumiem kādā zinātnes nozarē nevienam nekas nav zināms.
Un Saeima šādu cilvēku ievēl par valsts prezidentu, atmetot visus citus, kas visu savu dzīvi ir dzīvojuši un strādājuši Latvijā, kam ir politiskās darbības pieredze, kam ir reāli sasniegumi savā darbības nozarē.
Un kas notiek pēc tam? Tauta tiek masveidā muļķota, stāstot, cik šis cilvēks ir labs. Uzrodas milzīgs skaits dažāda līmeņa pielīdēju, kas visādi cenšas šim koruptīvā veidā izvirzītajam cilvēkam visādi pielīst. Citām tautām šādiem gadījumiem ir teiciens Mīlu pielīdējus, lietojot to nicinošā nozīmē.
Un, kad šim cilvēkam pilnvaru termiņš iet uz beigām, sāk tautai stāstīt, ka šis “izcilais cilvēks” ir tik izcils, ka viņš tāpēc ir jāpārvēlē pirms termiņa, bet, ja viņš ir tik izcils, tad kāpēc viņu neievēlēt uzreiz uz diviem vai uzreiz uz trijiem termiņiem? Un pavisam maz atrodas tādu, kas mēģina iebilst, ka tā darīt likums jau nemaz neļauj. Kolektīvais neprāts pat gandrīz gūst virsroku.
Atskatoties atpakaļ, kādi tad bija šī šizofrēniskā kolektīvā neprātā apjūsmotā cilvēka sasniegumi? Vai tā bija Abrenes atdošana Krievijai? Vai tā bija 9. maija Krievijas uzvaras parādes apmeklēšana Sarkanajā laukumā? Vai tā bija rādīšana pie deniņiem leģionāriem, atbildot uz jautājumu par Brīvības pieminekļa nožogošanu? Vai tā bija naidošanās ar tuvākajiem kaimiņiem un nebraukšana pēc uzaicinājuma uz viņu nacionālajiem svētkiem?
Vai tā bija publiska aģitēšana par bruņotu agresiju pret citu valsti - Irāku? Vai tā bija piekrišanas došana ASV kandidēt uz ANO ģenerālsekretāra amatu, lai ASV viņas kandidatūru izmantotu Krievijas kaitināšanai un pēc tam pašas ASV nobalsotu par pavisam citu kandidātu?
Nav atrodams nekāds loģisks izskaidrojums tam, lai pūlis jūsmpilni par kaut ko apjūsmotu šo personu. Latviešu tauta tika prasmīgi apmuļķota, ieliekot Latvijā par prezidentu šo visai necilo personu.
Un nekas jau nav mainījies. Latviešu tautai katru reizi no malas prasmīgi piespēlē kārtējo šādu kandidātu. Un lielākā tautas daļa to nemaz nesaprot, ka tauta tiek šādā veidā katru reizi apmuļķota. Viens tāds pats viesstrādnieks bija atbraucis tieši uz Saeimas balsojumu un, kad netika ievēlēts, tad tūlīt pat aizbrauca atpakaļ uz savu mītnes zemi, jo sevi viņš ar šo zemi nemaz nesaista. Ja kas neiznāk, tādi kandidāti tikpat ātri var arī atgriezties savā mītnes zemē. Skumji ir tas, ka šāda kolektīvā šizofrēnija katru reizi atkārtojas atkal un atkal.
2008. gadā pasaulē bija ekonomiskā krīze. Tā ļoti smagi skāra tieši Latviju. Latvijā bija lielākais ekonomikas kritums pasaulē un viens no lielākajiem, kāds jebkad fiksēts pasaules vēsturē. Valdība samazināja strādājošajiem algas, apturēja pabalstu maksāšanu un veica citus līdzīgus taupības pasākumus. Valsts iestādēs tualetēs vairs nebija atrodams papīrs. Un tikai paši neiedomājamākie ciniķi varēja izdomāt to visu nosaukt par “Latvijas veiksmes stāstu”.
Komiskākais bija tas, ka iedzīvotāji pret visiem valdības pasākumiem neprotestēja, bet tieši otrādi - valdību par to visādi slavēja. Kaut gan vajadzēja būt otrādi. Ja cilvēkam nodara sāpes, tad viņš par to kā minimums kliedz un neslavē par to pāri darītāju, jo citādi kā ar sāpju nodarīšanu nevar salīdzināt iztikas līdzekļu atņemšanu iedzīvotājiem. Bet Latvijas iedzīvotāji pēc labākajām sadomazahisma tradīcijām par to tikai slavēja valdību. Kur palika tautas pašsaglabāšanās instinkti?
Tad kad es pēdējā laikā dzirdu un lasu par Saeimas deputātu pieņemtajiem lēmumiem, tad mani visai bieži neatstāj doma, ka mēs dzīvojam īstā muļķu zemē un Latvijas valsts un latvieši tomēr būs lemti iznīcībai.
Pirms pavisam neilga laika varējām lasīt un dzirdēt, ka Saeimas deputāti atcels (denonsēs) līgumu ar Krieviju par savstarpējo palīdzību civillietās, krimināllietās un administratīvajās lietās, jo mēs Krievijai vairāk uzticēties nevaram, šī valsts ir neuzticama. Tas tika izdarīts ar skaļiem urrā saucieniem, nemaz nedomājot par sekām.
Tagad izrādās, ka Latvijas iedzīvotāji vairs nevarēs saņemt mantojumu Krievijā, ja, protams, kādam tāds pienāksies, un Krievijas iedzīvotāji nevarēs saņemt savu mantojumu Latvijā. Nevarēsim vairs saņemt no Krievijas nekādus dokumentus, un Krievija vairs neizdod Latvijai uz Krieviju aizbēgušos noziedzniekus un nesniedz vairs palīdzību noziegumu izmeklēšanā. Gribas teikt - mīļie, pareizāk, dumjie deputāti, vai tad jūs, pirms pieņēmāt lēmumu, nesapratāt, kādas būs šī jūsu lēmuma sekas? Tas taču viss bija pats par sevi saprotams.
Pašreiz atslēgas vārds visam valstī notiekošajam ir karš un sankcijas. Sankciju dēļ mēs tagad esam gatavi nolikvidēt visu - dzelzceļu, skolas, slimnīcas, lai tikai kā vien var kaitētu agresoram. Nav vairs nekādas nozīmes tam, vai šīs sankcijas arī kādam reāli, izņemot pašus un pašu bērnus, kaitē vai ne, galvenais ir ieviest pēc iespējas vairāk visādu sankciju.
Tad, kad dzirdu deputātus un ministrus sakām, ka vajag atrast citas kravas un citus adresātus, kuru preces vest caur mūsu ostām un pa mūsu dzelzceļu, rodas jautājums, kas tā ir par tautu, kas šādus dumjus cilvēkus ir ievēlējusi par deputātiem? To, ka kāds vai kādi pa mūsu dzelzceļu un caur mūsu ostām ved savas preces, to jau nenosakām mēs, bet to, pirmkārt, nosaka mūsu valsts ģeogrāfiskais izvietojums, kuru mēs nekādi mainīt nevaram.
Vienīgais, ko mēs varam, ir samazināt vai palielināt tarifus, vai aizslēgt ostas un dzelzceļu vispār ciet. Aizslēgsim ciet, nebūs valstij budžeta ienākumu par tranzītu un viss. Ja gribam aizslēgt, varam. Tikai tad būs mazāk naudas pašiem skolām un slimnīcām. Preces jau vedīs tāpat, tikai pa citu dzelzceļu un caur citām ostām. Vai mēs tādā veidā kaitēsim agresoram? Kaitēsim vispirms paši sev.
Skolu masveida slēgšana jau ir sekas līdzīgiem agrāk pieņemtiem lēmumiem, bet tomēr vajag mums tās sankcijas un pēc iespējas vairāk. Šodien internetā lasāmas ziņas, ka ASV esot lūgušas Ukrainu vairāk neuzbrukt Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām, jo no tā ceļas naftas cenas pasaules tirgū. ASV nav ieviesušas nevienu sankciju, kas kaut kādā veidā kaitētu ASV ekonomikai, un neļauj to darīt arī citiem, bet Latvija ir gatava ieviest sankcijas, kas iznīcina pašu ekonomiku un sadomazahistiski par to priecājas. Kur atkal ir palikuši tautas pašsaglabāšanās instinkti?
Ukrainā pašreiz notiek karš. Eiropas politiskie vadoņi izdomāja, ka vajag piegādāt Ukrainai miljonu artilērijas šāviņu. Pagāja gads, bet vajadzīgo skaitu neatrada. Tagad klausamies, kā TV Saeimas deputāts pilnā nopietnībā runā, ka tagad celšot munīcijas ražošanas rūpnīcu pie mums. Ražošot 155 mm artilērijas šāviņus. Esot jau visas naudas atrastas, palikušas tikai sīkas organizatoriskas detaļas.
Rodas jautājums, vai deputāts, kurš par to tik pārliecinoši stāsta no TV ekrāniem, vispār saprot, ko šāda rūpnīca nozīmē? Vienkāršojot visu procesu, tas izskatās apmēram tā. Viens 155 mm artilērijas šāviņš vidēji sver 45 kg, un pamatā tas sastāv no metāla. Lai šāviņus ražotu, vajag vispirms kaut kur iegūt dzelzsrūdu. Latvijā dzelzsrūdu neiegūst. Šo dzelzsrūdu vajag izrakt raktuvēs un atvest uz Latviju. Parasti dzelzsrūdu ved ar kuģiem un pa dzelzceļu. No kurienes uz Latviju vedīs vedīs šo dzelzsrūdu? Vai tas ir skaidrs?
Lai dzelzsrūdu pārstrādātu, vajag metalurģisko rūpnīcu, kas parasti ir milzīga celtne kvartāla vai nelielas pilsētas lielumā. Kur cels šo rūpnīcu, par kādu naudu, un kas to būvēs? Turklāt metalurģiskā rūpnīca stipri piesārņo vidi. Neviena pašvaldība tādu savā teritorijā negribēs.
Metalurģisko rūpnīcu darbina ar oglēm, gāzi vai ar elektrību. Latvijā nav ne ogļu, ne gāzes. Vajadzēs tam importēt ogles vai gāzi. No kā importēs un par kādu cenu? Vai tas ir zināms? Var arī ar elektrību krāsnis darbināt, bet tad elektrību vajag ļoti daudz, tad būs jāceļ tam speciāli spēkstacija.
Bet ar rūdas pārvēršanu dzelzs sagatavēs process jau tikai sākas. Protams, dzelzs sagataves var arī uzreiz pirkt gatavas, bet tad gala produkts – šāviņi maksās dārgāk. Un no kā un par kādu cenu energoresursus pirks, ja savu jau pašreiz trūkst? Tālāk šīs sagataves būs jāpārkausē, jāizvelmē un jāapvirpo. Kur to darīs?
Katram šādam šāviņam ir arī speciāla visbiežāk vara josta, kas kontaktējas ar ieroča stobru. Varš arī būs jāiepērk, jāpārkausē un uz katra šāviņa jāuzvelmē. Šāviņš ir dobjš. Tam iekšā pilda sprāgstvielas – dinamītu, TNT vai ko līdzīgu. Kataram šāviņam vajag vidēji 5 kg TNT vai dinamīta, tas ir, ja grib izgatavot miljonu šāviņu, vajag 5 tūkstošus tonnu dinamīta vai TNT. Kur ņems tik daudz sprāgstvielu?
Katram šāviņam vajag arī savu fuzi, kas ir visai tehnoloģisks produkts, un tam atkal vajag atsevišķu rūpnīcu. Turklāt, lai šāviņu no stobra izšautu, vajag šaujampulveri. Šaujampulvera ražošana arī ir visai darbietilpīgs, tehnoloģisks un vidi piesārņojošs process. Visas valstis savu šaujampulvera ražošanas procesu tur stingrā noslēpumā, un tam atkal vajag atsevišķu lielu rūpnīcu.
Pulvera ražošanai izmanto vai nu celulozi, vai kokvilnu, ko piesātina ar salpētera sāli un pēc tam izžāvē. Latvija šaujampulveri iepirks vai ražos pati? Ja ražos, tad būs jāceļ atsevišķa rūpnīca, kas atkal piesārņos vidi un radīs bīstamību visiem. Kur ņems izejvielas? Neatkarīgi no ražošanas organizācijas šāviņu ražošana ir visai darbietilpīgs un dārgs process.
Saeimas deputāti visdrīzāk kārtējo reizi nesaprot ko viņi runā. Bet galvenais jau tas, ka neviens par šādu kolektīvo šizofrēniju un tās sekām nekādu atbildību nenes. Neviļus rodas jautājums, vai kosmodroma būvniecību Latvijas teritorijā Saeimas deputāti vēl nav ieplānojuši?
* literārs pseidonīms
Seko mums 
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
