Latvijas sabiedriskais medijs: krievu valodas pakāpeniska atcelšana pasliktina dzīves kvalitāti
Natālija Mihailova*03.04.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lasot par iespējamo subtitru krievu valodā aizliegšanu, atceltajām izrādēm krievu valodā Leļļu teātrī, draudiem, ka sabiedriskajiem medijiem varētu būt jāsamazina vai pat jāpārtrauc raidīt mazākumtautību valodās (lasi – pirmkārt, krievu valodā), ārkārtīgi pārdzīvoju.
Kāpēc pārdzīvoju?
Sākumā – ja bez emocijām – pārtulkošu to savas otrās profesijas, sociālā rehabitologa, valodā. Par cilvēka vērtību hierarhiju rakstījuši daudzi filozofi un psihologi, vispazīstamākais no viņiem ir Abrahams Maslovs, bet visu vērtību pamatā parasti tiek likta fizioloģija. Vienkāršāk sakot, izsalkušam un slimam cilvēkam nav prātā pašattīstība un socializācija. Ja cilvēks ir paēdis, vesels, viņam rodas citas vajadzības (taču pamatvajadzības nekur nepazūd).
Tā pakāpeniski tiek būvēta dzīves kvalitāte.
Sociālā rehabitologa darbs ir iet uz augšu pa "piramīdu", uzlabot sava klienta dzīves kvalitāti vai vismaz uzturēt to viņam pieejamā līmenī. Dzīves kvalitātei jābūt nodrošinātai (tas pašlaik nenotiek) jebkurā cilvēka vecuma posmā neatkarīgi no tautības, saskarsmes valodas, ticības vai politiskajiem uzskatiem. Tas tiek nodrošināts tā, ka ir palīdzība, iespējas, draudzīga vide utt.
Man pašlaik notiek pretējais process.
Ja iztiekam bez skaļiem politiskajiem lozungiem, tad krievu valodas pakāpeniska atcelšana visur ir acīmredzama dzīves kvalitātes pasliktināšana daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem dzimtā valoda nav latviešu.
Nav dzimtā – tas nenozīmē, ka viņi to nezina, nesaprot un tajā nerunā. Absolūtais vairākums sliktāk vai labāk, bet zina, daudzi saprot, taču kautrējas runāt, jo pieļauj kļūdas. Tas nozīmē tikai to, ka valoda nav dzimtā, un ja kopš bērnības neesi bijis bilingvāls, neesi audzis noteiktā vidē, tad nez vai apgūsi valodas, kura tev nav dzimtā, visas fineses tā, kā tās ir apguvis tas, kuram šī valoda ir dzimtā.
Fineses, nianses, vārdu krājuma bagātība, tēlainība, metaforisms, humors un daudzi citi valodas līdzekļi sniedz baudu un iegremdēšanos tēmā, dziļāku tās izpratni, atraisa jūtas, veido sakarus un attiecības.
Ja man jautās, vai es varēšu dzīvot bez subtitriem, teātra krievu valodā un pat plašsaziņas līdzekļiem krievu valodā, atbilde būs – "jā, protams". Jautājums ir – kā es varēšu dzīvot? Man vienkārši atņems daļu manas kultūras valstī, kas ir mana Dzimtene, tas arī viss.
Vienkārši manas dzīves kvalitāte objektīvi kļūs sliktāka. Un tas nenozīmē, ka es šīs lakūnas neaizpildīšu ar kaut ko citu. Vienkārši – kādēļ?
Kāpēc es pārdzīvoju – tagad ar emocijām.
Esmu dzīvs cilvēks – nelatviskas izcelsmes, dzimis Latvijā. "Facebook" sekoju "programmas" galvenās ideoloģes, "visas Latvijas derusifikatores" Liānas Langas lapai (#AtkrieviskoLatviju) un domāju – kas gan tas viss ir?
Desmit reizes dienā parādās ieraksti tādā dedzīgā "komjauniešu" stilā, pienaglojot pie kauna staba uzņēmumus un iestādes, kuras savā darbā kaut kādā veidā izmanto krievu valodu (pārtulkojot Langas valodā – "putina ģimenes valodu", "rašisma mēli"), slavinot vietnes, kas atteikušās no lapām krievu valodā, aicinot atteikties no to pakalpojumiem, kuri turpina izmantot krievu valodu.
Nepaiet ne diena, kad Liāna neatzīmētu kārtējo priecīgo notikumu, kad kaut kur pārtraukts izmantot krievu valodu. Ne dienu bez svētkiem. Bet nu labi.
Ir nepatīkami, kad publikācijās minētie uzņēmumi vai nu taisnojas, vai mēģina atbrīvoties no apkaunojošajām lapām, lai iekļūtu slavējamo skaitā. Kad Dombura raidījumā dzirdēju, ka talantīgais aktieris Rešetins uzskata, ka tā ir lieliska akcija, es mazliet apstulbu.
Kāpēc šajā gadījumā tas, kas, manuprāt, ir drausmīgi, Intaram iet pie sirds? Visā pārējā man ar viņu, kā man likās, ir daudzējādā ziņā ļoti līdzīgi uzskati.
Cilvēki droši vien nav pamanījuši, kā šajā gadā no daudziem izlīdis tas, kas droši vien ir katrā cilvēkā, – pats zemiskākais, daudzus gadus dziļi slēptākais, instinktīvi emocionālais, tas, no kā parastajā dzīvē pieņemts kautrēties un nerādīt, nu vismaz cilvēku klātbūtnē. Tas, kas agrāk tika apspriests draugu lokā (reizēm nekorekti) vai sabiedriskos formātos (pilnīgi korekti), gāžas ārā, Liānas Langas skubināts, no sociālo tīklu šķirbām un pat dažiem plašsaziņas līdzekļiem tā, ka arī tie, kam valsts valoda ir dzimtā, spriežot pēc dažiem komentāriem, kuros mēģināts viņu vest pie prāta, manuprāt, ir mazliet apstulbuši.
Tas, kas pašlaik notiek ar krieviem Latvijā, tiek skaidrots ar Krievijas karu Ukrainā.
Ir pat viedokļi, pat man pazīstamu cilvēku vidū, – kad karš beigsies, viss nostāsies ierastajās vietās, viss nokārtosies. Droši vien nokārtosies. Taču es gribu dzīvot tagad, negribu, lai mani apvainotu caur manu valodu. Tā ir mana, nevis Krievijas Federācijas prezidenta valoda.
Būtība tiek izkropļota, visa jēga iznīcināta, jo visi jau ir aizmirsuši, ka mēs te dzīvojam desmitiem gadu, visi jau sen zinām latviešu valodu, kāds teicami, kāds diezgan labi, vēl kāds – pārsimt vārdu. Visi sen saprot, kas tiek runāts, bet, kas nesaprot, atrod veidu, kā saprast.
Tas ir galvenais. Mēs te esam mājās, visi – mājās. Tie, kuri uzskata, ka nav mājās, jau sen aizbraukuši vai droši vien aizbrauks. Un ne tikai un tik daudz uz Krieviju, starp citu. Bet šie pastāvīgie atgādinājumi par to, kurš mājā ir saimnieks… Atgādinājumi, uz kuru pusi ir Zilupe…
Saimnieks mājā ir tas, kam ir valsts atzīti dokumenti un statuss, kurš godīgi maksā nodokļus un nepārkāpj likumus (lai gan kas tikai pēdējā laikā nav pieņemts).
Atgādināšu, ka nodokļus maksā neatkarīgi no tautības. Bet tas nez kāpēc neskaitās, kad tiek ierosināts ierobežot raidīšanu krievu valodā.
Ar abām rokām esmu par to, lai labā līmenī tiktu mācīta latviešu valoda, bet te, tāpat kā sociālajā rehabilitācijā, ir divi ceļi – pamudināšana (pozitīvā motivācija) un piespiešana. Ja mūs kaut kas pamudina, neatstājot brīvu izvēli, to jau sauc par piespiešanu. Un uzreiz piebildīšu, ka nerunāju par izvēli "čemodāns-stacija"…
Saprotu, ka šajā gadījumā karš tiek izmantots kā plaša mēroga sākums nākamajām vēlēšanām, kuras nostiprinās nacionālā spārna pozīcijas. Bet, kad es pirms dažām dienām kārtējo reizi dzirdēju, ka Amerikā kādu tiesā par tās iedzīvotāju daļas, kas nav baltie, jūtu aizskaršanu, ar skumjām nodomāju, ka mēs, protams, līdz kaut kam tādam nenodzīvosim.
Dzīves kvalitāte neļaus.
* Šis raksts ir publicēts no Latvijas nodokļu maksātāju naudas uzturētajā medijā, kas sevi sauc par Latvijas sabiedrisko mediju
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
