Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pat, ja Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika, tas vēl nenozīmē, ka tās līderiem nepiemitīs iekšēja vēlme meklēt kādu “priekšniektētiņu”, kam pagulties apakšā. Laikmetā, kad NATO ietvaros Latvija ir aizsargāta no ārējiem ienaidniekiem, Latvijas politiskā elite arvien turpina meklēt jaunus zābakus un okupantu tankus, ko laizīt.

Jāsāk ar to, ka jāpiezīmē: aktīva mētāšanās apkārt pa citu valstu vēstniecībām un galvaspilsētām, meklējot jaunus laizāmos zābakus, raksturīga tieši Latvijas politiķiem un t.s. “politiskajai šķirai”, ja lietojam tiešu pārcēlumu no angļu valodas, bet nav raksturīga vēlētājiem (un iedzīvotājiem kopumā — šī vārda visplašākajā nozīmē). Tautai šāda īpatnība — tieši pretēji — riebjas.

Pēc Pirmās Republikas dzīvelīgās augšupejas un Ulmaņlaiku vadoņkulta līksmās aprobežotības daudzus cilvēkus nepatīkami pārsteidza fakts, ka Baigajā gadā atradās pūlis ar cilvēkiem, kas — būdami Latvijas Republikas pilsoņi — no visas sirds gavilēja par okupāciju un pilnā nopietnībā bučoja ienākošos tankus, kuri bija ieradušies viņus paverdzināt.

Komunistu simpatizētāji, kas metas apskaut tankus ar sarkano zvaigzni — šis iepriekš neiedomājamais, it kā neiespējamais skats tik ļoti satrieca daudzus un iespiedās atmiņā, ka to atcerējās vēl piecdesmit gadus vēlāk, neatkarības atjaunošanas laikā. Sekojošās holokausta, deportāciju, Otrā pasaules kara šausmas nebija pārspējušas un izstūmušas no kolektīvās atmiņas tanku bučošanas pretdabisko pretīgumu.

Pēc tanku skūpstīšanas un okupantu zābaku laizīšanas publiskajiem paraugdemonstrējumiem vairs pārāk neizbrīnīja, ka atrodas latvieši, kas metas palīdzēt okupantiem, sastādot savu līdzpilsoņu sarakstus izvešanai lopu vagonos uz Sibīriju, vai arī metas vēl nākamajiem okupantiem uzrādīt pagrabos noslēpušos ebrejus.

Tālāk, pēc kara beigām — kolaborantu aktivitātes visplašākajā amplitūdā: no sūdzību rakstīšanas izpildkomitejai par kaimiņiem un darbabiedriem līdz ziņu pienešanai čekistiem... un tā līdz pat brīvprātīgam dienestam LPSR VDK, prokuratūrā utt., komunisma vārdā taisot karjeru uz savu līdzpilsoņu izspiegošanas un tiranizēšanas rēķina.

Kolaboracionisms nemirst, bet pārveidojas?

Deviņdesmitajos gados mēs visi automātiski pieņēmām, ka tagad nu tas viss vienreiz ir beidzies, tagad varam dzīvot brīvi, atklāti, nebaidoties no “stukačiem” un kolaborantiem, kas centīsies pakāpties uz mūsu mugurām, lai pakalpotu ārzemju kaklakungiem. Beidzot — lai nu kāda, bet tomēr pašiem sava demokrātiska valsts un sabiedrība, brīvais tirgus un brīvas tiesības ceļot!

Kolaborantisma un “stučīšanas” problēma aizgāja vēstures mēslainē, sāka iztīrīties no sabiedrības ikdienas. Tomēr kaut kādā mērā šī te svešo zābaku laizīšanas tieksme saglabājās, un interesanti, ka tā ne tik daudz turpināja pastāvēt sabiedrības masās (tauta laimīgi uzelpoja un aizmirsa šo “praksi”), cik ir nepārejoša tendence politiskajā “elitē” — un iznākums ir tāds, ka daži vietējie politisko līderu izstrādājumi kopš PSRS likvidācijas atrodas arvien jaunu virskungu meklējumos.

Kā raidījumā “Globuss” izteicās ekspremjers un bijušais ārlietu ministrs Valdis Birkavs, “laikā no 1992. līdz 2004. gadam mums visiem bija vienota programma: ātrāk veikt reformas, lai varētu iestāties ES un NATO! Tagad mums sāk traucēt tamlīdzīga virsmērķa trūkums”.

Kamēr sabiedrības vairākums ES normatīvu ieviešanu uztvēra kā mūsu integrācijas mērauklu, kas ļāva iedzīvotājiem tikt pie kvalitatīvākas ūdensapgādes (programma “800+”, kuras rezultātā varam dzert pat krāna ūdeni), uzlabot pārtikas nekaitīguma standartus (labākais piemērs — Eiropā pilnībā aizliegta hormonu barošana mājlopiem un mājputniem), aizsargāt personu datus (brīžam pat līdz bezjēdzībai), tikām pie PHARE finansējuma utt., tikmēr vietējiem politiskajiem “minjoniem” iesaistīšanās starptautiskajā apritē bija iespēja atrast jaunus laizāmos zābakus.

Eiropas normatīvi no sabiedrības dzīves kvalitātes paaugstināšanas instrumenta (kā to uztvēra V. Birkavs, iesniedzot Latvijas formālo pieteikumu dalībai ES) daudziem politiskajiem darboņiem kļuva par kārtējiem svešzemju zābakiem, kuru laizīšanas labā viņi bija gatavi izliekties deviņos līkumos un vienlaikus viszinīgi rāties uz tautu, kas ar neizpratni vēroja ES prasību fetišizāciju. Savdabīga iezīme — pat eirointegrācijas pretinieki automātiski akceptēja, ka nomainījušies “bučojamie tanki”, bet nevis ka pakļautība visu veidu kaklakungiem pazudusi kā tāda: dažs nesaprata, ka brīvā pasaule tāpēc ir brīva, lai tās iemītniekiem nebūtu jālaiza neviens īsts vai metaforisks zābaks.

To ilustrē sen folklorizējies prokremliskā partijnieka Jāņa Jurkāna teiciens “Eiropa mūs nesapratīs” — pat politiķis, kurš bija pret Latvijas atgriešanos Rietumu pasaulē, mērauklai jebkādām mūsu valsts darbībām nevis izmantoja kaut vai sava elektorāta (lai cik vatains tas arī nebūtu) viedokli, bet savas nostājas pamatošanai automātiski meklēja ieganstu jebkur citur, ka tikai tas būtu ārzemnieku viedoklis.

Lūkojoties atpakaļ, šķiet — daudziem mazākuma vēlētājiem, kas savulaik referendumā izvēlējās balsot pret Latvijas dalību ES, nepiemita tik daudz eiroskeptiskums, cik iekšējs pretīgums pret šo “Eiropas prasību” fetišizāciju un vietējās “elites” trulumu, mūsu pakāpenisko atgriešanos Eiropā padarot par svešā un jaunā uzspiešanu, nevis mierīgu iekļaušanos.

Tāpēc mūsu eirointegrācijas iznākums faktiski ir daudz labāks, nekā tieši pirms iestāšanās šķita, — izrādījās, ka Eiropā nav vajadzīgi zābaku laizītāji, bet gan normāli pilsoņi, kas paši dzīvo un ļauj dzīvot citiem. Iznākumā praktiski nevienai politiskajai partijai vai vērā ņemamai sabiedriskajai organizācijai mūsdienās platformā vairs nav ierakstīti eiroskeptiski principi.

Protams, šāds iznākums bija kas negaidīts mūsu politiskajai “šķirai”, no kuras tikai retais domājis, kā izvirzīt sev un partijai jelkādus mērķus, nevis piemēroties ārvalstu prasībām. Politiķu vairums bija psiholoģiskā nesaprašanā: kur tad ir tie jaunie zābaki, kas mums jālaiza? Kur tie jaunie tanki, kas jābučo?

Iestājās V. Birkava pieminētais “mērķtiecības trūkums”. Politiķi gluži vai sāka ar lukturi meklēt, kur dabūt kādas ārējas prasības, ko pēc tam varētu vietējiem bauriem viszinīgi uzspiest, tādā veidā maskējot pašu personīgo principu un ideju neesamību.

Ko lai iesāk, ja visi zābaki jau sabučoti?

Kad beidzās ANO konvenciju ratifikācija, kad izjuka visi mēģinājumi — pēc vecas inerces — pielabināties Kremlim un kad Vienotība nesekmīgi mēģināja uzrunāt Somiju, lai tā atsūta mums savus robežsargus, jo spēka ministrijas kontrolējošā Vienotība it kā nespējot nosargāt mūsu valsts robežu no kontrabandas (jā, bija tāda nožēlojamības rekorda epizode!), tad zābaklaizītāji izmisumā sāka pievienot Latviju visādiem trīs un četrburtu kantoriem — protams, ja nebijām paspējuši tiem pievienoties jau iepriekš.

Pie kam Latvijas politiskos minjonus neinteresēja, kas tās par organizācijām, kam tās dibinātas, ko tās reāli dara un vai vispār spējam ko dot cits citam: mūsu politiķiem ir svarīgi vien tas, lai organizācijām būtu kādi gatavi normatīvi, kurus mums varētu uzspiest. (Pat visnotaļ noderīgu principu ieviešana Latvijas politiķu izpildījumā parasti izrādās ne ieviešana, bet uzspiešana: ja no ārzemēm zābakotā kāja tomēr neparādās, tad mūsu ierēdņi un politiķi tādu noorganizēs.)

Zābaklaizītāji izmantoja mūsu pievienošanos OECD, lai pieglaimotos jaunajiem — ilgstoši meklētajiem un laimīgi atrastajiem — kaklakungiem, bet Moneyval (kas reāli ir ar ES nesaistītas blakusorganizācijas EC/PACE neoficiāls apakškantoris bez juridiska spēka, apmēram kaut kas līdzīgs Reportieriem Bez Robežām, tikai bez morālās autoritātes) izteikto rekomendāciju fetišs ir izvērties par triumfālu zābaklaizīšanas orģiju jau divu gadu garumā.

Šis te vietējās pseidoelites “sulainiskums” (kā to dēvē citi) bija tas “lokalitātē ierobežotais psiholoģiskais fenomens”, ar kura palīdzību krīzes laika taupības politika tika padarīta par fetišu un uzspiesta valstij tik lielā mērā, ka mēģinājumi pārvarēt ekonomisko krīzi nodarīja tautai lielāku ļaunumu nekā sākotnējais ekonomiskais kritums. (Plašākā nozīmē “ekstrēmā centriskuma” prevalenci visā Eiropā spoži aprakstījis Andris Šuvajevs, sk. linku raksta beigās; šeit apskatītā vietējo amatpersonu sulainiskā uzvedība pret jebko, kas nāk no ārzemju “priekšniekiem”, ir tas vietējais mehānisms, kā pat kopumā noderīgas idejas no ārzemēm vietējo darboņu rokās pārvēršas pašsakropļošanās rīkos.)

Viens no retajiem gadījumiem, kad zābaki pagaidām palikuši nelaizīti, ir t.s. “Stambulas konvencijas” neratificēšana — lai arī daudz kur pasaulē sievietes dzīvo otršķirīgu dzīvi, bez karjeras un izglītības iespējām, ne jau nu Latvijā (kur sieviete pavisam dabiski var būt uzņēmēja, miljonāre, deputāte, ministre, premjere, prezidente utt.) tagad vajadzētu atkārtot trešās pasaules valstu sieviešu skarbo eksistenci aprakstošas klišejas. Ar attiecīgām problēmām ir jācīnās tajās zemēs, kur tās tiešām ir konstatējamas. Nevis tajās valstīs, kas ir paraugs citām konkrētajā problemātikā.

Aizjūras zābaks esot garšīgāks

Aizvadītajā gadā ir bijušas vairākas spilgtas epizodes, kurās svešu tanku bučošana un zābaku laizīšana parādījusies vēl uzskatāmāk nekā parasti — vienlaikus pieņemot mūsdienu veidolu.

25. janvārī “tieslietu ministrs, JKP līderis Jānis Bordāns nosūtīja vēstuli citu valstu vēstniecībām, lai vērstu uzmanību uz to, ka Latvijā tiesiskie instrumenti var tikt izmantoti negodīgi ar mērķi ietekmēt politisko situāciju valstī”, informēja JKP Saeimas frakcijas konsultants Oskars Muksimovs.

Ievērosim: kārtīgā kolaborantu garā vietējais tieslietu ministrs sūdzas ārzemju vēstniecībām... pats par savu (tieslietu) saimniecību! Slātavas pagasta runasvīri, kam spēks rokā, sūdzēsies līdz pašai Pēterburgai!

Vēlāk visa gada garumā turpinājās arvien dīvaināka naudas atmazgāšanas ierobežošanas principu uzspiešana — nu vairs ne mazgātājiem, bet reālajai ražošanai ekonomikā. Uzņēmēji cits pēc cita ziņo par nespēju veikt pārskaitījumus, samaksāt piegādātājiem, saņemt naudu no klientiem ārzemēs.

Mēģinājumi aizliegt jaunajiem zinātniekiem rakstīt disertācijas latviski, obligāti lietojot vienīgi angļu valodu — tā ir vēl viena savas tautas nonicināšanas izpausme, jo svešvaloda (tas nekas, ka visi tās uzspiedēji paši to diez vai tekoši prot) te kalpo par “lingvistisku laizāmzābaku”. Tā teikt, no zābaklaizītājiem par bootlickeriem — uzreiz izklausās citādi, vai ne?

Nešaubīgi, arī citos politiskajos strāvojumos ik pa laikam izgaismojas tieksme uzkrāsot lūpas un tuvoties krievu tankam — Dainis Turlais kļuva par visu laiku īsāko termiņu (trīs nedēļas) nostrādājušo Rīgas mēru, kad pēc ievēlēšanas paziņoja: viņa pirmais ārzemju brauciens būšot uz Maskavu. Tāds diplomātiskais “signāls”! Pirmajā paša vadītajā domes sēdē D. Turlo nekavējoties no mēra amata izbalsoja, un viņš vēl tagad neizskatās sapratis, par ko viņu tā.

Gada nogales zābaklaizīšanas pārsteigums, ko vajadzētu iekļaut Tanku Bučošanas Slavas Zālē — JKP politiķi dodas uz ASV, lai uzliktu savam politiskajam oponentam sankcijas. Pie viena zem sankcijām pametot Ventspils brīvostas pārvaldi, kas ir Latvijas valdības (izpildvaras) daļa, līdz ar 20+ miljonu tonnu kravu apgrozījumu gadā.

Ieturēsim pauzi un apdomāsim: viena Latvijas valdības struktūra brauc laizīt zābakus uz Ameriku, lai tā sataisītu problēmas otrai pašu struktūrai. Un pēc tam to pasniedz kā savu gada lielāko sasniegumu!

Iedomāsimies apvērstu situāciju: ASV Justīcijas departaments sameklē Latvijas Tieslietu ministriju, lai Latvija uzliktu ASV pašu Valsts kasei sankcijas. Latvija tā arī izdarītu (stratēģiskajiem partneriem atteikt taču nebūs pamats), un dienu vēlāk viena Baltā Nama administrācijas daļa kā savu lielāko praktiskā darba sasniegumu izziņo starptautisku sankciju uzlikšanu citam savas valdības departamentam!

Kā novērojusi Diena, mūsu valsts amatpersonu vidū nevienu brīdi nav bijis jautājums, cik šīs sankcijas ir pamatotas un vai tām ir jelkāda faktiskā bāze. Tieši pretēji — amatpersonas domā, kādā veidā tās “iztulkot” un “paplašināt”, lai tās varētu uzspiest pēc iespējas plašākam personu lokam Latvijā (piemēram, ZZS ietilpstošajām partijām), tādā veidā “pieglaimojoties” kārtējam zābakam no ārzemēm. Turpretī Ilmāra Rimševica un Māra Martinsona tiesas prāvā Jūrmalā esot bijis jūtams atvieglojums, ka šiem abiem sankcijas gājušas secen. (Kad vēl pirms gada Eiropas Centrālā Banka noturēja savu tradicionālo izbraukuma sēdi Rīgā, tad daudzi vietējie esot gaidījuši nevis paziņojumus par monetāro politiku un procentu likmēm, ekonomikas stimulēšanu utt., bet gan norādes “bauriem”, ko jādara ar tābrīža ECB valdes locekli Rimševicu; bijusi jūtama neizpratne, kad ECB nedeva it nekādus mājienus.)

Latviešu literatūrā šīs īpatnības guvušas atainojumu romānā “NAUDA”, kurā viena no sižeta līnijām vērpjas ar fikcionalizētā “atstādinātā — bet ne atlaistā! — Centrālās bankas prezidenta” mēģinājumiem izshēmot no ASV vēstniecības publisku paziņojumu, kurā tiktu rekomendēts, ko darīt un ko nedarīt Latvijā. Romānā tādā veidā literarizētā formā parādīts mūsu sabiedrības fenomens — netiks darīts nekas prātīgs, kamēr to diktēs loģika un veselais saprāts, toties tiks izpildīts jebkāds stulbums, ja tikai tas nāks no kāda svešā mēlē runājoša zābaku valkātāja.

Nogalināt kolaborantu sevī

Abstrahējoties no konkrētajiem uzvārdiem — redzams, ka šīs ir tikai dažas aktuālās izpausmes zābaklaizīšanai. Latvijā tautas ievēlēti politiķi, kad sapratuši, ka Eiropā vairs nekur nav atrodami tanki bučošanai (pati ES savulaik veidota ar domu, lai radītu neiespējamus apstākļus visādām virskundzības idejām kontinentā), tagad meklē laizāmus zābakus viņpus okeānam, otrā Zemeslodes pusē.

Vai no tanku bučošanas un zābaku laizīšanas vispār Latvijas sabiedrība kādreiz atradīs izeju politiskā līmenī (jo sadzīviski vai darbā tādas iezīmes mums nepiemīt)?

Par laimi, patiesībā izeja jau ir. To mums parādījis Mavriks Vulfsons. Jaunībā būdams kreisi noskaņots students, viņš bija viens no tiem, kas — vārda burtiskā nozīmē — bučoja Staļina tankus, kad PSRS okupēja Latviju. Nepilnus piecdesmit gadus vēlāk tieši tas pats Vulfsons bija tas, kurš Radošo savienību plēnumā 1988. gada 2. jūnijā pirmais atklāti uzstājās ar runu par Latvijas okupāciju un publiskoja Molotova — Ribentropa pakta slepenos protokolus (to eksistenci Maskava neatzina vēl Krimas aneksijas laikā).

Mavrika Vulfsona personīgās izaugsmes ceļš mums parāda, ka ir iespējams sevī izaudzēt mugurkaulu un nogalēt sevī kolaborantu: jaunībā būdams okupantu tanku bučotājs, Vulfsons vēlāk spēja atrast un pats personīgi izvilkt dienasgaismā Molotova — Ribentropa pakta slepeno daļu, t.i., to konkrēto dokumentu, kura noslēgšanas rezultātā viņa bučojamie tanki vispār ieradās Latvijā.

Tātad mūsu sabiedrībai ceļš skaidrs, un labā ziņa ir tāda, ka lielum lielais sabiedrības vairākums to jau sen ir nogājis! Atliek pāraudzināt galvenokārt “politiskos minjonus”.

Vērts izlasīt: https://www.delfi.lv/news/versijas/andris-suvajevs-latvijas-politiska-diagnoze-galejais-centrisms.d?id=51146505

An error has occured